GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Ukraina

Baudītāja ceļvedisCitādi maršruti

IZVĒLIES AUTORU

Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavānaRakija un nepieradināts skaistumsKišiņevas danči un Piedņestras kolorītsUkrainas pludmaļu kolorīts un Odesas stāstiKalni, vīns un Pikaso par latu

Ukraina

Vīna un kalnu burvība AizkarpatosUkrainas pludmaļu kolorīts un Odesas stāsti« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Eiropa · ukraina · Ukraina · Guntis Ērglis

Ukrainas pludmaļu kolorīts un Odesas stāsti

Autors: Guntis Ērglis0 ATSAUKSMES

Ukrainas pludmaļu kolorīts un Odesas stāsti

Brauciena mērķis - ķert kaifu. Pludmales smiltis, viļņi un Melnā jūra. Tūristu pārpludinātās Odesas vietā šoreiz gan nolemjam doties mazliet citā virzienā - uz mazo kūrorta pilsēteli Zatoku, aptuveni 60 km no Odesas. Tā kā starta punkts ir Kišiņeva, tad nokļūšana līdz Melnās jūras kūrortam izvēršas visai interesanta. Moldovas galvaspilsētas autoostā pie sienas cēli gozējas saraksts - uz Zatoku dienā kursē kādi 11 spēkrati. Tikai viena piebilde - sezonas laikā, kas ilgst līdz 1. septembrim. Divas dienas vēlāk, kad atpūtnieku pulkam gribam pievienoties arī mēs, nekursē vairs neviens autobuss. Tā vienkārši. Jo nevar tak būt, ka kāds gribēs uz turieni doties pēc sezonas beigām...

Kulties cauri Odesai īsti negribas, tāpēc seko ātrs zvans kādai vietējai taksometru kompānijai, un nākamās dienas rītā šoferis jau klāt pie viesnīcas durvīm. Tāds kārtīgs padomju mužiks ap 45-50 gadiem, bijis gan šķūrnieks, gan n-tos gadus nostrādājis par tālbraucēju. Paskarbs, ar stingru viedokli un kārtīgi nokaitināts par bezjēdzīgo Piedņestras un Moldovas kašķi. Arī auto pamatīgs - Space Wagon.
Lai nokļūtu Ukrainā, nekas cits neatliek kā šķērsot separātisko Piedņestras republiku, kas nu jau slavena ar savu īpašo naudas slaukšanas sistēmu robežpunktos. Šoreiz gan viss iet samērā gludi, ja nu vienīgi par 50 centiem jāiegādājas īpaša tranzītpasažieru vīza. Aizpildām imigrācijas lapiņas un dodamies tālāk. Skatam aizslīd monstrozais, vietējam naftas magnātam piederošais futbola stadions ar spilgti zilajām tribīnēm, un tad jau robeža pie izbraukšanas. Pirms tam gan agresīvi noskaņotais taksometra šoferis mūs pamatīgi samācījis, kā rīkoties, ja draud kārtējā "naudas izdošana" - A vot jūs nemaksājiet un viss! Kareivīgi noskaņoti tā arī paziņojam robežsargam. Nepaiet ne minūte, kad mūs palūdz izkāpt un doties līdzi. Kā apgaismo muitas darbinieks, lai tiku pāri Piedņestras robežai, mums jābūt pirms tam reģistrētiem Moldovā, proti, ka esam tur tiešām bijuši. Pēc ilgiem centieniem ieskaidrot, ka Eiropas Savienības pilsonim nekur nav jāreģistrējas, piezvanām arī uz Moldovas konsulātu Latvijā. Uz ko Piedņestras robežsargs atbild - A kas mums ir Moldova?! Brauciet vien atpakaļ uz Kišiņevu piereģistrēties. Pēc stundu ilgas stīvēšanās nākas padoties. Iešņāpjam 10 eiro un pametam šo draudzīgo valsti.

Zatoka kā filmā

Foto: Ukrainas pludmaļu kolorīts un Odesas stāstiFoto: Ukrainas pludmaļu kolorīts un Odesas stāsti

Padomju laikos ļoti populāra bija filma Sportloto 82. Tad nu lūk - mazajā Ukrainas ciematā viss izskatās tieši tāpat kā filmā. Kā jau Melnās jūras kūrortam pienākas - "zdaju komnatu" (izīrēju istabu) šiltes izkārtas teju visur. Sākot no šķībiem kartonu kastes būceņiem, beidzot ar grīlīgām ēku piebūvēm. Viss ir mazs un saspiests. Par laimi sezona beigusies un atpūtnieku burzma mazliet sarukusi. Savas naktsmājas lepni izrāda arī mūsu saimniece - guļamistaba, virtuve, kurā paši var gatavot ēst, trīs gultas, divas dušas un karstais ūdens visu diennakti. Ko gan vēl vairāk vajag? Arī cena kā pasaka - nieka 2 lati par nakti (no cilvēka). Nu jā, viss mazliet ož pēc pelējuma un grīda izšūta plastmasas dēlīšiem, bet nav tik traki. Ar to vienkārši jāsadzīvo. Tāpat kā ar gultām, kas patiesībā jau tādas neēvelētu koka dēļu sasistas lāvas vien ir. Pa virsu tikai plāns matracītis. Un tas viss vēl pienaglots pie sienas, lai nesagāžas. Bet abas dušas kabīnes uzmeistarotas no skārdiem tieši blakus garāžas sienai. Vienā boileris, otrā tāds kā trumulis, kurā pa dienu sasilst ūdens. Ar šņorīti aiztinamas "durvis" un vesela spoguļa vietā vien lauska no tā. Tiesa, nelielais pagalms ir patiesi jauks - plastmasas krēsli, kuros var pasēdēt zem vīnogām, un veikals turpat blakus, kur aizskriet pakaļ aukstam aliņam.

Foto: Ukrainas pludmaļu kolorīts un Odesas stāstiFoto: Ukrainas pludmaļu kolorīts un Odesas stāsti

Arī pati pludmale kā no filmas izkāpusi - korpulentas krievu mammas slapjos, iespīlētos T-kreklos un piepūšamajiem krokodiliem pie sāniem; pārdevēji, kas visas dienas garumā piedāvā alu, vīnu, tēju, pīrādziņus, kūkas un žāvētas garneles; visbeidzot tipiskā padomju laika ēdnīca ar visām tās smakām, paplātēm un bezgalīgo rindu ap pusdienas laiku. Gluži kā siļķes mucā vasarnieki sagūluši pie centrālās izejas uz jūru, un smiltis piemēslotas līdz neprātam - cigarešu paciņa vienā, izlietots prezervatīvs otrā segas pusē. Bail pat iedomāties, kā šeit izskatās sezonas laikā.
Visai savdabīgs ir arī Zatokas brīvdabas kino blakus izbijušai sanatorijas ēkai. Mūra siena, uz stabiem uzstutēts jumts un parastie parka soliņi. Kase līdzinās mazai būdelei ar viducī izgrieztu lodziņu un režģi priekšā. Ieeja maksā 50 santīmu un filma arī tā neko. Vēl pirms mēneša rādīta pašmāju Plaza kinoteātrī. Tiesa, pavisam ātri top skaidrs, ka disks ir pirātiskais, un līdzās šai tajā ielādētas vēl četras filmas. Virs soliņiem brīžiem paceļas cigarešu dūmi, bet, ja kļūst pavisam garlaicīgi, droši var aizskriet nopirkt pa kādam alum blakus bodē.

Foto: Ukrainas pludmaļu kolorīts un Odesas stāsti

Nākamās dienas atrakcija - jūras bullīšu ķeršana. Ar vecu zvejas kuģi aptuveni divas stundas braucam dziļāk jūrā, kamēr krasts vairs nav redzams. Tad šēzam un ķeram zivis. Tā kā līdzi nav ne makšķeru, ne ēsmas, nākas iztikt ar to, ko piespēlē kuģa kapteinis. Nekas dižs jau tas nav - sasmacis gaļas gabals, kas tā vien šķiet, saglabājies vēl no aizvēsturiskiem laikiem. Daļu kuģa okupējis bariņš odesiešu. Kādi 14 džeki ar kārtīgām makšķerēm un trīs ēsmiem pie katras. Kā ceļ augšā, tā visas pilnas. Fantastika! Bet mums... nekā. Saule cepina, ēnas nav, bet to pāris stundu laikā uz trijiem noķertas tikai piecas zivis. Kamēr tiem tur - katram pa 60, 70. Uz krastu arī neviens ātrāk par sešiem vakarā netaisās. Tā nu garlaicības mākti velkam ārā līdzi paņemtās maizītes ar ceptu vistas fileju. Joka pēc mazumiņu gaļas uzliekam arī uz ēsma. Un še tev - aiziet! Ka prieks! Vakariņas pēcāk krastā kā karaļiem. Vismaz krietni vien gardākas kā ciema šikākajā un dārgākajā restorānā, kur cenas visai pieklājīgas - otrais ēdiens 9 Ls. Izklausās daudzsološi, bet aplauziens ir pamatīgs. Pilnīgs haoss! Tas, kam jābūt siltam, ir auksts. Zupu pasniedz vēl pirms uzkodām, un nabaga viesmīlis to vien dara, kā atvainojas. Par to, ka kaut kas nav sanācis, par to, ka kaut kā trūkst, vai par to, ka šefpavāram, lūk, gadījies otro pagatavot pirms uzkodām. Un tā pie visiem galdiņiem. Pat kāds odesiešu "naudas maiss", šķiet, savu šņabja glāzīti tā arī nesagaidīja.
Rēķins vakariņu noslēgumā gan ir pamatīgs - 80 lati uz trim personām. Bet tā īsti garšīgs pat nekas nebija. Tad nu arī atstājam naudu precīzi līdz santīmam. Vien nākamajā dienā, ejot padzert kafiju, personāls raugās uz tevi ar baltu aci. Izturas nicīgi, knapi apkalpo un nekautrējas nopurpināt - Mēs jūs TĀ apkalpojām, bet jūs pat čaju neatstājāt... Arī mūsu naktsmāju saimniece domīgi piebilst, ka visi viņas viesi, kas tur vakariņojuši, otrreiz vairs nav gājuši. Diez kāpēc...?

Odesas tirgus un katakombu stāsti

Foto: Ukrainas pludmaļu kolorīts un Odesas stāstiFoto: Ukrainas pludmaļu kolorīts un Odesas stāstiFoto: Ukrainas pludmaļu kolorīts un Odesas stāsti

Līdz Odesai braucam ar elektrovilcienu. 60 kilometrus (Rīga-Sigulda) tas pieveic četrās stundās! Ātrāk nemaz nevar būt, ja piestāj ik pa pieciem metriem. Stāvgrūdām pilns, un cauri pūlim cenšas izspraukties saldējuma pārdevēji. Odesā visērtāk noīrēt dzīvokli. Atliek vien uzmeklēt dzīvokļu izīrēšanas biroju turpat pie centrālās stacijas un samaksāt nieka 2 latus par pakalpojumu. Dzīvoklis teicams - divas milzīgas istabas, virtuve, vannasistaba un, pats galvenais - pašā centrā uz Puškina ielas. Cena - 30 eiro par diennakti. Perfekti!
Odesas apskatē iesakām iekļaut divus maršrutus, no kuriem pirmais ved cauri centrālajam tirgum. Tā veco daļu jeb Stary Privoz vērts apskatīt galvenokārt savdabīgā šarma dēļ, kamēr jaunajā tirgus daļā ierīkots milzīgs zivju paviljons. Viens stūris atvēlēts tikai un vienīgi vēžiem. Nopērc 7-8 svaigi vārītus spīļveidīgos par 40 santīmiem, dodies uz tirgus kafejnīcu un, piedzerot klāt aukstu aliņu vai 100 gramus šņabja, tiesā tik nost!

Foto: Ukrainas pludmaļu kolorīts un Odesas stāstiFoto: Ukrainas pludmaļu kolorīts un Odesas stāstiFoto: Ukrainas pludmaļu kolorīts un Odesas stāsti

Savukārt otrs maršruts ved pa partizānu pēdām jeb cauri Otrā pasaules kara katakombām, kurās slēpušies no fašistiem bēgošie partizāni. Sajūta gluži kā būtu iesviests atpakaļ pagātnē. Vismaz tiem, kas no padomju skolas laikiem vēl atceras ekskursijas divas, trīs reizes gadā uz Strēlnieku muzeju un tikšanos ar kara veterāniem. Stāsti par maļčiku Juļu, kas kāpa pie fašistiem, bet nenodeva. Par partizāniem, kurus noķēra, spīdzināja, bet kuri nekad, nekad nenodeva savu valsti. Un tā tālāk... Šie paši stāsti joprojām ir dzīvi Odesas katakombās. Gide tā ap 60, smalkā blūzītē un meitenīgi uzkrāsotu seju, elpu neievilkusi, stāsta par tā laika varoņu gaitām. Mazāk faktu, vairāk par cilvēkiem. Gluži kā toreiz.

Arī ceļš mājup tik raiti nemaz nevedas. It kā jau tiešais airBaltic reiss Odesa-Rīga, bet informācijas lidostā gandrīz nekādas, vien milzīgs cilvēku pūlis uz izlidošanu. Pulkstens vēl nav seši no rīta. 15 minūtes nākas nostāvēt rindā uz bagāžas pārbaudi, pēc tam reģistrācija - kārtīgi padomju laika rakstāmgaldi ar šiltītēm. Trīs dažādi reisi un katru iečeko tikai viens cilvēks. Paskatāmies pulkstenī, aši galvā izdarām aprēķinus un saprotam, ka pie tādiem ātrumiem labi nebūs. Doma par rīta cigareti un kafiju jau pavisam aizmirsusies. Pēdējā cerība - bez mums jau neaizlidos, jo aizmugurē gaida vēl vesels bars tādu pašu ceļotāju. Kad laimīgi esam piereģistrējušies, seko negaidītais - jāiziet imigrācijas kontrole. Un visas trīs rindas saplūst vienā... Iepretim pie galdiņa sēž 70 gadīga ukraiņu robežsardze un informāciju datorā ievada lēniņām, ar vienu pirkstu. Nu, jā...te laikam būs vēl stunda, divas. Pēkšņi tramīgs zālē ietraucas kāds airBaltic darbinieks un nez no kurienes, burtiski raudams, izvelk vēl vienu tantuku. Purpinādama viņa sēžas pie otra galdiņa - Kāpēc man vispār būtu jāstrādā? Jūs maz zināt, kāda man ir alga? Un es tak kafiju vēl neesmu padzērusi! Tracis jau ir, bet vismaz datus nu ievada ar diviem pirkstiem. Galu galā reiss mazliet aizkavējas un pietiek laiks pat rīta kafijai un cigaretei.

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: