Svētceļojums uz Franču Rivjēru jeb 5 mākslinieku kapelas
Autors: 0 ATSAUKSMES
“Kultūra šodien dara to, ko agrāk darīja reliģija, patiesībā tā ir pārņēmusi reliģijas vietu, jo reliģija mūsdienu sabiedrībā spēlē daudz mazāku lomu nekā tas bija pirms simts gadiem,” nesen intervijā man teica kāds prominents Parīzes galerists. Šo frāzi atcerējos stāvot iepretim mazās Chapelle du Rosaire altārim Franču Rivjēras pilsētiņā Vānsā. Tās interjers ir Anrī Matisa meistardabs. Kapela joprojām darbojas un var teikt, ka māksla un kalpošana te satiekas burtiski zem viena jumta. Turklāt nekur pasaulē neatradīsiet tik unikālu mazo kapelu koncentrāciju, kuras īpašas padarījis mākslinieka pieskāriens, kā Franču Rivjērā. Matiss, Pikaso, Kokto, Šagāls - viņi visi te atstājuši savas zīmes, to meklējumus pārvēršot īstenā svētceļojumā. Chapelle du Rosaire apbur ar fantastisku vienkāršību un gaismas spēlēm, kas še variējas atkarībā no diennakts laika, pilnībā mainot arī noskaņu telpā. Savā ziņā laiks te pazūd, ienākušo ievelkot pazemīgā klusumā. Īpaši, ja vēl paveicas ietrāpīt mirklī, kad kapelā nav citu apmeklētāju.
Chapelle du Rosaire iekšskats
Foto: www.henri-matisse.net
Chapelle du Rosaire atrodas pavisam netālu no villas, kuru Matiss īrēja, kad 1943. gadā pārcēlās uz Vānsu. Toreiz māksliniekam bija 73 gadi un viņš jau bija smagi slims. Visu savu dzīvi viņš sevi bija uzskatījis par ateistu, un par viņa iesaistīšanos kapelas dizainā lielā mērā jāpateicas mākslinieka draudzībai ar viņa izbijušo kopēju un modeli Moniku Buržuā (Monique Bourgeois), kura bija kļuvusi par mūķeni. Chapelle du Rosaire bija Matisa veltījums domenikāņu mūķenēm.1951. gadā, kad tā tika tika pabeigta, mākslinieks jau bija pārāk slims, lai apmeklētu tās iesvētīšanu. Viņš rakstīja: “Šis darbs prasīja četrus gadus īpašu un neatslābstošu pūļu un ir visas manas darba dzīves auglis. Neraugoties uz visām tā nepilnībām, es to uzskatu par savu meistardarbu.” Matiss radīja ne tikai kapelas vitrāžas un sienu freskas, bet arī zili balto rakstu uz jumta, apzeltīto bronzas krucifisku un altāra svečturus un pat priestera tērpu rakstu. Vitrāžu krāsu palete ir ļoti vienkārša – ultramarīna zils, zaļš un citrondzeltens, to raksts ir līdzīgs lapām, kas it kā izaug no nekurienes tiecoties pretim gaismai, un slaidās līnijā šķeļot kapelas sienu no grīdas līdz pat griestiem. Slimības dēļ Matiss jau 1941. gadā bija izlēmis atteikties no otām un eļļas krāsas, to vietā izvēloties šķēres un papīru, kuru viņa asistenti bija nokrāsojuši ar košu guašu. Tādējādi meistaram ļaujot strādāt arī uz slimības gultas. Vēlāk šis stils kļuva pazīstams kā “paper cut-outs” un atzīts par savam laikam revolucionāru. Šādā tehnikā Matiss radīja arī modeļus vitrāžu dizainam, īpaši rūpīgi izvēloties krāsas. Tālab tur nemanīsiet, piemēram, sarkano, kas, viņaprāt, varētu iztraucēt miera efektu, kuru viņš vēlējās panākt. Vienlaikus mākslinieka vēlēšanās bijusi, lai krāsu radītais efekts iedarbotos uz skatītāja sajūtām “kā ass trieciens vai gongs.” Vienu kapelas sienu klāj balta keramikas freska, kas vienkāršās grafiskās līnijās attaino Svēto Jaunavu ar bērnu, kuru ieskauj it kā mazliet haotiskā ritmā izkaisīti ziedi jeb varbūt mākoņi. Savulaik uzdzirkstījušas baumas, ka Jaunavas Marijas inspirācijas avots esot bijusi Pikaso toreizējā mīļākā Fransuāza Žilo un viņu meitiņa Paloma. Kaut Jacqueline Duhême, kas bija Matisa modele laikā no 1948. gada jūlija līdz 1949. gada augustam, apgalvoja, ka Jaunavas Marijas inspirācijas avots bijusi viņa. Lai kā arī nebūtu, stāsta, ka Pikaso – kaut ieteicis Matisam savus keramiķus, kas palīdzējuši fresku radīšanā, esot bijis uz mākslinieku traki greizsirdīgs un viņa paša kapela “War and Peace” (Karš un miers), kurai šobrīd ir Nacionālā muzeja statuss, savulaik tapusi aiz greizsirdības un spīta.
Nelielajā Chapelle du Rosaire piegulošajā muzejā skatāmas arī skices un seši tērpu komplekti, kurus Matiss savulaik dizainēja priesterim. Krāsaini, bagātīgi nosēti ar krustiem, zvaigznēm, zivīm un citiem pasaku motīviem tie drīzāk atgādina kādas teātra izrādes kostīmus, ne kalpošanai domātu apģērbu.
Matiss neierobežoja sevi kristietībā un viena no kapelas freskām ir pārpilna islāma mākslas atsaucēm, kuras inspirējuši Matisa kādreizējie ceļojumi pētot mauru pēdas Spānijā un Ziemeļāfrikā. 1950. gadā viņš rakstīja: “Es uzskatu, ka mans uzdevums ir sniegt mieru, jo tas ir nepieciešams arī man pašam.”
Netālu no kapelas – liela dārza un laikmetīgās mākslas objektu ieskauts, atrodas franču zvaigžņu pavāra Kristofa Dufo (Christophe Dufau) restorāns Les Bachanalles. No dārza uz ielu, kur atrodas kapela, ved mazi vārtiņi. Restorāna viesi pusdienas bieži noslēdz ar kapelas apmeklējumu, jo parasti tā ir atvērta vai nu agri no rīta vai pēcpusdienās. Savā ziņā ir pat aizraujoši vērot kā izdzēruši savu espresso – pa cauri garšaugu mežam līkumojošo taciņu, garām suņa būdai, viņi viens pakaļ otram dodas pēcpusdienas svētceļojumā. Uz mazās ielas parasti gandrīz neviena cita nav, tik tie, kas dodas uz kapelu. Kristofs saka, ka arī pats ļoti bieži turp aizejot, jo, pateicoties gaismai, noskaņa kapelā ne tikai atšķirīgos dienas laikos, bet arī gadalaikos, esot pilnīgi citāda.
Pikaso miera un greizsirdības piemineklis
Atšķirībā no Chapelle du Rosaire, Pikaso kapela “Karš un miers” apmēram pusstundas brauciena attālumā esošajā Vallauris pilsētiņā vairs nekalpo kā svētnams. Tā nav darbojusies arī Pikaso laikā. 70. gadu dzimšanas dienā viņam to uzdāvinājuši vietējie – pateicībā par mākslinieka ierašanās inspirēto podniecības renesansi pilsētiņā, kura savulaik bijis reģiona podniecības centrs, bet vēlāk šo spožumu zaudējusi. Divus mēnešus Pikaso pavadījis ieslēdzies savā darbnīcā, kur nav ielaidis nevienu, izņemot savu dēlu Paulo. “Kara un miera” kapela ir Pikaso pēdējais miera tematikai veltītais darbs pēc leģendārās dūjas, kuru viņš radīja Pirmajai Starptautiskajai miera konferencei, kas notika 1949. gadā Parīzē. Tās iedvesmas avots esot bijis pavisam parasts un ļoti reālistisks baloža attēls, kuru māksliniekam uzdāvinājis viņa draugs un konkurents Matiss. Strādājot pie kapelas dizaina, Pikaso esot sācis ar karu – trauksmainām un destruktīvām ainām, kuru centrālais elements ir ragaina Nāve zirga vilktos ratos – ar asiņainu zobenu vienā rokā un mikrobiem pilnu trauku otrā, tiem simbolizējot ķīmisko karu. Uz pleca viņai ir galvaskausi. Miera tēma, kas grezno kapelas velvju pretējo sienu, tapa vēlāk, tai iemiesojot teju visas iespējamās miera laika asociācijas. Pašā centrā ir atdzimšanas darbu pārņemts Pegazs, kas ar zemi zem spožas miera saules. Turpat blakus spēlē muzikants, dejo meitene un žonglieris žonglē ar putniem pārpildītu trauku vienā rokā un zelta zivtiņu akvāriju otrā, tādējādi, iespējams, simbolizējot miera trauslumu. Koki ir pārpilni augļu, bērns ēd no mātes krūts, kāds raksta, kāds gatavo ēst. Dzīvei ir savs dabisks ritējums. Abas kompozīcijas ir milzīgā izmērā – vairāk kā 100 m2 lielas, pilnībā nosedzot kapelas velves. Savukārt tās galā, vietā, kur parasti atrodas altāris, redzamas četru dažādu ādas krāsu (melns, dzeltens, sarkans, balts) cilvēku figūras, kas augstu paceltajās rokās tur sauli, kurā gozējas miera dūja. Pati kapela ir neliela un tai nav logu, dienasgaismai iespīdot vien caur durvju aili. Pikaso Vallauris pilsētiņā dzīvoja no 1948. līdz 1955. gadam un nenoliedzami ir bijis tās slavenākais iemītnieks. Tai pašā laukumā, pāris soļus no kapelas atrodas arī podniecības muzejs, kura krājums glabā daudzus Pikaso un arī viņa laikabiedru – Kokto, Braka, Matisa, Šagāla, keramikas darbus.
Kokto veltījums jūrai
Savukārt Žans Kokto (Jean Cocteau) savulaik pats esot pārliecinājis vietējos zvejniekus mazajā piekrastes pilsētiņā Villefranche-sur-Mer, lai tie uztic viņa mākslinieciskajām izpausmēm mazo 14. gadsimta kapelu pašā jūras krastā, kas tolaik kalpojusi kā zvejnieku piederumu noliktava. Savas dzīves laikā savu daudzo talantu dēļ (dzejnieks, rakstnieks, dizainers, gleznotājs, režisors) viņš ticis dēvēts par “eklektisko ģēniju”. Un bijis slavens arī ar savu dendija ārieni, bohēmisko dzīvesstilu un opija dēmonu, kurš nenoliedzami atstājis savas pēdas arī viņa darbos. Kokto draudzējās ar Koko Šaneli, Edīti Piafu, Pablo Pikaso, Marlēni Dītrihu, savukārt viena no viņa mūža mīlestībām bija aktieris Žans Marē. Villefranche-sur-Mer mākslinieks vienmēr nakšņojis vienā un tajā pašā vietā – Welcome Hotel. Oficiāli viņējā bijusi 22. istaba, taču viņam tikusi atvēlēta vēl viena – opija smēķēšanai. Pie kapelas dizaina Kokto ķērās 1956. gadā un, kad bija to pabeidzis, rakstīja: “Kad es atveru savas istabas logu, kas iziet uz vienu no visskaistākajām pasaules ostām, turpat lejā ir Svētā Pētera kapela, kas mirkšķina man ar saviem svečturiem tieši no Apokalipses.” Pārkāpjot mazās svētnīcas slieksni, pirmajā mirklī mazliet sagriežas galva. Acu priekšā raibā ņirbā virpuļojot Kokto radītajiem tēliem. Kapela ir mākslinieka veltījums jūrai, zvejniekiem un skaistajām pilsētiņas jaunkundzēm. Tajā neiztrūkst ne epizodes no zvejnieku patrona – Svētā Pētera (Saint Peters) dzīves, ne Kokto filmu varoņu un draugu tēlu atblāzmas. Savukārt logu vitrāžas iemieso Apokalipses elementus. Šobrīd kapela pieder Villefranche zvejnieku korporācijai un līdz pat šai dienai tajā atļauts laulāties vietējiem zvejniekiem, kamēr visu pārējo profesiju pārstāvjiem ir vien iespēja apbrīnot Kokto meistardarbu. Tiesa, ja savulaik mazā ciemata osta bijusi pārpilna ar zvejnieku koka laivām, šodien vairs manīsiet tikai pāris, kas izskatās kā šķietami iemaldījušās starp neskaitāmām jahtām. Gar pašu ostas malu izvietojušies arī mazi restorāniņi un dzīvei te joprojām ir mierīgs kā laikā iekapsulējies ritējums, kuru īsti neizjauc pat ieklīdušie tūristi.
Apmēram 25 km no Villefranche-sur-Mer – gandrīz pie pašas Itālijas robežas esošajā Mentonā, 2011. gadā durvis vēra arī Kokto muzejs. Iespējams, sava loma ir arī Itālijas tuvumam, bet Mentona ļoti atšķiras no pārējām Franču Rivjēras piekrastes pilsētām. Atšķirībā, piemēram, no Nicas, kuras promendāde šobrīd drīzāk atgādina internacionālu Bābeli, seno dienu glamūra mantiniekiem tagad vadot dienas aiz luksusa villu žogiem, Mentona nešķiet pazaudējusi savu dvēseli. Mazā pilsētiņa, kuru unikālu padara kalnu un jūras tuvums, ir pārpilna greznām Belle Époque villām, šarmantām bodītēm, kur tirgo visu iespējamo, ko vien var radīt no citroniem. Citroni ir Mentonas lepnums un savulaik tā pat bijusi lielākais citronu piegādātājs Eiropā. Jau kopš 30. gadu vidus ik februāri Mentonā notiek arī citronu festivāls. Pati pilsēta par Francijas daļu kļuva tikai 1860. gadā, 13. gadsimtā tā vēl bija daļa no Dženovas, savukārt 14. gadsimtā – Monako, bet 19. gadsimta sākumā tā bija Sardīnijas protektorāts. Pilsētu unikālu padara kalnu un jūras tuvums un runā, ka gada vidējā temperatūra te esot pat par trim grādiem augstāka nekā citur Francijā.
Viena no spilgtākajām Mentonas pilsētzīmēm ir arī Belle Époque stila tirgus ēka, kas atrodas pašā viduslaiku vecpilsētas malā - tieši iepretim Kokto muzejam. Paša muzeja tapšanas vēsture ir gana kolorīta. Tā inciators bijis amerikāņu uzņēmējs un kaislīgs Kokto darbu kolekcionārs Severīns Vandermans (Severin Wunderman). Viņš esot bijis apsēsts ar Kokto jau no 19 gadu vecuma, kad iegādājies pirmo mākslinieka darbu. Īsi pirms nāves viņš novēlējis savu kolekciju (kopā ar prāvu ziedojumu) Francijas valstij ar noteikumu, ka tā nodrošinās tai atbilstošu mājvietu. Muzejs atrodas pašā jūras malā, ēkai ir tikai viens stāvs, tās grafiski melnbaltajam arhitektoniskajam veidolam atgādinot sirreālu zobu jeb varbūt augšup pavērstu roku rindu. Muzejs projekta autors, franču arhitekts Rudy Ricciotti izteicies, ka viņš vēlējies tā veidolā iemiesot kontrastus, ar kuriem bijusi pārpilna visa mākslinieka dzīve. Muzeja stiklotie logi, kas no ārpuses šķiet pilnīgi melni, no iekšpuses ir caurspīdīgi, ļaujot ēkā ienākt arī jūras un pašas pilsētas panorāmai. Savā ziņā muzejs ir ne mazāk ekstravagants mazās pilsētiņas iemītnieks kā savulaik bijis pats Kokto. Līdzās mākslinieka darbiem, muzejā pārstāvēti arī viņa laikabiedri – Pikaso un Modiljani, kā arī skatāmas epizodes no Kokto savulaik radītajām filmām. Tostap – arī viņa 1946. gada meistardarba “Skaistule un briesmonis” (La Belle et la Bête).
Mentonā ir vēl divi ar Kokto saistīti pieturpunkti, turklāt atšķirībā muzeja – tos savulaik režisējis viņš pats. Viens - Musée du Bastion, atrodas turpat mazliet tālāk gar jūras malu, 17. gadsimta akmens bastionā. Kokto veidojis tā iekštelpu mozaīku, savukārt pilsētas rātsnamā pēc toreizējā mēra lūguma viņš 50. gadu beigās radījis laulību ceremoniju zāles interjeru, kur laulības tiek slēgtas joprojām.
Pēdējos gados, pateicoties argentīniešu pavāram Mauro Kolagreko (Mauro Colagreco) un viņa divu Michelin zvaigžņu restorānam Mirazur, Mentona kļuvusi arī par gastronomijas galamērķi. Restorāns atrodas pašā pilsētiņas pievārtē, mazā pakalnā, tā stiklotajiem logiem veroties tieši Vidusjūrā. Lejup – daudzpakāpju terasēs, izvietojies tā dārzeņu, augļu un garšaugu dārzs - zem apelsīnkokiem zaļo piparmētras, salvija, vērmeles un maurloki, bet terases augstākajā līmenī iekārtotas dārzeņu dobes. Ēdiens ir nevainojums, pavāra radošumam izpaužoties gan garšu salikumos, gan pasniegšanas veidā.
Šagāla svētnīca vīna lauka vidū
Viegla hedonisma piešprice Franču Rivjēras gaisā ir daļa no tās “miesas un asinīm”. Tālab fakts, ka ceturtā no “mākslinieku kapelām” - Chapelle Sainte Roseline, kuru rotā Šagāla mozaīka, Džakometi bronzas darbs, kā arī Ubaka un Bazaine vitrāžas, atrodas vīdarītavā, neizbrīna. Tiesa, ne vienmēr šeit ir bijusi vīndarītava. Ar mūka Roubaud gādību 11. gadsimtā še tika atvērts klosteris, kura priekšniece laikposmā no 1300. līdz 1329. gadam bijusi Villenēvas marķīza meita Roselīna. Viņas dievbijība un dāsnums bijis izslavēts visā apkaimē, vietējiem klosteri pēcāk pārdēvējot viņas vārdā. 19. gadsimtā viņa tika iecelta svēto kārtā un šodien viņas mumificētais ķermenis stikla sarkofāgā dus mazajā kapelā – tieši iepretim Šagāla mozaīkai. 14. gadsimtā – ar toreizējā Aviņjonas pāvesta gādību, abatijas teritorija kļuva par vienu no pirmajiem Provānsas vīna laukiem.
Kad 1994. gadā tos no iepriekšējiem īpašniekiem pārņēma uzņēmējs un mākslas kolekcionārs Bernard Teillaud, viņa ambīcija bija padarīt seno klosteri par vīna un mākslas galamērķi. 1955. gadā vīndarītavai tika piešķirts Cru Classé statuss un šobrīd tās teritoriju rotā laikmetīgās mākslas darbi, tiem ambrīnojamā simbiozē sadzīvojot ar senajām leģendām. Pati kapela joprojām ir svētceļnieku galamērķis, kamēr tie, kurus interesē šīs dzīves hedoniskie aspekti – pēc tās apmeklējuma dodas uz turpat netālu esošo vīna degustācijas telpu.
Šagāla, Džakometi, kā arī Ubaka un Bazaine darbi kapelā tika uzstādīti 1975. gadā - pēc Margeritas Magtas (Marguerite Maeght) iniciatīvas. Mākslas dīleru, kolekcionāru un izdevēju Magtu ģimene ir vieni no lielākajiem reģiona mākslas patroniem, un viņu mākslas fonds nelielajā Francijas Rivjēras pilsētiņā Sentpoldevānsā (Saint-Paul-de- Vence) šogad svin 50. dzimšanas dienu. Durvis vēris 1964. gadā, tas savulaik kļuva par pirmo muzeju Eiropā, kas ticis celts kā modernās mākslas mājvieta.
Par fonda sākumpunktu kļuva kāds skumjš notikums ģimenē – kad 1953. gadā no leikēmijas mira Margeritas un Emē Magtu dēls (Aimé Maeght) dēls Bernārs, bēdu māktajiem vecākiem viņu draugs, mākslinieks Fernands Ležērs, ieteicis ceļojumu uz Ameriku. Tur, iedvesmojušies no Barnes un Gugenheima fondiem, kā arī draugu mākslinieku mudināti, viņi nolēma atvērt arī savu mākslas telpu – kā veltījumu dēlam. Magtu vēlme bija radīt modernu, funkcionālu muzeju, kas vienlaikus organiski iekļautos lielajā Vidusjūras dārzā un nebūtu tikai muzejs, bet arī savveida atbalsts māksliniekiem, tādējādi piedāvājot viņiem telpu izpausmes brīvībai. Projekta īstenošanai tika pieacināts kataloņu arhitekts Hosē Luiss Serts (Josep Lluis Sert), kurš nesen bija pabeidzis viņu drauga Huana Miro studiju Maljorkā. Simboliski, bet par topošā fonda centru kļuva maza kapela, kuras drupas Magtu ģimene uzgāja, uzsākot celtniecību. Tā tika atjaunota un integrēta kopējā arhitektoniskajā ansamblī, stikla vitrāžu dizainu uzticot abu draugiem māksliniekiem – Ubakam un Brakam. Šobrīd ģimenes aizsākto turpina Magtu bērni, mazbērni un mazmazbērni. Todien, kad iegriežos fonda ēkā, lai satiktu Emē Magta mazmeitu Izabellu Magtu (Isabelle Maeght), jubilejas izstādē ir tik daudz ļaužu, ka vienīgo kluso vietu Izabella atrod virtuvē. Dzerot kafiju, viņa kūpina vienu cigareti pēc otras un mazliet atgādina Pegiju Gugenheimu. Braks savulaik bijis viņas trešais vectēvs. “Viņš bija brīnišķīgs cilvēks. Viņš mīlēja mani kā savu mazmeitu. Es biju vienīgā, kurai bija atļauts ieiet viņa studijā. Protams, ka biju lepna. Jūs varat iedomāties, ko tas man nozīmēja. Man bija astoņi gadi, kad Braks nomira. Es biju ļoti jauna, taču šīs atmiņas manī joprojām ir dzīvas. Man tā bija bauda – būt viņa studijā un vienkārši uz viņu skatīties. Viņš bija tik skaists. Ļoti garš, ar baltiem matiem un pelēkzilām acīm. Priekš manis viņš iemiesoja kaut ko ļoti spēcīgu.” Atceroties ģimenes vēsturi, viņa piebilst: “Es vienmēr saku, ka fonds piedzima no drāmas. No mana tēvoča, kurš nomira no leikēmijas. Toreiz mākslineki maniem vecvecākiem teica – lūdzu izdariet kaut ko mums, mums ir nepieciešama vieta. Jauna un moderna, jo mēs esam noguruši no eksponēšanās klasiskās ēkās, visos šajos hôtel particulier. Dzīvei ir jāturpinās. Un mums – viņu bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem, tā joprojām turpinās tādā pašā veidā. Mēs vienkārši nezinām, kā dzīvot citādi. Mana mamma bieži teica: “Mums jāiet uz priekšu, mums jāiet uz priekšu... Ja mēs neiesim uz priekšu, mēs dosimies atpakaļ un nonāksim tajā pašā vietā. Tas nav mūsu stils – palikt tajā pašā vietā.”
Magtu fonda dārzā reibinoši skaļi kliedz cikādes. Caur Braka radīto zili balto vitrāžu, kuras centrā ir balts balodis, mazajā kapelā iespīd saule, izgaismojot krustā sistā Jēzus tēlu. Tobrīd kapelā neviena nav, tādējādi ļaujot vienkārši būt un atvērt sajūtu slēģus krāsām, gaismām, klusumam un sapņiem.
Mazu svētnīcu, tiesa, šoreiz gastronomijai, Nicas vecpilsētā atvēris kādreizējais zvaigžņu pavārs Dominique le Stanc. Savulaik viņš bijis šefpavārs leģendārajā Hotel Negresco, palīdzot viesnīcas restorānam tikt pie divām Michelin zvaigznēm. Taču tad izdomājis atteikties no spožuma un to pavadošajām blaknēm, lai atvērtu pats savu vietu. Ārēji pavisam vienkāršu, mazu un nepretenciozu. Turklāt La Merenda nav telefona, līdz ar to galdiņu rezervēt iespējams tikai pašam – ienākot rīta pusē vai iepriekšējā dienā. Arī kredītkartes še nepieņem, viesi sēž cieši blakus viens otram – pie diviem gariem galdiem, un ēdienkartes vietā ir melna tāfele. Restorānu nosaukums Niçois dialektā nozīmējot “gards kumoss”. Dominique pats rosās atklātajā virtuvē, mati saņemti astē un, šķiet, viņam neeksistē nekas cits kā vien viņa kaislība. Viņš neslēpj, ka tas, kas viņu interesē visvairāk, ir pati gastronomijas esence – vienkāršs ēdiens, kas tapis no svaigām izejvielām, kas iegūtas turpat no vietējā tirgus. La Merenda hailaitiem pieder auksti pasniegts ratatouille, ko īpaši iecienījuši pastāvīgie viesi. “Less is more” - reti kurai vietai šī jau folklorizētā minimālisma apoloģēta, arhitekta Mīsa van der Roes frāze piestāv prezīcāk kā šim mazajam restorānam. Un, iespējams, ja šai saulē vēl būtu Braks un Pikaso, arī viņi būtu šīs vietas patstāvīgo apmeklētāju listē.
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.