ENG LAT

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · itālija · Milāna · Kultūra · Muzeji

Pavisam netālu no Milānas centra – aptuveni desmit, piecpadsmit minūšu kājāmgājiena attālumā no vēsturiskā Doma un luksusa iepirkšanās dzīslas Via Montenapoleone, atrodas tā dēvētais “Klusuma četrstūris” jeb Silent Quadrilateral. Kaut kas līdzīgs vecās Milānas dārgumu krātuvei, kas nelielam kvadrātam līdzīgā ielu četrstūrī te rodami teju neiedomājamā koncentrācijā. Tā kā šis ir rezidentālais rajons, cilvēku nav daudz un arī tūristu – uz rokas pirkstiem saskaitāmi. Tie, kas uz Milānu dodas iepirkšanās svētceļojumā, histēriski apskrienot patērētājkulta tempļus a'la Prada, Gucci un Dolce&Gabbana, visbiežāk te neiegriežas. Nelielā rajona pērle ir Villa Necchi Campiglio – 30. gados celta modernisma stila villa, kas savulaik piederējusi turīgai Lombardijas rūpnieku ģimenei. Garāmejot to tik viegli vis nepamanīsiet, jo pati villa ieslēpta parkā un no ielas pamanāms vien necils namiņš, kurā savulaik mitinājies sargs, bet tagad ir muzeja biļešu kase. Līdz tai ved šaura dārza taciņa gar kāpostu dobēm. Publikai villa atvērta kopš 2008. gada un te iespējams iekļūt tikai gida pavadībā. Ekskursija ir stundu ilga un, ja paveiksies (proti, tajā mirklī neviens cits nebūs pieteicies), var gadīties, ka jums būs tā ekskluzīvā iespēja villu izstaigāt teju vieniem pašiem.

Sajūta, ieraugot tās lakonisko fasādi iznirstam koku un skulptūru dārza ielenkumā, pirmajā mirklī liek elpai aizrauties, jo ir pilnīgi negaidīta. Iepretim villai atrodas peldbaseins, kas savulaik bijis pirmais apsildāmais peldbaseins Milānā. Tolaik visā Itālijā tādi bijuši tikai daži un lielākoties atradušies turīgu ģimeņu lauku īpašumos, ne pilsētā. Villas kādreizējo īpašnieku Angelo Campiglio, viņa sievas Gigina Necchi un viņas māsas Nedda turības dzīsla bija šujmašīnu ražošana. Viņiem piederēja vairākas rūpnīcas uz dienvidiem no Milānas, tālab viņi bieži iegriezās Itālijas metropolē iepirkšanās nolūkos. Vienā tādā reizē viņiem acīs iekritis sludinājums, ka tiek pārdota zeme. Labāku atrašanās vietu bija grūti vēlēties – pats pilsētas centrs, turklāt tās zaļākā teritorija. Ģimenei nebija bērnu un villu viņu bija iecerējuši gan kā mājas, gan skatuvi – savveida statusa simbolu. To projektēt viņi uzaicināja tolaik labāko Milānas arhitektu Piero Portaluppi, kurš vietējās elites aprindās bija pazīstams ar savu inovatīvo un ekstravaganto stilu, kas iemiesoja visu jauno. Viņam tika dota pilnīga brīvība – gan dizaina, gan materiālu izvēles ziņā. Četru stāvu modernisma stila villa, kuru raksturo vienkāršas un skaidras ģeometriskas līnijas, vēlāk kļuva par vienu no spilgtākajiem Milānas racionālisma arhitektūras paraugiem un paša arhitekta karjeras pērli. Šodien to kā savu iedvesmas avotu Armani Casa dizaina līnijai bieži piesauc itāļu modes metrs Džordžo Armani. Villa kalpojusi arī kā skatuve Luca Guadagnino filmai I Am Love (2010) ar britu aktrisi Tildu Svintoni galvenajā lomā. Svintone tajā spēlē Milānas rūpnieka sievu un stāsts ir par labi zināmo – bagātību, statusu, lojalitāti, mīlestību un nodevību. Jāteic, ideālākas dekorācijas buržuāzijas spožuma un posta drāmai ir grūti vēlēties. Villa Necchi Campiglio kādreizējie īpašnieki mīlēja krāšņu dzīvi un plašais vestibils, kura grīdu klāj itāļu marmors, bet sienas – riekstkoka paneļi, savulaik kalpoja par īstenu Who is Who rokasgrāmatu itāļu smalkajās aprindās. Par agrāko saimnieku vērienu liecinot arī speciālā tehnikā apstrādātas aitādas paneļiem, kas parasti klāj rakstāmgaldus, bet Villa Necchi Campiglio – ēdamistabas sienas.

No īpašnieku trijotnes pirmais aizgāja Andželo - 1984. gadā, tad nomira viņa sievas māsa un 2001. gadā 99 gadu vecumā – arī Džidžina Neči. Tā kā ģimenei nebija pēcnācēju, tā novēlēja villu Itālijas nacionālajam vēsturisko namu saglabāšanas un restaurēšanas fondam, kurš to pārņēma burtiski nākamajā dienā pēc Džidžinas nāves, tādējādi villas interjeru pilnībā saglabājot tādu, kāds tas bijis īpašniekiem dzīviem esot. Un šī sajūta, ka staigājat nevis pa muzeju, bet namu “ar miesu un asinīm” , ēkā saglabājusies joprojām. Tāpat kā dažādo dzīves posmu nospiedumi, villas veidolam mainoties līdzi īpašnieku prioritātēm. Sākotnēji Villa Necchi Campiglio interjers iemiesoja striktu modernismu, kur katra detaļa, ieskaitot mēbeļu dizainu, bija Portallupi pārdomāta. No tiem laikiem vēl saglabājušās lielās slīdošās durvis, kas atdala vienu telpu no otras. Vestibila pusē tās klāj riekstkoks, savukārt otrā – rožkoks, tādējādi pieskaņojot durvis otrpus esošās bibliotēkas sienām. Vēl viena sava laika inovācija ir izkliedētā gaisma - tā vietā, lai, piemēram, bibliotēkas telpā izmantotu klasisku griestu lampu.

Citviet pie durvīm atstutēts miniatūrai svaru bumbai līdzīgs aksesuārs, lai tās lieki nevirinātos. Katras istabas griestus rotā atšķirīgs dekoratīvs ģipša apmetums, savukārt majestātiskajām kāpnēm, kas ved uz otro stāvu, ir art deco stila margas.

Vēriens, askētisms un disciplīna – sākotnējais villas interjers ideāli iemiesoja pirmskara modernās Itālijas sajūtas, kas bija apsēsta ar perfekcionismu, to izspēlējot ar īsteni itālisku eleganci. Klīda dažādas baumas par Campiglio ģimenes saiknēm ar Musolīni, katrā ziņā, karam sākoties, ģimene villu pameta, pārceļoties uz laukiem. Kādu laiku te  atradās Fašistiskās republikāņu partijas mītne un, kad ģimene pēc kara atgriezās, viņi pilnībā mainīja villas interjeru. Pieaicinot citu arhitektu – Tomaso Buzzi, kura uzdevums bija vēso modernismu aizstāt ar izteiktu dekorativitāti. Tiem laikiem aktuālo 19. gadsimta pompozuma mirāžu, kuras neiztrūkstošas zīmes bija 18. gadsimta antikvariāts, kā arī Luija XV un Luija XVI stila mēbeļu replikas. Kaut pastāv dažādi minējumi, kālab ģimenei pēkšņi kļuvis aktuāls petit bourgeous stils, visticamāk, pēc kara viņiem šķita, ka tas uzskatāmāk iemieso labu dzīvi un turību. Bet tikpat iespējams, ka viņi vienkārši gribēja izmēzt agrākās dzīves nospiedumus.

Lakoniskās Portallupi lampas tika aizstātas ar lielām kristāla lustrām vai antīkām lampām. Tīrās logu līnijas aizsedza krāšņas drapērijas, rotātas ar zīda izšuvumiem. Vienīgā telpa, kur vēl rodamas oriģinālās Portallupi mēbeles, ir oranžērija, kuru arhitekts savulaik bija iecerējis kā pārejas istabu – starp māju un dārzu.

Otrajā stāvā jeb piano nobile savulaik atradās īpašnieku guļamistabas, kā arī viesu apartamenti un kalpotājiem atvēlētās telpas. Tiesa, villā pastāvīgi uzturēties bija ļauts tikai mājkalpotājai, kuras guļamistaba atrodas šajā pašā stāvā un vēriena ziņā viņu varētu apskaust arī luksusviesnīcu izlutinātie. Savukārt pārējais personāls villā drīkstēja parādīties tikai tad, kad tika pasaukti. Lai apkalpojošais personāls būtu pavisam nemanāms, viņiem bija radītas pat atsevišķas kāpnes un lifts.

Skapis joprojām ir pilns ar viņu drēbēm, tipiski kādreizējām pilīm – viena kārta rīta cēlienam, cita pēcpusdienai, vēl cita – vakaram. Savukārt uz saimnieku galu ved garš gaitenis, vēl viena no ēkas arhitektoniskajām pērlēm. Tā abās pusēs ir durvis – gan uz istabām, gan iebūvētajiem skapjiem, kur savulaik glabājās visa saimnieku garderobe. Kad visas durvis ir aizvērtas, garajai telpai ar lielo logu galā piemīt kaut kas no klosteru gaiteņu askētisma. Īpašnieku bijušajā guļamistabā kāda no muzeja darbiniecēm tobrīd ar slotiņu rūpīgi slauka statuetes uz spoguļgaldiņa. “Gandrīz katru dienu kaut kas ir jāpielabo. Mans kolēģis, piemēram, nodarbojas tikai ar to, ka regulē pulksteņus. Vēsturiskajiem pulksteņiem ir jāliek nemitīgi darboties, pretējā gadījumā tie apstāsies uz visiem laikiem,” saka gids.

Villa lepojas arī ar iespaidīgu mākslas darbu kolekciju, savukārt viens no tās vērtīgākajiem interjera elementiem ir no mahagonija koka darinātais Angelo Campiglio 19. gadsimta ampīra stila darba galds. Tā autors ir leģendārs Florences meistars, kura darbi bija slaveni sava īpašā mehānisma dēļ, kas ļāva tos gandrīz pilnībā salocīt. Pat krēsls ir novietots uz fiksēta paneļa, lai to varētu iebīdīt kopējā konstrukcijā un tādējādi mēbeli padarīt viegli transportējamu. Šis pats meistars savulaik radījis arī divus līdzīgus darbagaldus Napoleonam, viens no tiem šodien glabājas Palazzo Pitti Florencē.

Savā ziņā Villa Necchi Campiglio ir kā gabaliņš zudušās Itālijas un tās Milānas, kuras nospiedumu šodien atrast kļūst arvien grūtāk. Villas interjeram iemiesojot tieksmi pēc absolūtā skaistuma un detaļu izsmalcinātības (priekšmetos, žestos), kurai mūsdienu steigas un stresa piesārņotajā ikdienā vairs vienkārši neatliek laika.

Via Mozart, 14, 20122 Milano
www.casemuseomilano.it

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.