GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Sardīnija

Baudītāja ceļvedisFoto galerijasEsenceKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesLietas, kas jāizdaraVērts zinātInsider's view

IZVĒLIES OBJEKTU

Esence« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · itālija · Sardīnija · Esence ·

Esence

Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES

Esence

Teksts – Una Meistere

Dzīves svinēšanas sala

Foto: EsenceFoto: EsenceFoto: Esence

Pirmajā vakarā, sēžot ziedošu krūmu ieskautā terasē ar robotu kalnu ainavu tālumā, Sardīnija šķiet kā aka, kur veldzēt savas urbānā haosa izmocītās maņas. Nelielais b&b Cento Ulivi atrodas tikai 12 kilometrus no Olbia lidostas, taču vienlaikus pilnīgos laukos. Tas pieder kādai milānietei, kas, Sardīnijas pārņemta, pārdevusi savus divus veikalus Itālijas modes Mekā, lai atvērtu še piecistabu naktsmītni. Interjerā itāliskā stila izjūta apvienojusies ar Provansas piešprici – viss gaišs, balts, tādējādi tikai vēl vairāk izceļot ainavas krāsu košumu. Sardīnijas savaldzināto ir daudz. Tostarp arī itāļu modes dizainere Andžela Missoni, kurai te atrodas ģimenes brīvdienu māja. Nelielā ostas pilsētiņā Puntaldia, netālu no tūristu – miljonāru jahtu mednieku slazda Porto Cervo. Kā dizainere izteikusies kādā intervijā, viņu savaldzinājis ne Sardīnijas brīvdienu glamūrs, bet šejienes augu pasaule, kas ir tik dažāda un dāsna, ka gaiss visu gadu ir smaržu pārpilns.

Foto: EsenceFoto: EsenceFoto: Esence

Arī tobrīd kalni burtiski zied, līdzinoties gigantiskiem zaļdzeltenbaltrozā gobelēniem. Costa Smeralda piekraste ir Sardīnijas spožums un posts vienlaikus. Dabas ziņā tā ir neticami skaista, ar neskaitāmām balto smilšu pludmalēm, taču pateicoties miljonāru un Holivudas magnēta statusam, kas to apvij jau kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem, kad Costa Smeralda par savas iekāres objektu padarīja princis, ismailītu līderis Karims Aga Hans (Karim Aga Khan), šobrīd šis ir īstens tūrisma skudru pūznis ar visām no tā izejošajām sekām – pārpildītām pludmalēm, nesaprātīgi augstām cenām, bezgaumīgiem megahoteļiem utt. Kā smej vietējie, sezonas laikā (kuras pīķis parasti ir jūlijs un augusts) tasīte kafijas dažviet varot maksāt arī 10 eiro. Slavas burbulis Costa Smeralda savā ziņā jau padarījis par anekdoti. Nosaukumu dzirdējuši teju visi, taču – īpaši tas gadoties ar aizokeāna tūristiem, ne visi zina, kur tā atrodas jeb, precīzāk, ka šis krasts atrodas Sardīnijā.

Foto: EsenceFoto: EsenceFoto: Esence

Porto Cervo – viena no Aga Hana “rotaļpilsētām”, kuru savulaik pēc viņa pasūtījuma projektēja itāļu arhitekts Luigi Vietti, maija vidū joprojām ir izmirusi (īstā sezona sākas tikai jūnijā), atgādinot kino fabrikas Cinecita butaforsiko pilsētu dekorācijas. Te atrodas arī  Hotel Cala di Volpe, kurš iemūžināts bondiādes 1977. gada sērijā ar Rodžeru Mūru “The Spy Who Loved Me”, savukārt mazliet tālāk šai pašā piekrastē ir arī bēdīgi slavenā Berluskoni villa.

Tiesa, ne vienmēr ir bijis tā un, labi pameklējot, arī še var uziet vietas, kur dzīve joprojām rit tieši tāpat kā sendienās. Turklāt – neatkarīgi no sezonas. Viena no tādām ir mazs, vietējo iecienīts, diviem brāļiem piederošs ģimenes restorāns Gastronomia Belvedere. Tas atrodas Abbiadone ciematā, desmit minūšu attālumā no Porto Cervo. Kā smejas brāļi, nosaukums nav oriģināls, taču panorāma aiz loga patiesi ir kā no skatu kartītēm – vesels salu ansamblis. Interjers ir vienkāršāks par vienkāršu – plastmasas galdi un krēsli. Tiesa, tiem ir savs stāsts – kad brāļi gribējuši savā ģimenes mājā atvērt restorānu,vietējā birokrātija pieļāvusi tikai gastronomia – vietu, kur ēdiens tiek servēts līdzņemšanai. Tiem, kas vēlējušies to baudīt tūlīt, izlikti vien pāris galdi un krēsli. Tā tie galdi arī palikuši. Gastronomia Belvedere specializācija ir jūras virtuve, savukārt abu brāļu moto – kvalitātes un cenas sabalansētība. Un to viņi režisē patiesi virtuozi, padarot šo vietu par īstenu gardēžu oāzi. Katru dienu ēdienkarte tiek mainīta, tādējādi saglabājot nemitīgu intrigu. Viens no Gastronomia Belvedere ēdienkartes fundamentiem ir šim reģionam raksturīgā sālī ceptā zivs un še tā ir īstena šovizrāde. Vispirms jūs izvēlaties zivi – atkarībā no garšas prioritātēm un lieluma, jo tās cenu nosaka svars. Tad tā tiek ielikta milzīgā rupjās sāls kalnā, sajauktā ar olas baltumu, un cepta cepeškrāsnī. Pie galda, aplietu ar alkoholu, to pasniedz degošu, bet, kad liesmas mitējušās, ar tējkannu gar malu pa perimetru tiek uzliets ūdens, tādējādi atmiekšķējot sāli. Pēcāk atliek tik vairs ar nazi noņemt sāls “cepuri” un profesionāli sadalīt. Uz jūsu šķīvja nonāk tikai fileja – tik garda, ka mēli var norīt, jo sāls ļāvis saglabāt sulīgumu, savukārt pašai zivij tas ticis tieši tik maz, cik nepieciešams...

Pavisam tuvu Costa Smeralda (ar prāmi no Palau), ir arī La Maddalena salu arhipelāgs. Vietējie to dēvē par paradīzi, uzskatot, ka tieši še Vidusjūra ir visskaistākā. Pārsteidzoši, bet dzīvei te ir pavisam cits ritms, vietējo zvejnieku ciematos rimti rit pavisam vienkārša salas ikdiena - it kā La Maddalena un pretim esošā Costa Smeralda būtu divas pasaules, kas nekad nesatiekas. Tiesa, vienīgais laiks, kad varbūt vajadzētu izvairīties uz šejieni doties, ir augusts, kad arī La Maddalena arhipelāgu pārpludina itāļu atpūtnieki.

Foto: EsenceFoto: EsenceFoto: Esence

Iekšzemes dvēsele

Tā kā Sardīnija ir sala un salas vienmēr kāds gribējis iekarot, vietējie dzīvošanai reti kad izvēlējušies piekrastes teritorijas, dodot priekšroku iekšzemei un stratēģiski grūtāk iekarojamām vietām. Tas arī ir viens no iemesliem, kālab visautentiskākās Sardīnijas sajūtas arī šodien meklējamas iekšzemē. Viens no  šādiem pieturpunktiem ir Oliena pilsētiņas apkaime Supramente reģionā. Maija pēcpusdienā mazā pilsētiņa ar mazliet vairāk kā 7000 iedzīvotājiem šķiet kā iemigusi. Klīstot pa šaurajām, bruģētajām ieliņām, starp maziem, filigrāniem balkoniem dekorētajiem namiem nemana tikpat kā nevienas dzīvas dvēseles. Oliena reģionā pazīstama ar rotu meistariem, izšūtajām šallēm, sarkano Cannonau vīnogu vīnu un no koka grebtajām lādēm, kurās glabāt plānam papīram līdzīgo Sardīnijas maizi – Pane Carasau. Taču ārējais klusums, tāpat kā apkārtnes kalnu mazliet draudīgi stoiskais miers ir mānīgs.

Foto: Esence

Supramente reģions ir pārpilns neskaitāmu mistēriju apvītu vietu. Viena no tādām ir Su Gologone avots, kas ar neprātīgu spēku (300 litri sekundē) gāžas lejup no dabas veidotas spraugas milzīgās klintīs, veidojot dabisku rezervuāru, kas vēlāk pārtop upē. Tā izcelsme tiek saistīta vēl ar juras laikmetu. Tiesa, vieta, kas ārēji šķiet rezervuārs, patiesībā ir ala, kuru piepildošais ūdens ir tik dzidri caurspīdīgs, ka līdz ar saules gaismu veido teju bezgalīgu zilumu, kas ievelk un aprij kā Meļeviča melnais kvadrāts. Neticams un vienlaikus biedējošs skaistums. Alas noslēpums joprojām nav uzminēts, kaut tā turpina kā magnēts pievilkt speleologus. Vieni no veiksmīgākajiem ir francūzis Olivier Isler, kuram izdevās ienirt 108 metru dziļumā un itālis Alberto Cavedon, kurš, zem ūdens pavadot astoņas stundas, sasniedza 135 m dziļumu. Tiesa, līdz alas dibenam tā arī nevienam nav izdevies tikt. Vīrs, kas mazajā būdiņā pie ieejas avotā tirgo biļetes, sakās esam ieniris līdz 40 metriem, tālāk sākoties šauru eju labirints, kurā bez attiecīga ekipējuma labāk nedoties. Tieši virs avota, pašā upes krastā ir mazs, gleznains sens svētnams.

Foto: EsenceFoto: EsenceFoto: Esence

Su Gologone avots atrodas pavisam netālu no tāda paša nosaukuma naktsmītnes – Hotel Su Gologone. Iespējams, leģendārākās viesnīcas visā Sardīnijā, kurai kolorīta ziņā diezin vai iespējams atrast daudz līdzinieku. Patiesībā tā nemaz nav viesnīca, bet īstena ekscentriska oāze – mākslas galerija un mākslas darbs pati par sevi. Viss aizsākās pagājušā gadsimta 60. gados, kad uzņēmīgs pāris - Peppeddu Palimodde un viņa sieva Pasqua te atvēra restorānu, kas ātri vien kļuva slavens visā apkaimē. Vēlāk tam pievienojās arī astoņas istabas, bet šobrīd Su Gologone jau ir viesnīca ar 70 istabām. Tās saimniece un tradīciju turpinātāja nu ir abu meita Džovanna Palimode (Giovanna Palimodde). Īsteni ekscentriska parādība, dizainere, sardīniešu mākslas kolekcionāre un kaislīga reģiona patriote. Kad te ierodamies, viņa ar krāsu notraipītām rokām kopā ar strādniekiem uzpoš sezonai cigāru bāru. Patiesībā – krāsainu spilvenu un kaktusu ieskautu baltu platformu aiz kuras tālāk vīd zaļojoša kalnu nogāze un māksliniecisks putnubiedēklis. Cita starpā viņa izmet, ka filmējoties Gaja Ričija Swept Away (2002) savulaik te mēnesi dzīvojusi Madonna. Temperamenta ziņā viņas noteikti varētu būt viena otras cienīgas.

Su Gologone īpašumā ir viena no iespaidīgākajām vietējās mākslas kolekcijām Sardīnijā, tai aptverot laikposmu no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Turklāt māksla te ir visur – istabās, publiskajās telpās. Ne tikai gleznas – sardīniešu autoru radīti ir arī visi interjera priekšmeti un tekstils, teju katru viesnīcas istabu atvēlot savam māksliniekam. Savā ziņā Su Gologone ir muzejs un eksperimentālā laboratorija vienlaikus. Visticamāk, Dalī ar Galu te justos kā medusmēnesī. Ar slepenām terasēm un mazām radošām oāzēm pārpilna ir visa viesnīcas teritorija, atliek vien sekot apgleznotajiem akmeņiem, kas kalpo kā savveida ceļa zīmes. Pašai viesnīcas arhitektūrai mazliet atgādinot Gaudi trešās pakāpes māsīcu – ar Sardīnijas dvēseli.

Foto: EsenceFoto: EsenceFoto: Esence

Gigantu kapenes un Madonnas pludmale

Minūšu piecpadsimt brauciena attālumā no Su Gologone atrodas arī viens no senās nuragu (nuraghes) civilizācijas pieturpunktiem Serra Orrios. Nuragi, kas Sardīnijas teritorijā mituši no bronzas līdz dzelzs laikmetam (1800/1000 BC), ir viena no mistēriju piesātinātākajām lappusēm Sardīnijas vēsturē. Tāpat kā viņu atstātās pēdas – vairāk kā 8000 pa visu salu izkaisīto akmeņu krāvumu, no kuriem daži ir īsteni milži, daži atgādina sen pamestas pilsētas. Agrāk to esot bijis vēl vairāk – kādi 20 000, būtībā pa vienam akmens krāvumam uz katriem trim kilometriem. Apjoma ziņā tie ir vērienīgākie megalītiskie veidojumi Eiropā, turklāt lielākā to daļa joprojām ir labi saglabājusies. Kaut eksistē vairākas nuragu izcelsmi skaidrojošas teorijas – saistītas gan ar reliģiskiem, gan civiliem un militāriem mērķiem, to noslēpumu joprojām nevienam tā īsti nav izdevies izzināt. Viena no versijām ir, ka nuragu apmetnes bijušas ar mātes kultu saistītas vietas. Tā kā lielākā to daļa ir pavērsta dienvidu un dienvidu austrumu virzienā, tiek lēsts, ka šie akmeņu krāvumi varētu būt tikuši asociēti ar mātes dzemdi, kuras vaļā atstātā eja ļauj ieplūst gaismai, tādējādi simbolizējot cilvēka auglības spēju. Serra Orrios tika atklāta pagājušā gadsimta 30. gados, tās teritorijai atgādinot mazu zālēs ieaugušu ciematu, no kura vairs palikušas tikai drupas un divas tempļu vietas.

Foto: EsenceFoto: EsenceFoto: Esence
Otra tikpat mistiska agrīnā bronzas laikmeta zīme ir gigantu kapenes (The Tombs of Giants), kas – līdzīgi nuragu akmeņu krāvumiem, ir izkaisītas pa visu salu. Kopskaitā to esot vairāk kā 300. No putna lidojuma šie milzu akmens veidojumi atgādina buļļa ragus un lielākais no tiem ir 5 metrus augsts un vairāk kā 30 metrus garš. Akmeņi, visticamāk, kalpojuši kā savveida kapliča apakšzemes kapenēm, kur atdusas vietu bieži raduši vairāki simti cilvēku. Mēģinot uzminēt to noslēpumu, pētnieki lielu uzmanību pievērsuši to astronomiskajam izvietojumam. Piemēram, Palau esošās “Li Mezzani” un “Coddu Vecchiu” kapenes liecina, ka nuragu civilizācija lieliski pārzinājusi dabas ciklus. Ekvinoksijas dienās saullēkta gaismai iespīdot tieši kapeņu apaļajā koridorā. Lielākās gigantu kapenes ir Li Lolghi, salas ziemeļu daļā, netālu no Arzachena. Lielākā daļa no tām šobrīd pārtapusi tūrisma objektos, kuru apskatei jāiegādājas biļete (3 eiro). Taču, ja no Serra Orrios dosieties vien kilometrus sešus uz priekšu, varēsiet vienu šādu monolītu apskatīt arī par baltu velti un, tādējādi, daudz autentiskākā atmosfērā. Norāde par tā atrašanās vietu gan uz ceļa ir neuzkrītoša. Vien sēta, uz kuras vārtiem – līdz ar norādi par Tomba dei Giganti of Thomes, rakstīts, ka tas ir privātīpašums, tālab tiktu respektēts, lai atdarot jūs aiz sevis tos atkal aizvērtu. Līdz kapenēm jāiet pa kalnainu taku cauri pļavai un, visticamāk, šajā vietā jūs būsiet pilnīgi viens. Centrālais akmens ir vairāk kā trīs metrus augsts, savukārt tā apakšā ir mazas, šauras “mūžības durvis”, kurām cauri spīd gaisma.

Foto: EsenceFoto: EsenceFoto: Esence

Apmēram 20 minūšu braucienā no Oliena atrodas vēl kāds kolorīts Sardīnijas ciemats – Orgosolo. Slavens ar vairāk kā 150 freskām, kas rotā šīs citādi klusās kalnu pilsētiņas laika nobružātās ēkas. To stāsts aizsākās 60. gadu beigās, kad kolapsējot Itālijas ekonomiskajam burbulim, valstī iestājās krīze un nestabilitāte. Gleznojumu veidā tobrīd valdošo noskaņojumu izpaužot uz māju sienām. Par savveida idejas kuratoru kļuva vietējais skolotājs Francesco Del Casino, kura mērķis bija šādi iesaistīt aktuālos politiskos un sociālos procesos arī savus studentus. Fresku tematiskais loks neaprobežojas tikai ar Itāliju, savā ziņā tas ir tāds 20. gadsimta un mūsdienu aktuālo politisko procesu spogulis, ilustrējot gan kapitālisma krīzi, gan 9/11, arvien pieaugošo bezdarbu utt. Ciemata galvenā iela līdzinās īsteni skarbai ielu mākslas parādei, dramatismu piešķirot viscaur melnā tērptām sieviņām, kas sevī ierāvušās nāk no tuvējā svētnama. Šodien Orgosolo freskām piešķirts Itālijas kultūras mantojuma statuss, atvēlot līdzekļus arī to saglabāšanai.

Foto: EsenceFoto: EsenceFoto: Esence

Braucot pa šī apvidus kalnu ceļiem prātā nāk kādas vietējās viesnīcas saimnieces stāstītais. Uz jautājumu, vai dzīvojot uz salas viņai nepietrūkst kontinenta, viņa atbildēja: “Es daudz ceļoju, taču ir pietiekami daudz cilvēku, kuri nekad to nav darījuši. Ja jūs neesat redzējis jūru, jums tās nepietrūkst. Ja jūs nekad neesat ceļojis un vienmēr dzīvojis tikai šeit, jums nekad nepietrūks ceļošanas. Tas varbūt izklausīsies dīvaini, taču Sardīnijas vidienē joprojām ir cilvēki, kas nekad nav redzējuši jūru. Reiz pie manis strādāja cilvēks, kurš pats bija no iekšzemes. Kaut jūra bija tikai 20 kilometru attālumā, viņš savus bērnus nekad nebija līdz tai aizvedis. Viņi pat nezināja, kāda ir mūsu jūra. Te joprojām ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem viņu pasaule ir viņu karaļvalsts, un viņi nezina, kas ir ārpus tās.”

Foto: EsenceFoto: EsenceFoto: Esence

No Oliena jūra ir vien nieka 20 minūšu attālumā, mežonīgākā un iespaidīgākā salas piekraste – Golfo di Orosei. Lai to pa īstam izbaudītu, vērts doties uz nelielo piekrastes pilsētiņu Cala Gonone, kur ostas malā rindā kā krelles gozējas laivu īres kompāniju kioski. Izbrauciens lielajā laivā (12 cilvēki un vairāk) jums izmaksās 40 eiro no cilvēka, savukārt privātāks – nelielā gumijas motorlaivā, vien trim, četriem cilvēkiem - 80 eiro par laivu, cenai vēl pieplusojot degvielu. Maršrutā ir visas piekrastes skaistākās pludmales, pie kurām citādi nav iespējams piekļūt - Cala Goloritzè, Cala Mariolu, Cala dei Gabbiani u.c., kā arī Blue Marino grota. Tiesa, dažas no tām iespējams apceļot arī ar mašīnu. Piemēram, Cala di Cartoe, kuru bija iecienījusi Madonna. Līdz tai no Cala Gonone ir nervus kutinošs brauciens pa kalnu serpentīnu  līdz atduraties pie vārtiem, kurus vienkārši jātaisa vaļā. Vārti še ir, lai no teritorijas neizkļūtu savvaļā ganīties palaistie zirgi. Tālāk vēl gabaliņš pa zemes ceļu līdz nonākat klinšu ieskautā balto smilšu paradīzes līcītī ar dzidri zilu ūdeni. Te nav ne bāru, ne guļamkrēslu, īsi sakot, nekādu lieku civilizācijas blakņu... Tiesa, sezonā diemžēl ir velti cerēt arī uz pilnīgu vientulību.

Foto: EsenceFoto: EsenceFoto: Esence

Gardēžu pilsēta

Tieši salas pretējā pusē, apmēram divarpus stundu braucienā no Cala Gonone, atrodas  Algēro (Alghero). Sardīnijas Barselona. No 14. līdz 18. gadsimtam tā atradās katalāņu pārvaldībā un tā laika gars vecpilsētā valda joprojām. Tāds mazliet anarhistisks un atvērts visiem vējiem. Un tie te arī pūš – kā jau piekrastes pilsētā, pluinot pie namu fasādēm žāvēt izkārto veļu. Cita starpā Algēro slavena ar divām lietām – omāriem un koraļļiem. Šejienes apkaimē mītošie omāri ar mazajām spīlītēm tiek uzskatīti par pasaulē īpašākajiem un gardākajiem, izceļoties ar sevišķi maigu gaļu. Nesalīdzināmi, piemēram, ar Karību omāriem. Un atbilstoši šejieniešu tradīcijām, tā ir arī vissvarīgākā un bagātīgākā maltīte īpašos vietējo dzīves notikumos un arī kāzās. Kaut omāri sastopami arī salas otrā pusē, tieši krasts no Algēro (Alghero) līdz Kastelsardo (Castelsardo) ir to visiecienītākais. Un še, kā arī pa vidu esošajā Sintino, arī baudāmi vislabākie omāri.

Foto: EsenceFoto: EsenceFoto: Esence

Turklāt, varat būt droši, ka jums vienmēr tiks servēts tā rīta loms. Algēro omāri rotājuši arī karaļnamu galdus, cita starpā, savām kāzu svinībām to vēlējusies arī karaliene Elizabete. Savulaik visslavenākā Algēro omāru ēstuve bija restorāns La Lepanto. Taču tā īpašnieks un šefpavārs Moreno Cecchini, kurš ir autors arī katalāniešu slavenajai omāru receptei, pagājušajā gadā aizgāja aizsaulē un, kā stāsta vietējie – kvalitāte kopš tā laika ir jūtami kritusies. Taču patiešām lielisks omārs ir baudāms citā ne mazāk leģendārā pilsētas restorānā - Il Pavone. Pasniegts uz milzu šķīvja ar tomātiem, sīpoliem, sakapātu baziliku, citronu un olīveļļu, tas garšo vienkārši karaliski. Pārsteidzoši maigs un sulīgs. Kā viegli smaidot bilst pavārs: ''Šī rīta loms. Izvilkts no jūras un novārīts. Saldētavu nav redzējis.” Tiesa, jārēķinās, ka sardīniešu omārs ir ne tikai neticami garšīgs, bet arī dārgs. Taču šis noteikti ir baudījums, kuru vērts atļauties. Otrs neiztrūkstošs Algēro virtuves raksturlielums ir jūras ezis (sea urchin) un viena no tipiskākajām tā pagatavošanas receptēm ir pasta ar jūras eža mērci.

Algēro ir īstena Sardīnijas gardēžu pilsēta. Turklāt, atšķirībā no iekšzemes, kur ēdienkartē dominē gaļas ēdieni un siers, te tā arī vēsturiski vienmēr bijusi jūras virtuve. Vēl nesen Algēro bija arī savs Michelin restorāns, taču tagad tas ir slēgts, īpašniekam pārceļoties uz... Maskavu.

Foto: EsenceFoto: Esence

Ļoti īpašas attiecības sardīniešiem ir arī ar maizi. Līdzīgi kā teju katrā ciematā ir savs tautastērps, katrā ciematā ir arī sava maize. Nerunājot nemaz par restorāniem, kur tā gandrīz katrā ir atšķirīga un lielākoties turpat arī tiek cepta. Sardīnijā ir sava īpašā maize teju katram dzīves gadījumam. Bērnam piedzimstot tiek cepta īpaša maize, arī kāzās, kad galdu rotā detaļās izsmalcināts maizes dekors, teju vai mākslas darbs. Sava maize ir arī, kad kāds aiziet – turklāt sardīniešu tradīcijas paredz, ka, cilvēkam nomirstot, tas ir jānosvin, jo viņš dodas labākā pasaulē. Pēc bērēm vienmēr ir lielas svinības un arī šai reizei ir sava maize. Un savā ziņā tas šķiet tik dabiski un pašsaprotami uz salas, kas savā ikdienā tik pilnasinīgi svin dzīvi – krāsās, smaržās, ziedošajos kalnos, kas līdzinās raibiem puķu paklājiem un jūrā, kas saules gaismā kā hemeleons maina ādu...

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: