ENG LAT

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Eiropa · nīderlande · Amsterdama · Agita Salmiņa

Pa kanālu peldoši plosti – viesistabas – ar dīvāniem, uz kuriem tiek saskandinātas šampanieša glāzes, uz ielām mūžam valdošs karnevāls – uguns spļāveji un ielu dejotāji. Tā nebūt nav mana fantāziju pasaule, bet reāli eksistējoša vieta tepat Eiropā – Amsterdama. Īsta Brīnumu zeme! Lai arī daudziem tā vairāk asociējas ar sarkano lukturu ielu un magic mushrooms, tas būtu apvainojums šai pilsētai, ja stāstījums aprobežotos vien ar šiem stereotipiem. 

Amsterdamā mēs ieradāmies kā pantomīma māksliniece (Ilze Rasmus) un viņas asistente un morālā atbalstītāja (autore). Ilze nupat bija sākusi savas ielu mākslinieces gaitas, kas iesākumā bija vairāk kā joks, taču jau sākotnēji viņa izvirzīja mērķi ar to nodarboties tieši Amsterdamā – vienā no bohēmiskākajām vietām Eiropā.

Amsterdamā jau pirmajās dienās kā izlūki pievērsām uzmanību tieši ielu māksliniekiem, kas dīvainā kārtā nereti nebija izšķirami no pamatiedzīvotājiem. Šī ir pilsēta karnevāls vārda vistiešākajā nozīmē – dažādu masku un kostīmu veikali, kuros tērpus var iegādāties no 5 -200 eiro, te plaukst un zeļ. Ja redzi tramvajā kādu ar zaķa ausīm vai ziedu virtenēm kaklā – tā ir ikdienišķa aina, vietējiem patīk būt raibiem un brīvdienās pieņemt kāda fantāziju tēla izskatu. Tādēļ pantomīmiem šeit būtu jābūt jo īpaši oriģināliem, jo, kā izrādījās, konkurence viņu vidū pastāv pat tramvajā.
Taču realitātē viss ir daudz vienkāršāk – daudzi nodarbojas ar ielu mākslu tikai lai nopelnītu un maskas nopirkuši “tepat aiz stūra veikalā”, kas, manuprāt, pantomīma mākslā ir diezgan liels amatierisms. Un šādā amatierismā daudzi strādā jau vairākus gadus. Arī viņi atzīst, ka tomēr lielākoties to dara priekam, jo brīdi, kad bērns pasmaida, nevar salīdzināt ne ar ko citu pasaulē. Tomēr par īstu pantomīma mākslinieku diemžēl var saukt tikai reto ielu darboni. Arī Ilzi ne, bet tomēr, pateicoties viņai, sadraudzējamies ar vairākiem vietējiem ielu cilvēkiem un uzzinājām daudz ko par viņu dzīves aizkulisēm. Kā izrādās, arī šajā arodā pastāv sava hierarhija, jo visā pilsētā ir tikai dažas vietas, kas īpaši piemērotas pantomīmam vai ielu šovam. Tādēļ viņi savstarpēji sadala laikus, kad uzstāsies. Tā ir mierīgā daļa, taču, protams, pastāv arī konflikti – vienu nācās piedzīvot, kad Ilze stāvēja kādā mazā laukumiņā, kurā satilpa viņa, čellists un street dance dejotāji. Čellistu, protams, netraucēja muskuļaino dejotāju muzikālā pavadījuma bīti, bet līdzko ar savu pantomīmu parādījās Ilze un kāds iemeta naudiņu viņas ziedojumu šķīvī, tā čellists cēla traci. Izbļaustījās un turpināja nikni spēlēt savu instrumentu, vēl pastiprinātāk lēkājot ap savu, par viņu divreiz lielāko, čellu. Vietējais uguns mākslinieks, kurš savā sirsnībā un ārējā izskatā atgādināja trollīti Muminu, mūs mierināja sakot, ka šis vīrs vienmēr ir ar kaut ko neapmierināts. Jutāmies pasargātas. Viņš arī mums pastāstīja par  ielu mākslinieku iekšējo nerakstīto kodeksu. 

Vienā no pirmajām dienām laimīgas sagadīšanās pēc iepazināmies arī ar pantonīmu Nāvīti – Māri no Rīgas. Viņš apkārt ceļojot jau desmit gadus un, lai arī viņam ir patstāvīgs darbs pastā, brīvdienās viņš arvien iziet uz ielas iejūtoties latviešu folkloras – Nāvītes – tēlā – kā viņš pats sevi dēvē. Vietējiem un lielākai daļai ieceļotāju šis tēls gan vairāk asociējas ar pēdējo gadu Holivudas šausmeņu grāvēju Kliedziens.
Pati iepazīšanās ar Navīti bija nedaudz komiska. Jau iepriekš ievērojām viņu un gribēju viņu nofotografēt, taču Māris vienmēr bijis strikts – ja gribi fotografēt - Eiro! Tā nu toreiz sanāca tikai pārmīt pāris nepārprotamus skatienus. Nākošajā dienā Ilze uzsāka ar viņu sarunu, sadzirdot latviešu akcentu, viņa uzreiz pajautāja – no Rīgas? - un sekoja pārsteigta, bet apstiprinoša atbilde. Protams, prieks bija abpusējs. Māris sūkstās, ka bijis te pirmais, bet rumāņu pāris nozadzis tēla ideju un stāv nedaudz tālāk ar Kliedziena maskām. “Bet es esmu Nāvīte, ne šausmu filmu tēls. Labais gariņš,” uzsver Māris un stāsta, ka reiz pat sakāvies ar vienu no rumāņiem. Māris pauž rūgtumu, ka te neviens nezina, kas ir Nāvīte.
Otrajā dienā bija pienācis laiks Ilzei pārtapt citplanētietī.

No centrālā Aleksandra laukuma netālajā Makdonaldā palīdzu viņai izveidot tēlu – nokrāsojam zilu seju ar īpašu teātra grimmam paredzētu krāsu, pielaboju acu kontūras un dodamies ārā. Kā jau visiem zināms – viss ģeniālais slēpjas vienkāršajā. Tā arī jau pieminētais citplanētietis tapa no gluži vienkāršiem materiāliem - melni legingi un topiņš, follija paklājs, kas aptīts ap rumpi, zilais grimms un citplanētieša antenas. Makdonaldā cilvēki noskatās un nosmīn, taču nekādi īpaši savādāk nereaģē – ar humora izjūtu šeit cilvēkiem acīm redzot viss kārtībā.
Kamēr Ilze smīdina bērnus un citplanētiski flirtē ar britu tūristiem, es novēroju notiekošo uz laukuma – citi mīmi ir iemanījušies uzlikt grimmu turpat uz laukuma, bet pietiekami neuzkrītoši – paslēpušies kapucēs un cepurēs, citi pēc darba gluži vienkārši, tēla patieso identitāti neslēpjot, atģērbjas un dodas uz mājām, satilpinot tērpu vienkāršā mugursomā.
Ielu māksliniekiem nav viegla dzīve, taču tam piemīt sava romantika – nemitīga ceļošana, uzstāšanās un elpu aizraujošā brīvība. Redzēju gan profesionāļus, kuriem piemīt ne tikai nepieciešamā harizmas deva, bet arī kaskadiera šovmeņa prasmes, gan arī feik jeb viltus māksliniekus, kuri ar savu skaļo rīkli spēj sapulcināt un ieintriģēt pūli, noturēt tā uzmanību vairāk kā piecas minūtes, bet beigās neizdarīt neko, jo triks neizdodas. Diemžēl skatītāji, kas ir vienkārši garāmgājēji, ir visskarbākie kritiķi un  vienlaikus arī pietiekami lieli skopuļi - par šovu visbiežāk netiek samaksāts ne talantīgajam, ne arī netalantīgajam. Nav iespējams ar vārdiem aprakstīt to skumjo seju, kas redzama pēc šādas savtības un negodīguma! Taču, kas nav piesiets, tas ir par brīvu – ielu likumi ir skarbi.

Patiesībā citplanētieša tēlu varētu izmantot socioloģiskā pētījumā, jo ļoti atšķiras, piemēram, kā uz šādu „ frīkainu neprofesionāli,” kas prasa naudu, reaģē nīderlandieši un kā vācieši. Amsterdamā, kā jau teicu, šāda ķēmošanās lielas emocijas neizraisa.  Cilvēki pēta, interesējas, iespējams, nedaudz pabrīnās. Dzīvojot nemitīgā karnevālā viņi šķiet jau pie visa pieraduši. Turpretim Vācijas mazpilsētās jaunieši ir pat nedaudz agresīvi un nievājoši – reiz pat nācās bēgt no gaisa pistoļu apšaudes. Cits pienāk klāt un atklāti pasaka, ka esi jukusi, citā reizē pat tika iedota zīmīte ar uzrakstu ”Gott kann dir hilfen” un norādītas attiecīgās koordinātas internetā. Tikai retais šo mīma būšanu uztvēra ar humoru, saprotot, ka tas nav domāts nopietni. Var jau būt, ka pie augstas mākslas pieradušajiem, kas šāds nešķiet pieņemams, kas zina. Taču par baru puišeļu, kuri pārģērbušies par sievietēm Vecrīgā spēlē trompetes, pasmaida pat rūdīts latviešu pensionārs.

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.