ENG LAT

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Eiropa · spānija · Lanzarote · Katrīna Ģelze

Ir vakars. Es smaržoju pēc iedegušas ādas.

Visu dienu nostaigājusi gar krastu pa brikšņiem un tad atpakaļ gar šosejas malu, beidzot iekāpu autobusā un izlīmēju sevi pa diviem brīvajiem krēsliem tā, it kā tie būtu mani jaunie, karaliskie apartamenti.

Es skatos, kā otrpus logam tinas Yaiza pilsēta, kas vairāk izskatās pēc gigantiskas, melnas smilšukastes tukšā, kalnainā bedrē, nevis pilsētas. Ainavu straumi ik pa laikam pārtrauc apdrupuša kalna fragments, līdz visbeidzot mans hipnotizētais skatiens, tumsai aprijot pēdējos svešās zemes skatus, atspoguļojas man atpakaļ, un es autobusa logā ieraugu sevi.

Es allaž esmu fanojusi par cilvēkiem, kas īsteno savus sapņus, negaidot neviena akceptu, iedrošinājumu vai kompāniju. Parasti es par šādiem cilvēkiem lasīju un skatījos filmas, un jūsmoju par viņu intervijām, sēžot savā istabā pie datora. Viņi bija azartiski, bezbailīgi un stipri. Pārliecināti un neuzveicami, taču arī pazemīgi. Es lasu par viņu piedzīvojumiem un apskaužu viņu galamērķus, vienmēr klusībā nodomājot, ka viņiem piemīt kaut kas tāds, kā nav man. Ka, pat ja uzrastos iespēja, kuras it kā man nebija, man būtu bail, un es meklētu attaisnojumus. Man būtu vajadzīgs kāds, kas liktu justies droši un motivētu īstenot visas manas trakās idejas, tādējādi mīkstinot to iespējamo izgāšanos.

Nekad nebiju domājusi, ka mazliet trakais cilvēks, kas bez jebkādām ātri sasniedzamām palīdzības iespējām, bez interneta, mašīnas, velo, ieroča, džeka, draudzenes un vispār jebkāda pazīstama cilvēka pāris valstu rādiusā, īsti bez jebkādas pieredzes un dažreiz pat bez kartes, 22 gados ar kājām nostaigājis vulkāniskas salas kalnus, krastus, brikšņus, ieliņas un šosejas nekurienes un globusa vidū, varētu spoguļoties Lanzarotes starppilsētu grabažas logā - tieši man iepretim.

Bet te nu es biju.

Jeb Isa Kobajasi vārdiem:

“Šis pavasaris manā būdiņā
Pilnīgi nekā
Pilnīgi viss."

Tā saukto "Sarkano uguns kalnu" jeb Timanfaya nacionālā parka, kas izveidojies 6 gadu ilga vulkāna izvirduma rezultātā, ekskursija kamieļu pavadībā tiek ierindota kā pirmā vieta, kas jāapskata, dodoties uz Lanzaroti. Savās brīvdienās uz viļņiem ieskautās Kanārijsalas, tīši vai netīši, slaveno parku tā arī neapmeklēju. Taču dienas, kuras man laimējās pavadīt uz Marsam līdzīgās, nelielās zemes, piebēra un sapurināja manu iespaidu krātuvi kā uz palodzes noputējušu sniega bumbu.

Nedaudz saspiestā, grabošā lidmašīna ielido īsi pirms pusnakts pēc vietējā laika. Daži māju lodziņi tukšajā horizontā izdur oranžus punktus un liek man justies kā Bonda filmas misijā uz nekurieni. Gaiss šķiet mazliet bīstams man kā jaunai meitenei, vienai naktī ierodoties uz nepazīstamas salas 125 km no Āfrikas krasta. Taču tieši par šādu gaisu vēlāk tiek rakstītas aizraujošas grāmatas un mazbērniem norunātas ausis. Man iedegas acis, es atsprādzējos un priekā sagrābju savu mugureni.

Atšķirībā no pārējiem pasažieriem, kuriem, pretēji man, ir autovadītāja apliecības, es paeju garām lidostas rent a car reklāmām un iekāpju taksī, atviegloti nopūšoties, ka te tāds vispār ir, un braucu uz gultu kaut kur Puerto del Carmen krastā.

Ar haotiskas dienas pulsējošu galvu, pēc trīsarpus stundu lidojuma un Lost Highway diska vāciņam līdzīgā brauciena taksī, meklēju rezervēto bungalo (nelielu vienistabu) vasarnīcu kompleksu, līdz tukšā, vēja izbiedētā ieliņā, sekojot iPhone saglabātām norādēm, laužos svešā pastkastē, lai tiktu pie aploksnē iepakotām atslēgām.

Gultā uzspridzinājusi savu somu, es vēlreiz kā ķirzaka izlienu uz terases. Visi guļ. Mans prāts intensīvi līmē kopā ainu - ir janvāris, bet ir vasara. Melno nakti pa palmu zariem trenkā draudīgs vējš, kas dauza pa čīkstošām durvīm un logiem no visām debespusēm. Manā rādiusā iezīmējas baltas flīzes, tirkīzzila baseina peļķīte un izspūruši, ērmīgi kaktusi, bet virs tiem milzīgas, melnas debesis - piebērtas neskaitāmām baltām zvaigznēm.

Puerto del Carmen, kur tvēru salas pirmos toņus, ir kūrorts blakus lidostai, kuru bez manis šajā laikā okupējuši pensionāri un pāris pusmūža vācieši. Dodoties pastaigā gar daudzveidīgo krastu, kur palmas mijas ar akmeņainiem krāvumiem un tumšām, raupjām smiltīm, dažubrīd nudien sajūties kā izdzīvotājs uz mežonīgas, cilvēku neskartas salas. Bet tepat aiz muguras gaida rinda ar restorāniem, kafejnīcām un mazām bodītēm, kurās uzpildīt saulē notērēto enerģiju.

Pēc divām naktīm čīkstošajā paradīzes mājiņā, ar autobusu dodos uz Arrecife, kur esmu rezervējusi viesnīcas numuru atlikušajām piecām naktīm. Apmetos viesnīcā Residencia Cardona, kas bija fantastiski lēta vieta pašā pilsētas centrā. Tā nebija luksusviesnīca, taču man bija divas gultas, skats pa logu, duša un internets, kas ir viss, par ko vien var sapņot.

Tuvojoties Arrecife, skatam paveras nedaudz stāvā krastā saaudzis baltu māju puduris, un, lai arī Arrecife ir Lanzarotes lielākā pilsēta, tās izmērs joprojām ir neliels. Tiesa - laiku tajā iespējams nosist maldoties pa pilsētas samezgloto ielu izkārtojumu, un kamēr zigzagu trasē uzrāpsies līdz autobusa pieturas augstumiem, jutīsies atvilcis sev līdzi uz muguras traktoru.

Atšķirībā no Puerto del Carmen klusā atpūtas stūrīša, Arrecife jau ir jūtama dzīvas pilsētas atmosfēra. Zili un zaļi krāsotie logi un durvis uz balto ēku fona saulē žilbina ar spilgtām kompozīcijām, bet no krastā izbūvētām terasēm paveras skats uz peldošu un apgāztu laivu baru.

Arrecife atrodas izstieptās salas Austrumu krasta vidū, un no tās atiet lielākā daļa pieejamo starppilsētu autobusu. Brauciens līdz vienam vai otram salas tālākajam punktam aizņem aptuveni stundu un cenas variējas atkarībā no izvēlētā maršruta.

Sala ienākumus gūst galvenokārt pateicoties tūrismam, tāpēc bez autoīres tiek organizētas autobusu ekskursijas pa populārākajām Lanzarotes pieturvietām. Man šķiet, ka tas ir stratēģisks gājiens – sabiedriskajam transportam nepieturēt Timanfaya parka sasniedzamā tuvumā, jo šādi nākas īrēt auto vai maksāt žūksnīti, lai ar tūristu autobusu 60 pensionāru bardakā sekotu gida norādēm, un, īsumā, ne pārāk labi pavadītu laiku.

Bet manos plānos neietilpa apskatīt salu, citiem spiežoties priekšā un sānos ar saviem elkoņiem un iPhone, un es noteikti negribēju iet kādam aiz muguras, gaidot norādes, tāpēc dažas dienas es nokavēju vienu autobusu un iekāpu citā, aizbraucot otrā virzienā, neko īsti par galamērķi nezinot. 

Šādi es veselu dienu pavadīju izstaigājot Playa Blanca, kas kā izbijis zvejnieku ciemats pirmo skatu no pieturas paver uz ostu, no kuras aiz ēkas aizslēpjas milzīga kruīzkuģa aste. Tam seko līkumi pa Playa Blanca tūristiem nosēto kūrortu, līdz attopos pie izrobotas klints malas bekona krāsā (Punta del Aguila), un, pārvarot pirmā brīža trīcekli kājās, sāku rāpties pa to lejā līdz okeāna krācēm. No šīs vietas paveras skats uz tālākiem krastiem, bet mani spēki dienai ir izsmelti.

Es uzrāpos atpakaļ un apsēdos uz soliņa blakus garspalvainam kaķim, kam vējā tik smieklīgi visas spalvas saķemmējas uz vienu pusi. Izdzirdu aiz muguras kādu svilpojam, pametu skatu sānis, un jauns čalis šortos un iešļūcenēs dungojot čāpo smailes virzienā, no kuras tikko uzrāpos. Viņš dodas makšķerēt, un es zinu uz kurieni. Es domāju par viņa dienu - cik vienkārša un vienlaikus ģeniāla tā varētu būt, tāpat kā šī ērmīgā, tukšā sala. Mani ieraugot, viņš uzsmaida un atglauž vējā un viļņos izaudzētos garos matus.

Lai tiktu līdz Sesara Manrikes izveidotajam pazemes kompleksam Jameos del Agua, ar autobusu dodos uz vistuvāk sasniedzamo pieturu - Punta Mujeres ciematu, no kura pāris kilometrus eju gar īsti viļņainu krastu. Bez manis un uz rokas saskaitāmiem sērferiem, kas pārģērbjas, man garāmejot, un nemitīgi bangojošiem vilņiem zobupastas toņos, visapkārt ir vien sausu puduru, smilšu, akmeņu un kaktusu lauks. Tam pa vidu kaut kur ir šoseja, pa kuru es vēlāk došos atpakaļ, bet aiz tās – tālumā izbalējuši kalnu silueti.

Lavas ala Cueva de los Verdes un Jameos del Agua ir retie tūrisma objekti, kurus es apmeklēju. Uzreiz jūtama atšķirība. Jameos del Agua, lejā pa kāpnītēm, ir izbūvēts restorāns, tirkīzzils baseins (kurā nedrīkst kāpt), un fascinējoša arhitektūra, kā arī alā izveidots sāļezers, kurā mājo tikai Lanzarotē sastopamie mazie, baltie krabīši. Alas akustika ar gandrīz sakrālu melodiju un melnais spogulis, kura malā sakņupuši entuziasti, ir iespaidīgs skats. Arī es, ar celi atspiedusies pie pašas ūdens malas, ķeru krabju kadrus, kad izdzirdu skaļu plunkšķi – kāda dāma netīšām nokāpa vienu pakāpienu pa zemu, un nu, visiem uzjautrinoties, viņas krāsainā sporta bota skaļi žļurkst pa visu alu.

Pēdējo pilno dienu Lanzarotē pavadīju uzrāpjoties kalnā, no kura paveras skats uz pilsētu Haria, kas tiek dēvēta arī par 1000 palmu aleju (acīmredzamu iemeslu dēļ), un katras dienas beigās ar izlādētu tehniku un bezgalību zem ādas es ievēlos gultā, savu naktsmāju punktu kartē – Arrecife, iepazīstot kā “savējo”.

Ar īrētu auto vai tūristu autobusu ekskursijā šī sala noteikti var tikt apskatīta ātrāk, konkrētāk un, iespējams, vairāk. Taču ātri, konkrēti un vairāk ne vienmēr nozīmē labāk… Jo tas mirklis, kad tu attopies divas stundas maldījies pa brikšņiem vai akmeņainiem pauguriem, zinot, ka tuvākā autobusa pietura ir tālu aiz muguras, nav ne cilvēka pie horizonta, un tu nezini, kur tieši kartē atrodies, tāpēc turpini vērot viļņus - tas jau ir piedzīvojums. 

Un Lanzarotei noteikti piestāv piedzīvojums.

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.