Parīze. Pa Pikaso rēga pēdām
Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES
Šķiet, nav daudz notikumu, kas Parīzē pēdējos gados būtu apspriesti tik kaismīgi kā nesenā Pikaso muzeja (Musée Picasso Paris, 5 rue de Thorigny, 75003) atvēršana pēc piecus gadus ilgušās rekonstrukcijas – spāņu ģēnija 133. dzimšanas dienā. Tā sāga bija īstena ziepju opera un mediju medusmaize. Klīstot baumām, ka muzeja 52 miljonus eiro izmaksājusī rekonstrukcija ieilgusi (sākotnēji muzeju bija paredzēts atvērt pēc diviem gadiem) Pikaso mantinieku dēļ – tiem nespējot izcīnīt kuluāru ambīciju dueļus ar Francijas valsti. Visu šo putru vēl vainagoja pēkšņā direktora nomaiņa – vien dažus mēnešus pirms muzeja atklāšanas.
Photos: (c) Musée national Picasso-Paris / Béatrice Hatala
Lai kā arī nebūtu, leģendārais 17. gadsimta Hotel Sallé Marē rajonā nu atkal ir atvērts apmeklētājiem, izstāžu telpu apjoms ir palielinājies trīsreiz un to pašu varētu teikt arī par Pikaso daiļrades izslāpušo ordām. Ja vispārējās ažiotāžas rezultātā rindā nevēlaties pavadīt pāris stundas, labāk biļeti jau savlaicīgi rezervēt internetā, muzeja mājas lapā www.museepicassoparis.fr.
Kaut Parīzes Pikaso muzejs nebūt nav vienīgā mākslinieka darbu krātuve pasaulē, tā popularitātes iemesls jau no pašiem pirmsākumiem bijusi muzeja izcilā kolekcija – vislielākā Pikaso darbu un dažādu ar viņa dzīvi saistītu artefaktu kolekcija pasaulē (kopumā apmēram 5000 vienību). Tai aptverot visus mākslinieka karjeras posmus – no pašiem pirmsākumiem līdz nāves stundai.
Par muzeja fundamentu savulaik kļuva paša Pikaso darbu kolekcija, kuru, īsi pirms savas nāves – 1973. gadā, mākslinieks novēlēja ģimenei. Savukārt tā – Francijas valstij, kas arī izvēlējās šo grezno, savulaik sāls nodokļu ievācējam Pierre Aubert de Fontenay celto ēku, kā piemērotāko mājvietu muzejam. Pats Pikaso šajā namā, kas nu jau kļuvis par vienu no Parīzes ikoniskākajiem galamērķiem, nekad nav dzīvojis.
Muzejs durvis vēra 1985. gadā un no tā laika – arī pēc rekonstrukcijas, ekspozīcijas telpās joprojām saglabājušas baltās modernisma stila kastes, kuras savulaik te radījis arhitekts Roland Simounet. Savukārt no jauna apgūts ir ēkas pagrabs, kas tagad pārvērties izstāžu telpā, jumta stāvs – ar eksponētām koka griestu sijām un Marē rajona jumta panorāmu aiz loga. Prominentu vērienu ieguvis arī vestibils, kura mājvieta ir kādreizējie staļļi, kā arī majestātiskās, skulptūru rotātās kāpnes.
Photos: (c) Musée national Picasso-Paris / Béatrice Hatala
Muzeja atklāšanas izstāde ir īstens ceļojums Pikaso radošo līkloču labirintos – gleznas eksponējot kopā ar skulptūrām, zīmējumiem utt. Ekspozīcija izkārtota hronoloģiskā secībā – sākot ar mākslinieka agrīnajiem darbiem, tostarp, “Mazo meiteni ar kailām pēdām” (Young Girl with Bare Feet), kuru Pikaso uzgleznoja vēl būdams tīnis – 1895. gadā, 14 gadu vecumā. Līdz viņa pēdējiem darbiem, kas tapuši neilgi pirms nāves 1973. gadā. Visam pa vidu – arī tematiskas telpas, kas atvēlētas tādiem pazīstamiem Pikaso motīviem kā ģitāras, vēršu cīņas, pašportreti utt. Atsevišķa zāle ar nosaukumu “popa periods” veltīta arī laikposmam, kuru Pikaso pavadīja Franču Rivjērā sadarbodamies ar Vallauris pilsētiņas podniekiem. Mitoloģija vēsta, ka ik rītu dodoties no mājām uz studiju, viņš mēdzis pacelt ceļmalā nomestus objektus – apģērba gabalus, sadzīves priekšmetus, industriālus gružus, lai pēcāk no tiem veidotu objektus, piemēram, leģendāro “Kazu” (The Goat, 1950).
Viena no interesantākajām telpām atrodas muzeja trešajā stāvā un veltīta Pikaso – kolekcionāram. Savas dzīves laikā viņš to darīja aizrautīgi – sākumā kolekcionēdams savu draugu darbus, bet vēlāk – ticis pie zināmas turības, savai kolekcijai pievienoja arī Gogēnu, Renuāru, Degā u.c.
Photos: (c) Musée national Picasso-Paris / Béatrice Hatala
Lai klīstot no vienas muzeja telpas uz otru, kas dažbrīd līdzinās arī mazām kabatām, visā šajā iespaidu/informācijas blīvumā neapmaldītos, muzeja apmeklētājiem līdz ar biļeti tiek piešķirta arī maza melnbalta grāmatiņa – ceļvedis.
Pikaso Parīzē dzīvoja no 1900. gada, kad viņš te ieradās savā 19. dzimšanas dienā – līdz 1955. gadam, kad būdams jau slavens mākslinieks, pārcēlās uz Franču Rivjēru. Un neraugoties uz laika slotu, romantiskākajā no Eiropas galvaspilsētām joprojām ir gana daudz vietu, kur var manīt klejojam mākslinieka rēgu vai vismaz tā atblāzmu. Raugi, dažas no tām.
Foto no dismoiou.fr
La Closerie des Lilas
Runā, ka tieši šajā art deco stila kafejnīcā Monparnasas bulvārī tolaik 24 gadus jaunais Pikaso 1905. gadā saticies ar amerikāņu kolekcionāru Leo Steinu (Leo Stein), šim mirklim krietni izmainot mākslinieka finanšu situāciju. Leo Steins, Ģertrūdes Steinas brālis, bija viens no 20. gadsimta sākuma modernisma mākslas prominentākajiem patroniem. Viņa leģendāro Parīzes Sestdienas vakaru salonu apmeklētājiem bija iespēja satikt sava laika spožākos talantus vēl krietnu laiku pirms viņu darbus sāka izstādīt muzeji. Pirmoreiz Steins Pikaso pamanījis kādā grupas izstādē, kas notikusi mēbeļu veikalā. Viņš iegādājies lielu guašas zīmējumu “Akrobāta ģimene”. Pikaso ātri vien sapratis, ka draudzēties ar Steinu ir gana izdevīgi un veltījis viņam arī vairākus portretus.
Otrdienas La Closerie des Lilas bijušas slavenas kā dienas, kad še kopā sanāk visi sava laika Parīzes spožākie prāti – mākslinieki, dzejnieki, rakstnieki, domātāji – klausoties lasījumus un nododoties kaismīgiem tā laika avangardiskāko teoriju disputiem.
Kaut, protams, to ir piemeklējis zināms “tūristu slazda” liktenis, La Closerie des Lilas joprojām ir kā ceļojums laikā – tās galdiņus rotā misiņa plāksnes ar sava laika dižgaru uzvārdiem, kuri reiz še deldējuši savus elkoņus, tostarp acīm kāri nododoties abu dzimumu mūzu meklējumiem – Oskars Vailds, Sezāns, Sartrs, Hemingvejs, Zolā u.c. Starp citu, La Closerie des Lilas aizvien ir arī lieliska vieta, kur dekadentā atmosfērā nobaudīt austeres. Līdzās restorānam rodams arī piano bārs, kur vakaros tiek spēlēts džezs.
171 Boulevard du Montparnasse, 75006
www.closeriedeslilas.fr
La Palette
La Palette ir viena no tām Parīzes kafejnīcām, kuras mūža ilgums krietni vien pārspēj pat visvecāko apmeklētāju. Turklāt, durvis vērusi 1902. gadā, tā tikpat kā nav mainījusies. Pie sienām joprojām ir vecie, apsūbējušie spoguļi, kuros veroties, atspulgs acumirklī aizsviež teju gadsimtu atpakaļ. Un pie nobružātajiem galdiņiem joprojām darījumus apspriež Kreisā krasta galeriju dīleri. Vien šodien viņu ietērps atbilst 21. gadsimta modei. Pikaso še esot mēdzis iegriezties uz graķīti, kad 1937. gadā pārcēlās dzīvot 7 rue des Grands Augustins. Tieši šajā ēkā, pie kuras atradīsiet arī piemiņas plāksni, savulaik tapa arī viņa slavenā Gernika – protests kara nejēdzībai un šausmām. Runā, ka tad, kad gestapovieši pārmeklējuši mākslinieka dzīvokli, viņi uzgājuši šīs gleznas fotogrāfiju un jautājuši: “Vai to izdarījāt jūs?” Pikaso esot atbildējis: “Nē. Jūs.”
Tikpat regulāri viesi kā Pikaso savulaik La Palette bija arī Hemingvejs, Braks un kādu laika strēķīti vēlāk – arī Džims Morisons. Kafejnīca joprojām iecienīta arī tuvējās Parīzes mākslas skolas Ecole des Beaux-Arts studentu vidū.
Ja vien gadalaiks atļauj, te iegriežoties vērts izvēlēties galdiņu ārpusē, lai baudītu Kreisā krasta kūsājošo ikdienu. Tie, kas novietoti pie pašām La Palette ieejas durvīm, parasti ir rezervēti – pastāvīgajiem apmeklētājiem. Dienai iegriežoties uz otru pusi, viņi te pamazām sāk sarasties, līdzinoties seno dienu bohēmas reinkranācijai. Tiesa, La Palette zina savu cenu – par kafiju komplektā ar atmosfēru un cilvēkvērošanu še samaksāsiet 3 eiro.
43 rue de Seine, 75006
www.cafelapaletteparis.com
La Rotonde
Kaut La Rotonde vairāk bija pazīstama sava laika literātu aprindās, Hemingvejam to iemūžinot arī savā “Un saule lec”, šajā kafejnīcā, kuru 1911. gadā atvēra Viktors Libio, mēdza iegriezties ne tikai viņš un Skots Fitdžeralds (kurš te Hemingvejam esot lasījis savu “Lielo Gestbiju”), bet arī Pikaso, Modiljāni, Degā, Mens Rejs, Dišāns u.c. Bieži stundām dirnot pie vienas kafijas tasītes, kas tolaik maksājusi desmit santīmu. Savukārt kartupeļu biezenis ar desu – apmēram viena dolāra ekvivalentu. Tiesa, še sirojošiem māksliniekiem nereti nebija pat tā, tālab viņi mēdza norēķināties ar zīmējumiem. Tie tad tūlīt tika izlikti pie kafejnīcas sienām un šodien, visticamāk, jebkurš izsoļu nams kļūtu zaļš aiz skaudības, ko tādu ieraugot. Jāteic, La Rotonde īpašnieks bijis goda vīrs, un ja kāds no māksliniekiem, pie naudas ticis, vēlāk atnācis un samaksājis rēķinu, savu zīmējumu viņš varējis dabūt atpakaļ. Žans Kokto par šo laiku esot rakstīja: “Nabadzība ir Monparnasas luksuss.” Šodien gan nevienu oriģinālu pie La Rotonde sienām vairs neatradīsiet, par to kādreizējo klātbūtni liecina vairs tikai kopijas un kādreizējo leģendāro apmeklētāju portreti.
Pēc kara La Rotonde piedzīvoja rekonstrukciju un krietna tiesa bohēmiskās patinas tika izmēzta. Taču, neraugoties uz to, ka 21. gadsimtā tā lieliski apzinās kā pārvērst eiro monētās savus prominentos spokus, kafejnīcas sarkanajā art deco interjerā joprojām mājo kripatiņa vecās Parīzes gara. Ko varēsiet še baudīt kopā ar leģendāro franču sīpolu zupu un les escargots.
105 Boulevard du Montparnasse, 75006
www.rotondemontparnasse.com
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.