Palais Garnier
Autors: Margarita Zieda0 ATSAUKSMES
Parīzes Grand Opera ir tik spēcīga un satriecoši skaista ēka, ka tā aizvien tiek dēvēta sava arhitekta Šarla Garnjē vārdā - Palais Garnier. Opera, kas tika celta piecpadsmit gadus - no 1860. gada līdz 1875. gadam - tapa Napoleona III uzdevumā. Par netiešu iemeslu jaunas operas celšanai bija kļuvis neizdevies atentāts pret Napoleonu III laikā, kad viņš kopā ar ķeizarieni apmeklēja operu „Salle de la rue Lepeletier".
Jaunās operas izvēlētās vietas augstais gruntsūdens līmenis, kas sagādāja nopietnas problēmas jau pašos celtniecības pirmssākumos, ir devis iemeslu arī leģendām, tostarp par ezeru, kas atrodas zem Operas, un pa kuru savā baržā peld „operas spoks". „Ezers" zem Palais Garnier patiešām atrodas un to regulāri nākas ugunsdzēsējiem kontrolēt un sūknēt sausu. Neizskaidroti tikmēr palikuši citi fakti, kas noturīgi iegājuši „Operas spoka" leģendā, - noslēpumainie pazemes trokšņi, kas atskanējuši pirmajos operu uzvedumos un nekad neatklātie cēloņi nelaimes gadījumam, kas notika 1896. gada 20. maijā, no griestiem atdaloties tonnu smagajam kroņlukturim un nāvējoši uzkrītot virsū skatītāju zālē sēdošajai Madame Chomette.
Līdz Bastīlijas operas atklāšanai Palais Garnier bija lielākā operas celtne pasaulē, neskatoties uz faktu, ka Milānas alla Scala un Vīnes opera spēja uzņemt lielāku skatītāju skaitu.
Neobaroka grezno celtni no ārpuses apskauj alegoriskas skulptūras - poēzija, mūzika, idille, deklamācija, dziedājums, drāma, deja, liriskā drāma, kuras turpina zeltīti bronzas krūšu tēli sava laika lielākajiem komponistiem - Halevī, Meijerbēram, Rosīni, Obēram, Spontīni, Bēthovenam un Mocartam un medaljonu atlējumi izciliem mūzikas māksliniekiem - Haidnam, Pergolēzi un Baham.
Jauno operu arhitekts bija iecerējis izveidot kā īpašu Napoleona III stila paraugu, kurā tikpat iespaidīgi notikumi kā uz skatuves risinājās arī skatītājiem paredzētajās telpās, kas bija nereti vēl greznākas nekā dekorācijas uz skatuves. Efektīgi izveidotās kāpnes, kuru materiālos izmantoti trīsdesmit dažāda veida marmori, zeltā darinātais Grand Foyer ar milzu spoguļiem un lustrām, sarkanā samtā un zeltā darinātā skatītāju zāle ar Marka Šagāla griestu gleznojumiem un kristāla lustrām astoņu tonnu smagumā bija otra „skatuve", tikpat operiski grandioza, uz kuras uzstājās skatītāji. Uzdevums, lai skatītāji varētu brīvi redzēt viens otru, šajā ēkā ir ņēmis virsroku pār citu, šķietami, loģiskāku uzdevumu - labi pārredzēt skatuvi. Šodien Palais Garnier bez šķēršļiem ieraugāmie skatītāji kombinācijā ar redzei ierobežoto skatuvi, iespējams, var kaitināt, bet tad ir jādodas atpakaļ uz Grand Foyer un, ja pa to spējat noiet atbilstoši grandiozajam uzstādījumam, viss nostāsies savās vietās.
Place de l´Opéra
www.operadeparis.fr
08/2011