Kolorītākās Parīzes metro stacijas
Autors: Agita Salmiņa0 ATSAUKSMES
Katru dienu Parīzes metro vidēji izmanto 4.5 miljoni cilvēku, viens metro vilciens dienā nobrauc aptuveni 200 km turp un atpakaļ. Ceļojot ierasts, ka metro ir tikai veids kā nokļūt no punkta A līdz punktam B. Taču savs šarms atrodams, ne tikai atsevišķās Parīzes stacijās, kuras saglabājušas Art Nouveau stilu, vai ir īpašas ar ko citu. Neaizmirstams piedzīvojums var būt arī pats brauciens kā tāds - ar jestriem akordeonistiem, vai pat vēlākās vakara stundās var gadīties piedzīvot veselu ballīti vagonā. Tāpat ir dažas noslēpumainas stacijas, kuras tiek atvērtas plašākai publikai tikai pāris reizes gadā, kā arī tādas, kur tiek rīkoti underground pasākumi. Brauciens no vienas pieturas līdz otrai dažkārt ir vesels piedzīvojums - tā teikt, bauda gan acīm, gan ausīm. Ne velti šo sauc par iedvesmas pilsētu.
Lielākajai daļai Parīzes metro staciju raksturīgas baltas flīžu sienas un nosaukums, kas rakstīts uz tumši zila fona - mer bleue*. Taču ir stacijas, kas apbur un kas būtu jāapmeklē, tāpat kā Eifeļtornis vai Orsē muzejs.
Viskolorītākās ir Bastille (1 līnija), Saint-Germain-des-Prés (4.līnija), Cluny - La Sorbonne ( 10līnija) un Arts et Métiers ( 11līnija). Specifisks ir pazemes dārzs, kas paslēpies RER A pieturā Gare de Lyon, pievilcīga ir stacija Saint Lazare, kas atrodas pašā pilsētas vidū. Dodoties ar RER A virzienā no La Defense uz Saint Lazare staciju, paveras patīkama ainava, tālumā redzama Sacre Ceur katedrāle - dažkārt ietīta miglā, dažkārt spoža savā majestātiskajā lepnumā. Un nemanot jau vilciens piestāj gala pieturā, kas rotāta ar metāla cakās dekorētām velvju nojumēm un senatnīgu pulksteni, kas joprojām rāda precīzu laiku. Saint Lazare ir viena no lielākajām un senākajam Parīzes metro stacijām (atvērta 1904.gadā). Tā apkalpo četras metro līnijas un vilcienus, kā arī ir savienota ar Gare Du Nord, ko vairums ceļotāju izmanto, lai dotos prom no Parīzes vai ierastos tajā ar starptautisko vilcienu.
Taču atgriežoties pie krāšņajām Art Noveau stacijām, kā populārākā minama Arts et Métiers, ko vietējie mēdz dēvēt par "zemūdeni". Tās sienas ir klātas ar vara plāksnēm, kas savienotas ar milzīgām skrūvēm, apaļiem dekoratīviem logiem un milzīgiem zobratu svārstiem virs sliežu ceļa. Patiesībā gan rodas nevis zemūdenes iespaids, bet drīzāk asociācijas ar filmu Metropoliten, kas ir tuvāka versija realitātei. Izrādās, stacija jau oriģināli iecerēta apokaliptiskās noskaņās. Tās dizaina autors ir beļģu karikatūrists Fransuā Šuitens (François Schuiten), kurš 1980. gadā klajā laida sēriju Aptumšotās pilsētas (Les Cities Obcrures), kas kritizē modernizāciju, noliedzot bezpersoniskas biroja ēkas un uzbur sirreālas ainas ar izmirstošām cilvēku sugām, kas uzturas katra savā noslēgtā pilsētvidē, kuru raksturo tolaik izzūdošas arhitektoniskās formas (tostarp arī art nouveau). Arts et Metiers ir viņa karikatūras transformācija dzīvē. Cik liela filozofija vienā metro stacijā!
Taču lielākā daļa cilvēku, kas šo līniju izmanto ikdienā, visticamāk, nekad neuzskatīs par pievilcīgu strādāt kādā no "stikla monstriem", jo tuvumā atrodas Nacionālā mākslas konservatorija (Conservatoire national des arts et métiers), no kuras arī radies stacijas nosaukums.
Saint Germain des pres
Tikpat filozofiskas noskaņas var pārņemt ceļā uz Parīzes vienu no elegantākajiem un senākajiem apriņķiem - Saint Germain des pres. Zilās neona gaismās uz sienām tiek projicēti citāti no domātāju, rakstnieku un citu ievērojamu personu izteikumiem, kas šeit dzīvojuši vai uzturējušies kādu laika posmu. Tā, piemēram, Viktora Igo, Rembo vai Dekarta domu graudiem. Iespējams kāda daļa no tiem pat radušies netālu esošajā leģendārajā Cafe de Fleure, kura jau gadsimtiem bijusi izcilo prātu pulcēšanās vieta.
Šīs projekcijas nav patstāvīgas, atrodas nemitīgā mainībā, nereti uzplaiksnījot arī satīriskām karikatūrām. Starp citu, var gadīties, ka palaižat garām kādu vilcienu - iegrimstot fragmentos no domātāju sarakstēm un ikdienas piezīmēm...
Abbesses
Pašā Monmartras sirdī atrodas pati dziļākā Parīzes metro stacija - ceļš no metro līdz Abbesses laukumam nereti cilvēkiem izraisa pat aizdusu. Tas ir 36 metru kāpiens ( aptuveni 7 stāvu augstumā) pa vītņveidīgām kāpnēm. Par spīti tam, liela daļa apmeklētāju tomēr izvēlas šo piedzīvojumu, nevis liftu, un gala rezultātā augšā uzkāpušo sejas ir kā Himalaju virsotnes iekarojušam alpīnistam. Tikai atšķirībā no sniegotā plašuma, šajā gadījumā "kalnā kāpēju" pavada pilsētnieciskas ainavas, kas košās krāsās uzgleznotas uz sienām. Ieeju metro rotā 20. gadsimta jūgendstila vadošā arhitekta Hektora Gumarda veidotais, izsmalcinātais portāls. Tas līdz 1970. gadam kalpojis par Hotel de Ville ieeju, taču pēc tam ticis pārcelts.
Abbesses tulkojumā no franču valodas nozīmē mūķenes. Nosaukums vēsturiski cēlies no netālu esošās abatijas. Turpat netālu atrodama kafejnīca 2 Moulains, kas ir filmas "Amēlija" viena no galvenajām norises vietām. Dažas filmas epizodes filmētas arī metro stacijā, kad Amēlija sastopas ar savu "dvēseles radinieku", kurš iecienījis pazaudētu vai izmestu fotogrāfiju krāšanu no ātra foto kabīnēm.
Šo staciju savā daiļradē apspēlējuši slavenā muzikālā apvienība Birdy nam nam un Emilie Simon.
Tādējādi Abbesses dēvējama par īstenu iedvesmas staciju un nenoliedzami tai piemīt īpašs šarms.
Parmentier
Starp citu, Parīzē ir arī metro stacija, kas tematiski veltīta kartupeļiem - Parmentier (line 3). Kad Antoine-Augustin Parmentier 18. gadsimtā atklāja lielisko kartupeļu pielietošanas veidu - proti, ka tos var cept un vārīt, sautēt un svaigi ēsti, šī brīnišķā vēsts gluži kā lavīna izplatījās pa visu Eiropu. Dodoties mājup no darba, parīzieši šajā stacijā cita starpā var iedvesmoties arī vakariņām - piemēram, uzzinot kādu kartupeļu pagatavošanas recepti. Pommes de terre a chair fefarineuse vai Pommes de terre a chair fondante vai a chair ferme **
Arī stacijas dizains pilnībā veltīts vēsturiskajam kartupeļu stāstam - atšķirībā no citām Parīzes metro stacijām, norobežojuma režģi te ir zaļā tonī, bet uzgaidāmie beņķi patiesi atgādina traktora krēslus.
Concorde
Esot pašā Metropoles centrā, dodoties apskatīt Place de Concorde, ēģiptiešu dārgumus vai pastaigāties gar Sēnas upi, francūži liek mums aizdomāties par cilvēktiesībam. Proti, dodoties ar 12 līnijas metro, Concorde pietura apžilbina ar milzīgu zilu burtu jūkli. Liels rēbuss! - tāds ir pirmais iespaids. Taču, kad visā šajā masīvā sāk veidoties vārdi, saliekot tos kopā lasāma 1789.gada Cilvēktiesību deklarācija. Domājams, tas krietni vien atvieglo parīziešu sadzīvi. Ja kāds ticis aizskarts - atliek vien viņu aizsūtīt uz metro Concorde.
Cluny la Sorbone
Šī metro pietura ir vistuvākā izejai uz St Germain de Pres bulvāri. Savu nosaukumu tā ieguvusi, pateicoties netālu esošajam Musee de Cluny - šarmantam viduslaiku muzejam, kura pagalmā apskatāmas seno romiešu būvju drupas no trešā gadsimta. Visticamāk, gar šo muzeju ik dienas uz universitāti soļoja arī Parīzes Dievmātes katedrāles aprakstītājs un romantiķis Viktors Igo. To pašu taku minis arī Pāvests Benedikts XVI, Dezidērijs Erasmus un citas spožas pasaules vēstures personības. Atgādinājums par viņiem ir Cluny la Sorbone stacijas griestos atstātie mozaīkās veidotie ģēniju paraksti.
Cits metro
Taču metropolitan Parīzē nebūtu metropolitan, ja tas tiešām kalpotu tikai kā pārvietošanās līdzeklis. Proti, došanās mājās no darba piektdienas vakarā var izvērsties par mežonīgu ballīti ar mūziku un jautru jauniešu baru. Metro ir izaicinājums nelegālo ballīšu rīkotajiem un, jāteic, vairumam tas ir izdevies.
Vilinošās ir arī tā dēvētās spoku stacijas, kurās metro nepietur vai vispār nekursē un kurām pat nav izejas uz ārpasauli. Tās ir izaicinājums graffiti māksliniekiem, dēkaiņiem un ballīšu rīkotājiem, kādu šajā pilsētā nudien netrūkst.
Organizētas ekskursijās pa Parīzes metro stacijām var pietiekties mic-ro.com
*jūras zils
** miltaini kartupeļi; mīkstu kartupeļu recepte; stingru kartupeļu recepte