Lukīno Viskonti. Baltās naktis (Luchino Visconti. Le notti bianche, 1957)
Autors: Dāvis Sīmanis0 ATSAUKSMES
PIRMS DOŠANĀS UZ VENĒCIJU VĒRTS NOSKATĪTIES LUKĪNO VISKONTI "BALTĀS NAKTIS" (1957). FILMU AR VENĒCIJAS IZJŪTU.
Protams, grūti iedomāties kinematogrāfiski pievilcīgāku un poētisma piesātinātāku vietu par Venēciju. Šī nolemtā skaistuma un trauksmes, gruzdošās iekāres un nāves priekšnojautu klātesamības sajaukums jau zināmā mērā kļuvis par kino klišeju, kuras pievilcībai nav iespējams pretoties. Tomēr, ja tik daudzi režisori ir meklējuši „savu" Venēciju reālās pilsētas kanālu malās un ieliņu un tiltu mudžekļos, tad Lukīno Viskonti to mēģinājis radīt pats. Filma „Baltās naktis" nepārprotami norisinās kādā mākslīgi veidotā beznosaukuma vietā, tomēr tikpat nepārprotami ir skaidrs, ka tā nevar būt nekas cits kā Venēcija. Dostojevska stāsta varoņu mentālais slimīgums uz spokainās vides fona neapšaubāmi rada tieši Venēcijai vai vismaz tās vismazāk tūristu apsēstajiem Cannaregio un Castello rajoniem tik raksturīgo noskaņu skumjo poēziju. Izņemot varbūt vien dažas apzinātas nekonsekvences kā autobusa pietura vai benzīntanks, filmas vide veidota pēc gluži ārējās vizuālās līdzības - šeit ir kanāli, tilti, ieliņas, kas beidzas ar strupceļu, un pamesti grausti. Ir pat mitrums gaisā. Tomēr tieši Viskonti radītā sajūtu realitāte, kas atrodas kaut kur starp sapni, murgu un nomodu, ir tas, kas filmā nepārtraukti uztur šo saspringto un brīžiem pat nospiedošo Venēcijas klātbūtnes efektu. Liekas, ka filmas galvenajā varonē ir iesūcies lagūnas mūžseno indīgo izgarojumu tvans, kas neļauj viņai vairs atšķirt sapni no īstenības un liek katru nakti stāvēt uz tilta, gaidot savu iecerēto, kurš, iespējams, nav bijis nekas vairāk kā viņas rēgainās iztēles auglis. Savukārt Marčello Mastrojāni varonis, kas ieradies šeit pavisam nesen, sākumā būdams ar pilsētas nesaindētu apziņu, nespēj saprast šo sievietes iracionālo atkarību no iedomātas mīlas. Līdz gluži nemanot notic pats savam sapnim. Arī Venēcijā uzturēties pārāk ilgi var izrādīties bīstami skaidrajam saprātam. Galu galā tā taču nav nekas vairāk par ažūru sapni, kura turpināšanos nodrošina vien cilvēku vēlēšanās šim sapnim ticēt.