Atpakaļ Uz sākumu
Esence, Odesa
Autors: Anothertravelguide.com
1 UAH = 0.06840000 LVL
Odesa ievelk vienā acu mirklī, iespējams, viena no šīs pilsētas lielākajām burvībām ir tā, ka tajā šķietami nav konkrēta pasaules ģeogrāfiskā punkta sajūtas. Odesa ir pilsēta - mīts. Pašpietiekama un pati par sevi. Un tieši piedzīvot tik dažādās Odesas ir vislielākā šīs pilsētas burvība. Dažbrīd klīstot pa Odesas platānu un akāciju ieskautajiem bulvāriem šķiet, ka esi Parīzē, dažbrīd - Havanā, redzot kā laiks pamazām un neglābjami sagrauž Gogoļa ielas namu kādreizējo godību. Kāda 19. gadsimta nama ažūri dekorētais balkons, šķiet, vēl mirklis un sairs pīšļos, kamēr blakus esošais nostiprināts ar masīviem koka baļķiem un saimniece tajā netraucēti izkarina svaigi izmazgātu veļu. Dažbrīd Odesā sajūties kā Sanktpēterburgā, veroties rūpīgi restaurētajās pasteļtoņos krāsotajās mājās un ieklīstot to pagalmos, kas teju katrs ir kā spilgti izspēlēta etīde. Abas pilsētas arī bieži tiek salīdzinātas - vēl no Krievijas impērijas laikiem, kad Sanktpēterburga un Odesa tika uzskatītas par eiropeiskākajām tās pilsētām, kas dzīvo savu, neatkarīgu dzīvi. Turklāt, ja Pēterburga bija ziemeļu logs uz Eiropu, Odesa - dienvidu. Odesa ir jauna - tai ir tikai mazliet vairāk kā 215 gadu, 1794. gadā, izdodot īpašu pavēli, to dibināja Katrīna otrā. Līdzīgi kā Sanktpēterburga, arī Odesa netapa stihiski, bet pēc stingra plāna, kas arī izskaidrojums pilsētas precīzajai ģeometrijai. Ielas izvietojušās vai nu paralēli vai perpendikulāri, nekādu grafisku sānsoļu. No putna lidojuma Odesa atgādina šaha galdiņu. Vien atšķirībā no Sanktpēterburgas, tā ir zaļāka un saulaināka - kā jau pilsēta, kas tuvāk dienvidiem. Līdzīgi pēterburdziešiem, arī odesieši reti sevi pieskaita kādai atsevišķai nācijai (oficiāli lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju ir ebreji, ukraiņi un krievi), bet saka vienkārši un tieši: „Es no Odesas." Arī valoda odesiešiem ir sava - tikpat leģendāra un mītu apvīta kā pilsēta pati. Katra saruna starp diviem odesiešiem ir īstens lingvistiskas pingpongs, kur viens otru apzināti mēģina paķert uz zoba. Paskarbi un ar humoru. Te nemēdz apvainoties, vien atbildēt - vēl sulīgāk.
Odesā viss ir ar vērienu - pat ielu nosaukumi. Grieķu laukums, Franču bulvāris, Arkādija utt. Un galu galā tai ir arī savs Eifeļa tornis - Patjomkina kāpnes.
Odesa ir pilsēta, kas svin dzīvi visā tās krāšņumā. Kā par šo Ukrainas „Melnās jūras pērli" izsakās kāds vietējais ceļvedis - odesieši demonstrāciju vietā izvēlas pludmali. Iespējams, ja par dažādu traku un apmaldījušos dīvaiņu neticamo dzīves līkloču stāstnieka Pedro Almodovara iecienītāko filmēšanas laukumu nebūtu kļuvusi Madride, tā tikpat labi varētu būt Odesa. Patiesībā jebkura pastaiga pa Odesu ir īsts dzīves kino - tādus tipāžus un tik spilgtā koncentrācijā citur ar uguni nesameklēsiet. Un pati pilsētas ģeogrāfija ir kā radīta vērošanai - ik pēc pārdesmit metriem atradīsiet kādu soliņu, kur atpūtināt kājas, paraudzīties jūrā, ziedošos rožu krūmos, garāmgājējos jeb vienkārši palasīt grāmatu. Savā ziņā daudzie soliņi ir Odesas greznība - nav nemaz tik daudz pilsētu, kas tos tādā koncentrācijā atļautos. Odesas soliņi ir kā maza skatuve - uz tiem spēlē šahu, tiekas mīlas pārīši, studenti gatavojas eksāmeniem, māmiņas iežūžo mazuļus ratiņos, vietējās tenkas apspriež kaimiņu sirmgalves vai divi pusmūža bērnības draugi vienkārši iedzer alu.
Savulaik pilsētu plānojot skrupulozi tika ņemtas vērā visas tās četras stihijas - zeme, jūra, vējš un saules gaisma. Līdzīgi kā Roma, visa Odesas vecpilsēta tapusi no smilšakmens, kas ņemts no zemes dzīlēm - apakšzemes ejām un labirintiem pārtopot leģendārajās katakombās. Vienās no lielākajām pasaulē.
Taču Odesā ir tā, lai kurp arī vestu jūsu maršruts, beigu beigās vienalga nonāksiet Deribasova ielā - pilsētas pašā sirdī jeb tās galvenajā promenādē. Bāri, kafejnīcas, kiosks ar Vīnes desiņām - brīžiem šķiet, ka visa pilsētas dzīve koncentrējusies tieši šeit. Vasaras sākumā te reibinoši smaržo liepas, kādreiz to vietā bijušas akācijas - viens no Odesas simboliem, līdz pagājušā gadsimta 60. gados kāds no vietējiem varasvīriem izdevis pavēli tās iznīdēt. Deribasova ielas vienā malā ir pilsētas dārzs - ar vientuļo krēslu no Divpadsmit krēsliem. Turpat blakus - Ostapa Bendera skvērs un bronzas soliņš, uz kura sēž viens no savulaik leģendārākajiem pilsētas iemītniekiem, aktieris un dziedātājs Leonīds Utjosovs. Viņam līdzās fotografēties mīl gan tūristi, gan odesieši. Tieši iepretim parkam atrodas 19. gadsimta tirdzniecības pasāža. Grezna, ar stiklotu jumtu, izdekorēta barokāla stila skulptūrām kā putukrējuma torte. Vienā tās malā raupja plaisa it kā sašķēlusi ēku divās daļās, dekoratīvie portāli ir bīstami nodrupuši, šķiet, vēl mirklis un tie pārvērtīsies pīšļos. Apakšstāva bodēs tiek tirgots viss iespējamais - to bezgaumībai kontrastējot ar vēstures pompozo krāšņumu. Dažbrīd Odesa šķiet kā likteņa līkloču nesaudzēta sieviete bez grima. Dažbrīd - uzpucēta kā meitenes augstpapēžu sandalēs, kas traucas uz randiņu pilsētā, kur mīlas pārīšu ir vairāk nekā baložu. Taču īstas ir abas!
Atslēgas vārdi: esence, esences, Odesa
Jūsu atsauksmes
Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas
Lasi jaunāko
Galamērķos
Seko mums:
Iegādājies aviobiļeti
Ceļošana ir mūsu kaislība. Labākais veids, kā sevi provocēt. Ieraudzīt, sajust, atklāt, izbaudīt, izgaršot. Unikāls emociju, sajūtu, garšu un baudu kopums, kuru nav iespējams paturēt pie sevis. Un vienīgais, kurā vērts investēt. Anothertravelguide.com mēs radījām kā telpu, kurā savā ceļojumu pieredzē un atklājumos dalīties ar saviem draugiem un vienlaikus aicinām dalīties visus, kurus vieno ceļošanas kaislība.
Una Meistere un Andrejs Žagars