GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Vācija

Baudītāja ceļvedisCitādi maršruti

IZVĒLIES AUTORU

Vides Filmu studijas ekspedīcija "Dziļā Amerikā" Jūtas štata kanjonosZeme, kur daba vicinās ar otām. Jaunzēlandes piezīmesDziļā Amerikā. Pēc ekspedīcijas piezīmesEiropas kultūrreliģiskie maršrutiPa Riesling ceļu

Vācija

Pa Riesling ceļu« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Eiropa · vācija · Vācija · Anothertravelguide.com

Pa Riesling ceļu

Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES

Pa Riesling ceļu

 “...Die Luft ist kühl und es dunkelt,
Und ruhig fließt der Rhein...”

Agrā septembra pēcpusdienā stāvu Lorelejas klints galā, visapkārt draudīgi biezē negaisa mākoņi, būtu jāskrien, jāmūk, bet joprojām nedod mieru jautājums - kāpēc šīs nu jau svētvietas statusu iemantojušās vietas joprojām turpina mūs vilināt? To dīvaino pievilkšanas auru nespējot kliedēt pat tūristu slazda statusam. Jo, protams, ka ik dienas tie te sarodas autobusiem un mans nosacītais vientulības mirklis patiesībā ir tikai negaisa, kurš tobrīd sāk zvetēt lielām lāsēm, nopelns.

Foto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļu

Raugoties no upes līmeņa, Heinriha Heines leģendārajā dzejolī Loreley iemūžinātā klints, godīgi sakot, nav ne ar ko īpašāka par citām apkārtnes klintīm. Taču no šī skatu punkta tās panorāma ievelk kā atvarā. Dziļi lejā majestātiski plūst Reina, tās ūdeņos līgani šūpojoties vientuļām baržām. Pēc pārdesmit kilometriem sākas Rheingau – vācu slavenākā vīna Riesling dzimtene.

Foto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļu

Kā vēsta nostāsti, Reina ir ilgu un atmiņu upe, tās mītiskajam ritējumam visos laikos ietekmējot ielejas dzīvi. Savā garajā ceļā no dienvidiem uz ziemeļiem,  Reina tikai vienreiz maina savu krusu – pie Wiesbaden tās ceļu aizšķērso Taunus kalni un apmēram 50 kilometrus tā spiesta plūst no austrumiem uz rietumiem. Gan ģeogrāfiski, gan ģeoloģiski šī ir unikāla vieta – kalnu un mežu ielokam to pasargājot no aukstiem vējiem, savukārt Reinai nodrošinot mērena klimata efektu. Arī zeme te nav nekāda dāsnā - grants, māls, dzeltenzeme (loess), kvarcs – ideāla vīnogulājiem, kuri radīti, lai ciestu. Jo tikai ciešanās rodas labs vīns. Zeme tuvāk upei tiek uzskatīta par sliktāku, jo ir lielāks puves risks, turklāt tā ir auglīgāka, ļaujot vīnogulājiem augt un kuplot, nevis visu enerģiju ieguldīt auglī un cukura akumulācijā. Tā kā Reinas vīnogu lauki lielākoties pavērsti dienvidu virzienā un bagātinās no upes atstarotā siltuma, tos raksturo garšvielu, medus un ziedaini augļaino nošu pilnīgums, sajaucies ar robustu spirgtumu, tādējādi piešķirot tiem izteiktu, ar neko citu nesajaucamu raksturu.

Vīna vārdā

Par Riesling izcelsmi klīst visdažādākās leģendas. Viena no tām saistīta ar kādreizējo Austrumfrancijas karali Luiju II (843 – 876), kura titulam pēcāk tika pievienots “the German”, ņemot vērā, ka daļa viņa pārvaldītās teritorijas atradās Vācijā. Viņš esot bijis pirmais, kas iestādījis vīnogas Reinas ielejā. Citi uzskata, ka Riesling ir germāņu savvaļas vīna mutācija. Vēl cirkulē leģendas, ka pie vainas esot bijuši cisterciešu ordeņa mūki no Burgundijas, kas sākuši darboties Reinas ielejā.

Foto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļu

Vīns bijis viens no viņu rūpaliem un savus panākumus Burgundijā viņi naski centušies replicēt arī citās teritorijās. Reinas apvidū viņi parādījušies ap 1136. gadu, mitinoties Kloster Eberbach, tam kļūstot par vienu no stratēģiski svarīgākajiem pieturpunktiem  Riesling vēsturē.  Ceļš līdz klosterim ved cauri nelielai pilsētiņai vārdā Eltvilla (Eltville). Tās vēsturiskais centrs ar mazajām, šaurajām ieliņām un vīnogulājos ieaugušajām namu fasādēm mazliet atgādina vēsturē iesnaudušās dekorācijas. Savukārt pats klosteris, kura arhitektūrā jaušamas gan romiešu, gan agrīnās un vēlās gotikas un baroka influences, drīzāk atgādina nelielu ciematu. Klostera nosaukums tulkojumā nozīmē “mežakuiļa strauts”, jo reizē, kad šo vietu apmeklējis cisterciešu abats un Mainz arhibīskaps, viņu acu priekšā kāds mežakuilis izlēcis no krūmiem un pārlēcis strautam.

Foto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļu

Pirmās vīnogas, kas te tikušas iestādītas, gan bijušas Pinot Noir, taču mūki ātri vien sapratuši, ka šī reģiona sarkanvīns nespēj konkurēt ar Burgundieti. Līdz beigu beigās dažādu eksperimentu rezultātā atklājies, ka tieši Riesling vīnogas ir tās, kas vislabāk piestāv Reinas stāvajām nogāzēm, īpašajai augsnei un klimatam. Starp citu, tieši vīna darīšana arī nodrošinājusi lielāko daļu klostera ienākumu – no 13 mūku mājvietas padarot to par lielāko un nozīmīgāko klosteri Vācijā. Vēlāk pat daļa klostera ceļļu tikušas pārvērstas vīna pagrabos. Vienlaikus tā bija arī pati Reina, kas kalpodama kā transporta dzīsla, stimulēja vīna tirdzniecības attīstību. 1803. gadā – līdz ar sekularizāciju, klosteris pārtrauca savu darbību, bet vīns palika. Kopš 1945. gada tā teritorija atrodas Heses reģiona pārvaldībā, ietverot 200 hektārus lielus vīnogu laukus un sešus atsevišķus īpašumus. Ik gadu klosteris kļūst arī par Reinas ielejas mūzikas festivāla (Rheingau Music Festival) mājvietu. Taču ir vēl kāds magnēts, kas nu jau vairāk kā divdesmit gadus šurp vilina tūkstošiem cilvēku. Eberbahas klosterī 80. gadu sākumā tikušas filmētas pēc Umberto Eko romāna “Rozes vārdā” (The name of the Rose)  tapušās tāda paša nosaukuma Jean – Jacques Annaud filmas iekštelpu ainas. Galveno varoni – franciskāņu mūku, kuru klostera abats diskrēti uzaicinājis izmeklēt mistisku slepkavību, filmā spēlē leģendārais britu aktieris sers Šons Konerijs. Kaut filmas darbība patiesībā noris Itālijā (tur arī tikuši filmēti visi ārskati), to noteikti vērts noskatīties pirms došanās uz Rheingau, tādējādi aizceļojot laikā, kas attāli saistīts arī ar notikumiem Reinas ielejā. Atšķirībā no Benediktīniešu klostera “Rozes vārdā”, kura iemītnieki 1327. gada drēgni sniegotajās novembra dienās – pāvestu un Romas imperatoru saspringto attiecību fonā, piedzīvo sērijveida slepkavību šausmas, Eberbahas klosterī gan nekas tāds nav noticis. Taču savulaik to pamatīgi plosījis gan karš, gan laupīšanas. 1525. gadā klosterim uzbrukuši zemnieki, izdemolējot tā vīna pagrabus. Savukārt izlaupīto bibliotēku senie manuskripti 19. gadsimtā tikuši pārdoti par mārciņu kā nederīgi papīri. Daļai klostera bibliotēkas vērtīgo grāmatu vēlāk nonākot gan Zviedrijā, gan Britu muzejā, gan dažādās privātkolekcijās. Šodien bijušā Eberbahas klostera teritorijā līdzāspastāv vēsture un laikmetīgas vīna darīšanas tehnoloģijas, dīvains miers un tūristu fotoaparātu zibšņi. Taču neraugoties uz laika uzslāņojumiem, šīs vietas senā aura joprojām ir dzīva – mirkļos, kad izdodas ieklausīties klostera gaiteņu klusumā.

Foto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļu

Pārdesmit minūšu brauciena attālumā atrodas vēl kāda Reinas ielejas leģenda - Schloss Johannisberg. Majestātiska, vīna lauku ieskauta pils kalna galā, kuras viena mūra siena noaugusi krāšņām kāšrozēm. Vīna lauki stiepjas pa stāvo nogāzi lejup – teju līdz pašai Reinai, kas vizuļo tālumā. Teju dižciltīgo ainavu mazliet bojājot vien tādai mūsdienu atribūtikai kā kūpošiem rūpnīcu torņiem. Savulaik te atradies benediktīniešu klosteris, bet 1715. gadā zemi iegādājās Fulda abatijas princis, kurš klostera vietā uzcēla trīs stāvu pili. 1720. gadā savos īpašumos iedēstot 294 000 Riesling vīnogu stādus un tādējādi kļūstot par pirmo vīnotavu, kurā tikušas iestādītas tikai un vienīgi Riesling vīnogas. Starp citu, tieši šeit – pateicoties liktenīgam kuriozam, radās arī tā dēvētais vēlās ražas vīns jeb “Spätlese”. Raugi, 1775. gadā kurjers, kas kā jau katru gadu tika sūtīts uz Fulda, lai saņemtu no saimnieka atļauju ražas novākšanas uzsākšanai, dažādu iemeslu dēļ ceļā aizkavējās par divām nedēļām. Vēsture gan klusē, cik krogu un krogusmeitu gadījies viņa ceļā. Kad sūtnis beidzot ieradies pilī, visi apkārtnes vīndari jau savus laukus bija novākuši, bet Schloss Johannisberg vīnogulājus piemeklējusi dižciltīgā puve.

Foto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļu

Vīndaris ogas tomēr novācis un rezultātā iegūtajam “Spätlese” jeb vīnam ar paaugstinātu cukura līmeni vēlāk kļūstot par Johannisberg stila zīmi. Blakus vīnotavai joprojām atrodas piemineklis leģendārajam kurjeram, savukārt vīnotavas svētvietas statusu iemanotojusi “Bibliotheca subterranea” pašā vīna pagraba sirdī, kurā glabājas gadsimtiem veci vīni, to vidū arī vecākais – 1748. gada Riesling.

Vīna stāstiem pieder arī tēlaini krāšņa garšu un smaržu buķete, tādējādi mēģinot vēl vairāk atraisīt baudītāju maņas un piešķirt vīnam vēl papildus dimensiju. Kura, ej nu zini, vai tam patiešām piemīt jeb eksistē tikai mūsu galvās. Dažādos aprakstos Riesling buķetei mēdz piedēvēt medus, garšaugu, citrusu un grauzdētas maizes notis. Labi izturētiem – arī petrolejas noti, par kuras klātbūtni gan domas dalās, dažiem to uzskatot pa plusu, citiem – par mīnusu. Vācu vīna institūts (Deutsche Wine Institute) pat radījis veselu “aromātu apli,” kurā rodams teju visu iespējamo smaržu un smaku kopums – no kārdinoši dabiskām līdz sintētiski šķebinošām. No šī viedokļa – ideālāku vietu maņu ceļojumam par Reinas ieleju grūti pat iedomāties. Ceļš visu laiku ved gar upi un ik pa mirklim vīnogulāju paklāja klātā kalna virsotnē vīd kāda sena pils. Ainavai piemīt tāds majestātisks pārlaicīgums, it kā atrastos ārpus aktuālajām sīkajām jezgām, ar kurām te noņemamies katru dienu. Reinas ielejas vīndarītavu saraksts ir garš, te tikai dažas, kuras noteikti noteikti vērts iekļaut maršrutā – Schloss Johannisberg, Joseph Leitz, Barth, Joachim Flick, Peter Jacob Kühn, Fürst Löwenstein, Wilheim Mohr.

Foto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļu

Mozeles līkloči

Kā zināms, vīna gadījumā visu izsaka terroir – unikālais augsnes un ārējo apstākļu kopums, kas tam piešķir īpašo, ne ar ko nesajaucamo raksturu. Kaut visi trīs nozīmīgākie vācu Riesling reģioni – Rheingau, Mosel un Pfalz, atrodas vien stundas brauciena attālumā no Frankfurtes, nebūs daudz pārspīlēts apgalvojot, ka viens no otra tie atšķiras kā diena pret nakti. Ne velti tiek uzskatīts, ka nekur citur pasaulē nav iespējams radīt tik komplicētu Riesling.

Foto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļu

Koblenzā (Koblenz) - tieši iepretim Vācijas apvienošanas tēva imperatora Viljama I (Emperor William I) piemineklim, Reina satiekas ar Mozeli un sākas pavisam cita Riesling stāsts. Ceļš atkal turpinās gar upi, taču nu jau tā ir pavisam cita – Mozele ir līkumaina un ainavas, kas paveras aiz katra nākamā pagrieziena, ir akurāt tik glancēti skaistas kā tajos saliekamajos tūristu bilžu ceļvežos, kurus var izritnāt kā ermoņiku. Apkārtnes ciematu arhitektūrā saldums sajaucies ar smagnējumu – buķete akurāt kā Mozeles vīns, kas arī vienmēr ticis asociēts galvenokārt ar saldenajām notīm. Un cukurvatainu galvu nākamajā dienā, ja iepriekšējā vakarā gadījies pārmēru sadegustēties kādu no Mozeles klasiķiem.

Foto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļu

Mozele ir viena no vērienīgākajām Riesling teritorijām pasaulē (vairāk kā 11 000 hektāri), tās upes līkumu “kabatām” padarot to ideālu vīna audzēšanai. Klimats te ir salīdzinoši vēsāks un līdz ar to nepieciešams ilgāks laiks vīnogu nobriešanai, kas arī ir iemesls Mozeles vīna saldumam. Turklāt stāvās nogāzes padara grūtāku vīnogu lauku apkopšanu. Mozeles vīna reģiona sirds ir Traben-Trarbach, 19. un 20. gadsimta griežos tā bija svarīgākā vīna tirdzniecības pilsēta pasaulē – tūlīt aiz Bordo. Triumfa gadi atstājuši savas zīmes arī pilsētas arhitektūrā, kas lepojas ar izcilām jūgendstila pērlēm. To vidū spožākās ir Villa Huesgen, kas 1904. gadā tapa pēc vīna rūpnieka Adolph Huesgen pasūtījuma un Villa Breucker.

Foto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļu

Taču Mozeles stāstā ir vēl kāda epizode, kas ievilkusi arī savas zīmes šī reģiona vīna raksturā. Vēl salīdzinoši nesen tas tika dēvēts par Mosel-Saar-Ruwer, tādējādi godinot visas trīs šai teritorijā esošās un vīna audzēšanā stratēģiski tik nozīmīgās upes. Līdz 2007. gadā saīsinot tas tika pārkrustīts vienkārši par Mosel. Taču atšķirības joprojām ir saglabājušās – piemēram, tiek uzskatīts, ka tieši Sāras apkaimē rodami Vācijas izcilākie vīna lauki. Sārai esot mazliet augstāk nekā Mozelei,  klimats ir vēsāks, tam ietekmējot arī vīna raksturu. Tiesa, tas ir arī pietiekami kaprīzs, tālab ne katra raža ir laba. Taču, kad tā izdodas – Sāras vīni ir slaveni ar savu sabalansēto raksturu un izteiktākām citrusu notīm nekā klasiskie Mozeles vīni. 

Saar ir viena no mazākajām Eiropas upēm, tā sākas Vosges kalnos, Elzasas ziemeļos. Tai nepiemīt Mozeles ainavu cukurainuma, drīzāk tāds rāms miers. Sāra vienmēr bijusi īpaša, jau tās vēstures līkloču dēļ vien. Vēstures politiskajā pingpongā vētraini mētājoties starp divām teritorijām – Vāciju un Franciju. Pēc Pirmā pasaules kara, 1919. gadā stājoties spēkā Versaļas vienošanās protokolam (Treaty of Versailles), Sāra tika atdalīta no Vācijas, piešķirot tai autonomas teritorijas statusu, kuru līdz 1935. gada referendumam, kam bija galīgi jāizšķir tās nākotne, bija tiesības pārvaldīt Francijas administrācijai. Referendumā 90% iedzīvotāju nobalsoja par Sāras pievienošanu Vācijai. Savukārt Otrā pasaules kara laikā Hitlers to apvienoja ar Francijai atņemto Lorraine, izveidojot Westmark provinci. Kara beigās sīvu kauju rezultātā Sāra nonāca Francijas militāristu pārvaldībā, tai piešķirot autonomas teritorijas statusu. 1947. gadā kārtējā referendumā iedzīvotāji nobalsoja par ekonomisku savienību ar Franciju. Abu valstu attiecībās šī situācija līdz pat 1955. gadam bija kā karsts kartupelis, līdz 1957. gadā pēc kārtējā referenduma, Sāra oficiāli kļuva par Vācijas teritorijas daļu.  

Foto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļu

Viens no pilnīgi citādas Mozeles vīna sajūtas pieturpunktiem ir mazs Sāras ciemats Ayl, kurā ir vien 1420 iedzīvotāji. Vīna pazinēju aprindās tas iemantojis īpaša galamērķa statusu, jo pateicoties augsnē dominējošam šīferim (slate), šejienes vīna buķetei piemīt spirdzinošs, augļu nošu piesātināts akcents. Viena no pazīstamākajām Ayl vīnotavām ir Peter Lauer – ģimenes īpašums jau ceturtajā paaudzē. Tajā atrodas arī neliela viesnīca un gardēžu restorāns ar koku ieskautu, mierpilnu terasi (Weinhaus Ayler Kupp), tādējādi padarot Peter Lauer par lielisku pieturpunktu Mozeles apceļošanas maršrutā.

Foto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļu

Vācu vīna ceļš

Oficiālais vācu vīna ceļš jeb Deutsche Weinstrasse gan stiepjas cauri Pfalz, sākoties pie pašas Francijas robežas (Elzasas), kur to iezīmē monumentāli Vācu vīna vārti. Savukārt otrs tā gals atduras Bockenheim. Kopumā vīna ceļš ir 85 kilometrus garš un titulēts kā vecākais oficiālais vīna ceļš pasaulē. 1935. gada 19. oktobrī to svinīgi atklāja vācu politiķis un šī reģiona nacistu partijas līderis Josef Bürckel. Gan 1934., gan 1935. gadā esot bijusi izcila vīnogu raža, bet līdz ar Hitlera nākšanu pie varas, vīna rūpalā valdījis pilnīgs haoss. Būtībā Vācu vīna ceļš dzima kā propagandas instruments, lai veicinātu tūrisma attīstību reģionā. Savas funkcijas tas nevainojami pilda joprojām – ainaviskajam ceļam ar vīnogulāju nosētajiem pakalniem piedēvējot pat “Vācijas Toskānas” apzīmējumu. Kaut ceļā ik pa mirklim pazib arī industrializācijas pēdas, vērts ienirt mazajos sānceļos un vārda vistiešākajā nozīmē pazust vīnogu laukos.

Foto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļu

Baudīt vīnogas, mākoņus un pastorālas ikdienas ainiņas. Kaut Elzasas tuvums   attāli jaušams arī apkārtnes ciematu arhitektūrā, noskaņa tomēr ir pilnīgi cita un puķu ciematu romantismu te meklēt velti. Tiesa, vīna lauku vidū un arī ciematos vīd ne viena vien prominenta villa, tādējādi apliecinot reģiona turīgumu. Padomāts ir par visu – te ir gan savi pārgājienu, gan riteņbraucēju maršruti. Katru gadu pēdējā augusta svētdienā ceļš visā tā garumā tiek slēgts autobraucējiem un atvērts tikai riteņbraucējiem. Visus 85 kilometrus pārvēršot vienā lielā vīna dzeršanas un ēšanas festivālā. Tādā īsteni vāciskā izklaidē.

Foto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļu

Pfalz reģiona centrs ir Deidesheim. Nelielās pilsētiņas galvenā laukuma bruģis ir tik spodri tīrs kā izlaizīts un nav jau nekāds brīnums – katru rītu ap septiņiem tas tiek skrupulozi mazgāts. Tikpat precīzs ir arī baznīcas zvans, kas vienalga – diena vai nakts, zvana ik pa pusstundai. Deidesheim viss ir mazs un kompakts, ciemata ielām atduroties vīna laukos. Savulaik šo pilsētiņu bija iecienījis arī kādreizējais Vācijas kanclers Helmuts Kols, kurš tās Grand Hotel tikās ar virkni ietekmīgo laikabiedru – Gorbačovu, Tečeri, Spānijas karaļpāri u.c. Turpat laukuma otrajā pusē atrodas vecākā taverna reģionā -  Gasthaus zur Kanne, šajā vietā jau kopš 1374. gada.  Savukārt Deidesheim Vīnkopības muzejā glabājas vecākais vīns pasaulē, kas joporjām saglabājies šķidrā konsistencē. Tiek lēsts, ka oriģinālajā dzeltenzaļajā pudelē tas varētu būt ticis iepildīts ap 325. gadu.

Pārējo Vācijas vīna reģionu vidū Pfalz vienmēr ticis uzskatīts par vismodernāko – gan mārketinga un tūrisma ziņā, gan spējā ātri pielāgoties jaunām vēsmām. Tas tiek uzskatīts arī par vissiltāko – ar 225 saulainām dienām gadā (ja vien, protams, globālā sasilšana nav ieviesusi savas korekcijas). Ne velti līdzās vīnogulājiem griezdamies aug arī vīģes, kivi, citroni un pavasaros kā rozā paklājs zied mandeļkoki. Pfalz ir siltākais no visiem vācu vīna reģioniem, tāpēc šejienes vīnos izteiktākas ir siltās notis. Tā īpašā terroir noslēpums ir Haardt kalnu grēda (franču puses Vosges turpinājums), kas pasargā no vēja un lietus, nodrošinot salīdzinoši maigu, Vidusjūrai radniecīgu klimatu. Pfalz ir arī leģendāro vācu vīna pasaules “3 B” mājvieta - Weingut Dr.Burklin-Wolf, Dr.von Bassermann-Jordan un Reichstrat von Buhl. Starp citu, Reichsrat vīns 1869. gadā ticis servēts arī Suecas kanāla atklāšanas pasākumā, šīs vīndarītavas vīniem toreiz ierindojoties pasaulē dārgāko sarakstā.

Foto: Pa Riesling ceļuFoto: Pa Riesling ceļu

Savukārt Dr. Bürklin-Wolf ir lielākā ģimenei piederošā vīndarītava Vācijā – ar 86 hektāriem vīnogulāju. Tās sēdeklis un degustācijas telpa atrodas nelielajā Washenheim pilsētiņā – elegantā villā. Kaut vīndarītavas vēsture iesniedzas vairāk kā 500 gadu garumā, tā vienlaikus pieder arī inovatīvākajiem šī reģiona brendiem. Nu jau labu laiku vīnogulāji te tiek audzēti atbilstoši biodinamiskajai tehnoloģijai jeb, citiem vārdiem, organiski. Neizmantojot ne pesticīdus, ne herbicīdus, ne kādu citu ķīmiju, un atrodot dabiskus veidus, kā cīnīties ar kaitēkļiem. Kompostam tiek izmantoti vīnogu atkritumi – ādas un sēklas, lai mazinātu augsnes koroziju tiek stādīti ziemāji, savukārt vīns tiek iepildīts pudelēs saskaņā ar mēness fāzēm. Dr. Bürklin-Wolf neizmanto arī traktorus, to vietā ir divi zirgi, jo to pakavi nesapresē zemi kā traktoru riepas. Vīna lauks te ir kā dzīvs organisms, kura dabiskais pašsaglabāšanās instinkts un spēja dot augstvērtīgu ražu te izkopts līdz virtuozitātei. Degustācijas zālē tobrīd esam trīs

– kāds laulāts pāris ar milzīgu cilvēka draugu pie kājām, kurš pat nepaceļ ausu, kad tiek atkorķēts nākamais vīns. Un vēl kāds dikti saburzīts, bet labi ģērbts kungs, kurš acīmredzami te iegriezies veselības uzlabošanas nolūkos. Vīndaris noliek vienu otrai blakus divas pudeles – vīnogu lauki, no kuriem cēlies katrs vīns, atrodas vien 100 metrus viens no otra. Taču vīni, kaut viena gada – atšķirīgi kā divas ūdens piles. Viens sakņojies smilšakmens un kaļķakmens, otrs – vulkāniskā bazalta augsnē. Terroir! Dažu dienu laikā apceļojot trīs dažādus reģionus, kas patiesībā atrodas viens otram blakus, sajūta, ka esi pabijis pilnīgi  atšķirīgās pasaulēs. Trīs dažādos ceļojumos! In Vino Veritas – nav nekāda pamata to apšaubīt.

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: