GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Roma

Baudītāja ceļvedisCitādi maršrutiEsenceKultūraKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesMaršrutiArhitektūras tūrismsLietas, kas jāizdaraVērts zinātFilmaInsider's view

IZVĒLIES OBJEKTU

Lietas, kas jāizdara« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · itālija · Roma · Lietas, kas jāizdara ·

Lietas, kas jāizdara

Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES

Lietas, kas jāizdara

- UZKĀPIET AVENTĪNA KALNĀ, vienā no Romas septiņiem kalniem. Rīta agrumā ceļš augšup mazliet atgādina pastaigu laukos, pretimnācēja un pretimbraucēja tikpat kā neviena, pilnīgs klusums, gandrīz vienīgais, ko dzirdi, ir savi soļi. Tā ir viena no Mūžīgās pilsētas neizskaidrojamām burvībām, kaut tās vēsturiskais centrs brīžiem šķiet kā tūristu skudrupūznis, turpat pāris ieliņas tālāk, vari nesastapt nevienu dzīvu dvēseli. Tajā svētdienas rītā, kad nokļuvām Piazza dei Cavalieri di Malta, iztēlotā pūļa vietā bez mums tur bija vēl tikai viens pārītis, kas, No. 3 nama koka durvju atslēgas caurumam piespiedis kameras aci, cītīgi fotografēja.

Foto: Lietas, kas jāizdara

Pie durvīm nav nevienas izkārtnes un šī ir tikai viena no neskaitāmajām Romas mistērijām, "slepenajām adresēm", kas, tiesa, sen vairs nav slepenas, taču joprojām - ne visiem zināmas. Vietējie šo vietu mēdz dēvēt par "Romas caurumu", pieliekot aci atslēgas caurumam, panorāma ir neticama un absolūti sirreāla - pretim vīd koku ieskauta, zaļojoša aleja, kuras galā greznojas Svētā Pētera bazilikas kupols. Rīta dūmaka izspēlē vēl papildus joku, radot optisku iespaidu, ka baznīca ir turpat, turpat, alejas galā - rokas stiepiena attālumā. Pati ēka ar brīnumaino atslēgas caurumu vēstures gaitā vairākkārt mainījusi īpašniekus, 939. gadā te atradies benediktīniešu klosteris, savukārt 15. gadsimta sākumā pāvests Pauls II (Paul II) to atdāvinājis Maltas ordenim. 18. gadsimta sākumā ēku restaurējis viens no sava laika slavenākajiem arhitektiem Giovanni Battista Piranesi. Savukārt pats Aventinas kalns jau izsenis ticis salīdzināts ar kuģi, kas tūlīt, tūlīt pacels enkuru, lai ļautos garām plūstošās Tibēras upes straumei...
Romas republikas laikā šis bija nabadzīgs plebeju rajons, savukārt impērijas laikā tas kļuva par bagāto patrīciešu mītnes vietu, tā laika villas un parki te saglabājušies joprojām. Turpat netālu, pa Via di Santa Sabina mazliet lejup, atrodas Santa Sabina bazilika, viens no vislabāk saglabātajiem senajiem Romas svētnamiem. Tās vestibila koka durvis darinātas no cipreses un ir viens no vecākajiem agrīnā kristiešu perioda kokgriezumu paraugiem. Vēl daži desmiti soļu un nonākat Parco Savello jeb "apelsīnu dārzā". Sezonas laikā koki ir augļu pilni, daļa sabiruši zemē, nelielajam parkam mazliet atgādinot tādu mežonīga skaistuma piesātinātu oāzi. Paši apelsīni gan ir rūgteni skābi, taču karstās vasaras dienās koku lapotnes rada tīkamu ēnu un vietējie ik pa laikam te mēdz sarīkot piknikus. Turklāt Romas panorāma, kas paveras no Parco Savello - upe, Forums, tālumā vīdošais Svētā Pētera bazilikas kupols, iespaidīguma ziņā droši var sacensties ar citu leģendāru pilsētas skatu punktu Gianicolo kalnā.

- NOTEIKTI IEGRIEŽATIES SAN PIETRO IN VECOLI BAZILIKĀ, kur atrodas slavenā Mikelandželo Mozus skulptūra, kuru renesanses ģēnijs pats uzskatījis par savu lielāko meistardarbu. Bazilika atrodas Monti rajonā un tās ārējais veidols ir vienkāršības kvintesence. Šī ir vēl viena no tām leģendu apvītajām Romas vietām, kas kādu dīvainu iemeslu dēļ atrodas mazliet it kā ārpus tūristu tradicionālajām takām. Skulpturālais ansamblis, kura centrālais elements ir Mozus skulptūra, atrodas pa labi no altāra. Savulaik tas ticis pasūtīts kā pāvesta Jūlija II (Julius II) kapa piemineklis. Mikelandželo, kas jau tolaik Romā bija pasludināts par ģēniju, šī darba izpildei noslēdza kontraktu ar pāvestu par 10 000 zelta dukātiem. Pat nenojauzdams, ka tas vēlāk izvērtīsies viņa mūža sarežģītākajā projektā - patiesībā divu lielu un ambiciozu personību divcīņā. Pāvests vēlējies, lai viņa memoriāls būtu grandiozs (iespaidīgākais kapakmens, kādu Roma pieredzējusi pēc impērijas krišanas) un atrastos tikpat grandiozā vietā - Svētā Pētera bazilikā. Taču, kad Mikelandželo baziliku apmeklējis, izrādījies, ka viņa iecerei tās apjomi ir par mazu, turklāt, tā vietā, lai samazinātu pats savas ambīcijas par skulpturālā ansambļa vērienu, viņš esot ieteicis palielināt svētnamu. Pāvests piekritis un jau pasūtījis baznīcas paplašināšanas skices. Tikmēr Mikelandželo devies uz Carrara meklēt piemērotu marmora bluķi skulptūras vērienam. Šis process aizņēmis veselus astoņus mēnešus. Sākotnēji tika iecerēts, ka memoriālu veidos četras galvenās skulptūras, kuru centrā atradīsies Jūlija II tēls. Bija paredzēts, ka skulptūra portretēs pāvestu kā izglītības un brīvo mākslu patronu. 40 papildus figūrām reprezentējot mākslas un dažādu zinību jomas - gramatiku, aritmētiku, loģiku, mūziku, astronomiju, arhitektūru utt. Kad Mikelandželo caur Florenci atgriezās Romā, akmens - patiesībā vesels akmens kalns, bija jau priekšā. Par tā transportēšanas izdevumiem tēlnieks bija samaksājis pats un, kad mēģināja šajā sakarā uzrunāt pāvestu - tas viņu vienkārši nepieņēma. Mikelandželo sadusmojās un pameta Romu, ignorējot visas pāvesta vēstules, kuras tas sūtīja uz Florenci. Vēlāk viņi esot satikušies Boloņā un izlīguši. Kad Jūlijs II 1513. gadā nomira, jautājums par piemiņas memoriālu atkal kļuva aktuāls, taču bija skaidrs, ka tas noteikti vairs nebūs tāds, kāds bija iecerēts. Mikelandželo cīņa ar Jūlija II mantiniekiem ilgusi 40 gadus un tēlnieks uzskatīja, ka šī skulptūra apēdusi visu viņa jaunību. Taču, neraugoties uz citiem pasūtījumiem, viņš joprojām - kaut dažbrīd pusslepus, turpināja pie tās strādāt. Skulpturālā ansambļa centrālais elements - Mozus, akmenī iemūžinātajā mirklī ir tikko ieradies no Sinajas kalna, kur ticies ar Dievu un saņēmis akmens plāksnes ar desmit baušļiem. Intriģējoši mulsinoši ir ragi uz viņa galvas, kas - kā vēsta tā laika leģenda, radušies Bībeles tulkošanas kļūdas rezultātā. Figūras torss ir ļoti garš, lai tādējādi piešķirtu tai vēl lielāka spēka un klātbūtnes sajūtu. Šo optisko viltību apslēpj Mozus bārda un muskuļotās rokas. Viens no mītiem vēsta, ka Mozus skulptūra Mikelandželo padevusies tik dzīva, ka, darbu pabeidzis, viņš iesitis pa tās ceļgalu, saukdams: "Nu runā taču!". No tā laika, rūpīgi ieskatoties, uz skulptūras ceļgala vēl redzama rēta. Savukārt pavēsta mirstīgās atliekas tā arī nekad nav pametušas viņa pagaidu kapavietu Svētā Pētera bazilikā.

 

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: