SAŅEM JAUNUMUS

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Kad jau izveidojusies gūzma stereotipu, ir laiks un nāk iespēja iepazīt un sajust īsto Ameriku.

Īstā Amerika, kaut tikai daļa no šī piecdesmit valstisku veidojumu milzeņa, pārsteidzošā kārtā saķēdēja ar bailēm, ar trauksmes sajūtu, ar nebrīvas brīvības sajūtu. Un tomēr - tā ir šo sajūtu vērta!

Pirmo sarokošanos ar bailēm rada satikto cilvēku pārliecība par pasaules gala tuvošanos 2012. gadā. Šī tēma ir īsts jājamzirdziņš un valstī jau gluži oficiāli atzīts notikums. Cilvēki uz to reaģē dažādi, taču patiešām reaģē ar noteiktu rīcību - tiek gatavoti survival kit, rakti pazemes slēpņi... Es gan īsti nesapratu, kas tad ir tas, kas nāks tajā 2012?! Pieņemu, ka viņu prātos tā ir kāda visu neskaitāmo pareģojumu un teoriju sintēze! Taču pārsteidzoša ir šī nolemtības sajūta un jau iezagušās apātijas izpausmes, kas jūtamas amerikāņos. Šāda sabiedriskā doma arī manī uz brīdi uzjundīja pārliecību, ka pēc gada viss beigsies.

Ņujorka

Galeriju māksla un ticība Augstajai mākslai
Katru ceturtdienu, laikā no 18.00 līdz 20.00, Ņujorkas Čelsijas (Chelsea) rajona rietumu daļā, kura jaunbūvēs un vecajās noliktavu ēkās izmitinājušās simtiem mākslas galerijas, notiek desmitiem izstāžu atklāšanu. Entuziasti šo divu stundu laikā mēģina paspēt uz tām visām un, protams, katrā izdzert arī glāzi vīna. Jāatzīst, Čelsija piedāvā galeriju mākslu - tiem, kas to pērk un karina pie sienām - masveidā. Eiropas galerijās tomēr vairāk jūtama augstās mākslas klātesamība. Iespējams, tas skaidrojams gan ar mēroga atšķirību, gan valsts finansējuma piesaisti mākslas uzturēšanai Eiropas valstīs. Kamēr Amerikā galeriju un mākslas sponsorēšana atstāta privātu indivīdu - turīgu uzņēmēju un kolekcionāru rokās. Personīgi man šis galeriju maratons sagādāja vilšanos, kuru veiksmīgi salāpīju MoMā (The Museum of Modern Art), lai pēcāk atzītu, ka Ņujorkā var atgūt ticību mākslai.

HipHop's un brīvība
Lai arī Amerika tiek uzskatīta par brīvāko pasaules valsti, ielidojot, jau no pirmās minūtes nepamet sajūta, ka nemitīgi tiec novērots, arī policija pieprasa bezierunu klausību... Jāteic, mēs eiropieši, jau savā ziņā esam izlaidušies un tālu aizgājuši ar cilvēktiesību karodziņu.
Šo var sasaistīt ar stāstu par hiphopa kluba apmeklējumu, kurā bija plānots izbaudīt īstu Ņujorkas underground hiphopu. Saņēmu ieteikumus doties tieši uz Bronksu, lai gan daudzi silti ieteica šādus pasākumus un vietas neapmeklēt vispār. Tomēr iegādājamies 30 dolāru biļeti uz hiphopa battle pasākumu kādā Bronksas klubā. Hiphoperi ir iznomājuši kluba telpas, tie batlā sacenšas hiphopa runas mākslā, tomēr uz pasākumu ieradies visai mazs skaits apmeklētāju. Šī situācija klubam nav izdevīga, tā īpašnieki saprot, ka pasākums viņus neinteresē un nolemj visus izdzīt..! Vispirms tiek iedzēstas gaismas, tad izslēgta skaņa. Hiphoperi vēl „cīnās" pie pēdējā mikrofona lielajā klubā, un apmeklētāji nolēmuši just līdz galam, taču ierodas policija. Mums, kā jau latvietēm, šķiet, ka varbūt iespējams ar tiem ko sarunāt, bet saņemam draudzīgu brīdinājumu to neturpināt - citādi vedīs prom un nez, kad vēl atlaidīs. Tāda, lūk, Amerikas „brīvība".

Tomēr vienmēr ir brīvība izvēlēties - vienlaikus tūkstošiem vietās notiek tūkstošiem pasākumu - mērogs ir liels un izvēle ir liela. Piesātinājums ir neizmērojams, tomēr tu esi tikai maza, nenozīmīga daļa no tā visa, kuru jebkurā brīdī var izraidīt...

Key West

Skolas un cietumi, vidusmēra kūrorti un hipiju atvases
No Ņujorkas dodamies uz Maiami Floridas štatā, lai ar auto gar Meksikas līci dotos uz Ņūorleānu Luiziānā. Tomēr izmetam līkumu cauri Austrumfloridas salu arhipelāgam, kas iestiepjas gandrīz līdz Kubai. Galējais arhipelāga punkts ir Kīvesta (Key West) - tas atrodas jau laivas brauciena attālumā no Kubas.

Ceļš vijas cauri mazām, mazām saliņām, brīžam pār gariem, gariem tiltiem, brīžam pa uzbērumiem, un sajūta ir tāda it kā tu brauktu pa ūdens masu aizvien tālāk okeānā. Savukārt Floridas vidiene ir purvains apvidus, tajā neviens nedzīvo. Everglades milzu purvs ir vien mājvieta krokodiliem un neskaitāmām krokodilu audzētavām.

Šis ceļš ir iespaidīgs! Tu esi okeāna vidū, ir migla, vējš, un sola negaisu ar zibeņiem... Un atkal bailes - šoreiz no dabas! Tomēr Floridā pa radio jau laikus tiekot izziņota orkāna tuvošanās. Visi vienmēr tam ir gatavi - slēpjas pagrabos, noslēdz logus, pamatīgi nodrošinās - tās var būt pat divas nedēļas bez elektrības. Tomēr šo laiku visi pārdzīvo, un tas nomierina.

Salās izvietojušies daudzi vidusmēra kūrorti - estētika gan tajos izpaliek, tie ir plastmasīgi un ne visai patīkami. Nav arī ne vienas vēsturiskas un zīmīgas vietas - viss ir zems, mazs, nesen celts, bez kultūras slāņa. Ir daudz cietumu un blakus - skolu. Šīs celtnes ne ar ko īpaši neatšķiras, vienu gan apjož dzeloņstieples, un šajos rajonos izvietoti brīdinājumi „Stopētājus automašīnās neuzņemt". Tik tiešām - labāk ir vienkārši „šaut" cauri ar auto, dažviet piestāt un nobaudīt pa kādam jūras labumam. Pa ceļam ir arī neskaitāmas alkohola tirdzniecības bodes - šeit atšķirībā no Ņujorkas alkohols ir lēts.

Savā laikā salās lielā skaitā apmetušies hipiji. Mums sanāca arī saskarsme ar hipiju atvasēm, kas gan tādi paši hipiji vien ir - brauc ar totāli sadauzītiem džipiem, no alkohola veikaliem pakām vien stiepj ārā milzu plastmasas burkas ar jau gataviem uzjauktiem kokteiļiem - cuba libre, mojito, caipirinha... Kafejnīcās uzstājas veci džezmeņi - tādi amizanti onkuļi ar bikšu jostas vietu stipri virs nabas.

Florida vispār tiek uzskatīta par veco ļaužu štatu. Šeit viņi laimīgi, priecīgi vakarē kafejnīcās un tiesā milzu omāru, tad sēžas motorlaivā un dodas mājās uz kādu citu saliņu.

Kīvesta gan ir visai tūristiska pilsētiņa, taču ja nu šeit gadījies nokļūt ar mērķi vai bez, iesaku fantastisku viesnīcu - The Artist House (www.artisthousekeywest.com). Šo namu apvij mistiska leģenda par tās īpašnieka Kīvestas slavenākā mākslinieka Roberta Eižena Otto pārlieko pieķeršanos savai auduma lellei, kuru viņš nosaucis gan savā vārdā, gan arī pēc laulībām divvientulībā ar lelli pavadījis daudz laika istabā, kuru viņš atvēlēja tikai lellei vien greznās koloniālā laika ēkas tornī. Šis ir vēsturiski un arhitektoniski nozīmīgākais, visvairāk fotografētākais un aprunātākais nams uz salas. Tagad The Artist House viesnīca apmierina augstākās komforta prasības un vienlaikus piedāvā pakāpties soli atpakaļ laikā un paviesoties autentiskā Otto ģimenes guļamistabā, dzīvojamā istabā, mākslinieka studijā un nakšņot arī lelles istabā - tornīti, kur aizvien esot klātesošs mākslinieka gars.

Ņūorleāna

Bounce, vudū un džeza orkāns
Ceļš līdz Ņūorleānai ir pārsteidzošs ar savu dabas mainīgumu - sākot no tropiem beidzot ar savannu. Arī Ņūorleānai visapkārt plešas purvi, kuri pakšķina purva gāzes - naktī, kad ierodamies, jūtam spēcīgu purva smaku, abpus ceļam ir pelēki un brūni pa pusei nokaltuši koki. Izmirums un nekas. Jāteic, atkal baisi!

Ņūorleāna arī netiek ieteikta ceļotājiem ar ģimenēm, jo tā ir visai kriminogēna. (Ja kāds turp dodas, iesaku izlasīt kādreizējās žurnāla Rīgas Laiks publikācijas - par orkānu Katrīnu un pašu pilsētu.)

Kā jau bijušajā franču kolonijā, tajā jūtama milzīga franču ietekme, kas arī Ņūorleānā ir tas pats patīkamākais! Savā ziņā kā būt Parīzē, bet koloniālisma vidē - ar koka arhitektūru, krāsainām namu fasādēm un balkoniem, kurus apvij vīteņaugi.

Bet virtuve šeit ir pati lieliskākā! Tā apvieno franču gastronomijas smalkums ar melnādaino tradīcijām un kajuna (cajun spices) garšvielām. Gards mikslis! Franču aristokrātija un augstprātība tajā pārvērtusies draudzīgumā - tā ir kā franču virtuve ar amerikānisku vīziju. Te vietā ir ieteikt lielisku restorānu Cochon, (www.cochonrestaurant.com). Šī noteikti nav vieta, kur doties pavadīt laiku kompānijā vai divatā nodoties sarunām. Jo ēdiens ir tik gards, ka pilnībā paņem savā varā. Gluži kā māksla - tas prasa pilnībā atdoties un baudīt! Sēžot iepretim virtuvei, aizgūtnēm baudot, ar acu kaktiņu var vērot šefpavāra darbošanos, lielisko darba kultūru un ātrumu. Izcili! Bez iepriekšējas rezervācijas gan pie brīva galdiņa te nav iespējams tikt.

Ņūorleānā aizvien var apskatīt orkāna „Katrīna" izpostītos rajonus. Man teikt, ka esmu Katrīna droši vien nebūtu vēlams - 80% pilsētas orkāna laikā pazudusi zem ūdens, bet, galvenokārt, tika iznīcināti nabadzīgie rajoni. Sekas var redzēt vēl tagad - nami, kas bijuši zem ūdens - ar atlobījušās krāsas strēlēm; pret debesīm slejas pussagrauti debesskrāpji ar izrautiem caurumiem to ķermeņos, viss ir pelēks, valda izmisums... Vietumis tiek celti jauni bezpersoniski nami un sociālās mājas.

Ņūorleānā uz ielām var vērot bounce deju cīņas. Kas tas ir? Bounce music ir 80.-90. gados Ņūorleānā radusies mūzika - enerģētiskāks hiphopa atzars. Bounce dejas, galvenokārt, izpilda melnādainās meitenes enerģiski kratot pēcpusi. Nenobrīnīties! Mums tādu muskuļu, šķiet, nav vispār, lai ko tādu izpildītu! Šos paraugdemonstrējumus var aplūkot YouTube interneta vietnē zem atslēgas vārda New Orleans Bounce, jo aprakstīt to nav iespējams!

Ņūorleānai raksturīgi arī džeza festivāli, kuros vienuviet sabrauc visi guru un topa džezmeņi. Arī, ja festivāli nenotiek - franču rajonā, kur ir klubs aiz kluba - katrā tiek atskaņota dzīvā džeza mūzika. Klubos ir ļauts ienākt ar saviem dzērieniem, un, protams, reibuma pakāpe publikā ir manāma. Brīžam pat šķiet, ka esi kādas stihijas viducī, kā Sodomā un Gomorā! Džeza grupas gan ir brīnišķīgas.

Trešā lieta, kas raksturo Ņūorleānas sociālo vidi ir vudū (Voodoo) - underground reliģiskais kults, kas veidojies Luiziānas štatā, apvienojoties afrikāņu pamatreliģijai un katolicismam vergturības laikā. Ņūorleānas veikali ir kā pārbāzti ar vudū lellēm, krokodilu galvām, vistu kājām, skeletiem... Bet apskates vērti ir St. Louis kapi, kas ir gluži kā Parīzes Père Lachaise - tikai tie netiek uzturēti, tie ir sabrukuši un baisāki. Tajos atdusas Ņūorleānas vudū karaliene Marie Laveau un citi vudūguru. Uz šiem kapiem dodas svētceļnieki, kuri tos apzīmē ar krustiņiem, apkarina krellēm un atstāj ziedojumus (pat lūpukrāsas). Atkal iezogas trauksmes sajūta...

Pilsētā ne brīdi nav klusums, to piepilda policijas vai palīdzības dienestu sirēnas, ik brīdi pāri pārlido helikopteri. Mēs esam šajos baisajos kapos, debesis apmācās un sākās vējš...

Pilsētā pārsvarā dzīvo melnādainie ļaudis. Cilvēki Ņūorleānā nodarbojas ar tūrismu, ar džezu, bet viena daļa izliekas par pareģiem ar kristāla lodi uz ielas. Cilvēki ārpus šī jautrā centra mēdz skatīties tā dusmīgi - nav neviena patīkama skatiena. Visai nabadzīgi viņi mēdz dzīvot furgonos, bet viņiem noteikti būs milzīgs džips, kurā viņi no rīta dodas sazin kādā virzienā. Jāatzīstas - atkal bailīgi... Šie ļaudis ir tādi paši kā viņu automašīnas - lieli un dusmīgi. Šīm automašīnām, man brīžam šķita, ir sejas. Tās atgādina multfilmu „Vāģi" un vēl Spīlberga pirmo režisēto filmu „Duel" (1971), kurā seko furgons, jo sevišķi situācijā, kad man nācās iekļūt starp diviem vienādiem džipiem, kuri veda kādas mantas - es redzu, kā šoferi saskatās, es redzu viņu dusmas par to, ka esmu ielīdusi tiem pa vidu!

Underground filmās tik tiešām var redzēt to īsto Ameriku un īstās noskaņas. Tāda tā patiešām arī ir! Trauksmes sajūta gan nepamet...

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.