GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Venēcija

Baudītāja ceļvedisEsenceKultūra· Muzeji· Galerijas· Mākslas telpa· TeātriKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesLietas, kas jāizdaraVērts zinātFilmaInsider's view

IZVĒLIES OBJEKTU

Fondazione Prada at Ca Corner della ReginaPunta della DoganaPalazzo Grassi« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · itālija · Venēcija · Kultūra · Mākslas telpa

Punta della Dogana

Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES

Punta della Dogana

2009. gadā kādreizējās muitas noliktavās durvis vērusī Punta della Dogana ir otra slavenajam franču kolekcionāram un Christie's izsoļu nama īpašniekam Fransuā Pino piederošā laikmetīgās mākslas telpa Venēcijā. Pirmā bija Palazzo Grassi, kas durvis vēra 2006. gadā.
Nama jaunais veidols, kura autors atkal ir slavenais japāņu arhitekts Tadeo Ando (viņa veikums skatāms arī Palazzo Grassi), izsaucis sajūsmu, kas pārpludinājusi masu mediju lapaspuses. Salīdzinājumā ar Palazzo Grassi, Punta della Dogana projekta vēriens ir divtik ambiciozs. Un arī emocionālais iedarbīgums - divkārt spēcīgāks. Jaunajai mākslas telpai pretendējot kļūt ne tikai par vērienīgu izstāžu norises vietu, bet savā ziņā arī par vienu no 21. gadsimta Venēcijas simboliem.
Izcilāku atrašanās vietu grūti iedomāties, Punta della Dogana izvietojusies pašā Dorsoduro salas galā, tieši iepretim Svētā Marka laukumam, vietā, kur satiekas Lielais Kanāls ar Džudekas kanālu. Blakus 1682. gadā celtajai baroka pērlei - Santa Maria Salute bazilikai. Arī vienkāršā, lakoniskā un vienlaikus majestātiskā veidola dēļ, kas burtiski kā trijstūra strēle ietiecas abu kanālu krustpunktā, šo ēku ir neiespējami sajaukt ar kādu citu. Celta 17. gadsimtā, Punta della Dogana savulaik kalpojusi arī kā pilsētas varenības simbols, kas turklāt nevainojami pildījis savas ikdienas funkcijas. Atšķirībā no daudzām Venēcijas ēkām, kas izceļas ar uzkrītošu dekorativitāti, Punta della Dogana arhitektoniskajā veidolā valda pārsteidzošs lakonisms. Tādējādi tikai vēl vairāk akcentējot ēkas kādreizējo pamatfunkciju - muitas noliktavas netika celtas baudai, bet gan darbam, preču un naudas apritei. Gandrīz vienīgie ēkas dekoratīvie elementi ir zirgu un lauvu skulptūras, kā arī mazs tornītis, kura virsotnē trīs atlēti tur zeltītu globusu, uz kura izslējusies Fortūnas statuja. Pašā ēkā atrodas deviņas savstarpēji savienotas noliktavas, katra no tām desmit metrus plata un septiņus metrus augsta, vienām durvīm vedot uz Džudekas kanālu, otrām - uz Lielo Kanālu. Pa pirmajām durvīm no lielajiem kuģiem te savulaik nonākušas preces no visas pasaules, lai pa otrajām durvīm ar Venēcijas tirgoņu gādību tās pēcāk dotos savās tālākajās gaitās. Pagājušā gadsimta 90. gados noliktavu komplekss tika atzīts par pārāk nepraktisku un kuģi te pārstāja piestāt. Laikam ritot Punta della Dogana piemeklēja tāds pats liktenis, kas lielāko daļu Venēcijas ēku - tā cieta no neskaitāmām vecuma kaitēm, ko gan ik pa laikam tika mēģināts piesegt ar dažādu rekonstrukcijas un remontdarbu meikapu.
Kad pilsētas mērijā dzima ideja kādreizējās muitas noliktavas padarīt par mākslas mājvietu, pretendenti bija divi. Fransuā Pino un Gugenheima muzejs, kas startēja tandēmā ar Zahu Hadidu. Konkurence bijusi sīva, taču Venēcija tomēr izvēlējusies Pino un Ando kopdarbu, pamatojot, ka tas iemiesojis burtiski ideālu harmoniju starp ēkas vēsturisko fasādi un tās jauno dzīvi - kā laikmetīgās mākslas telpai.
Uzsākot darbu pie Punta della Dogana rekonstrukcijas, Ando vispirms skrupulozi attīrījis ēku no visu iepriekšējo laiku uzslāņojumiem - tādējādi maksimāli pietuvojoties tās oriģinālajam veidolam. Sākotnēji Ando pat vēlējies saglabāt fasādi neskartu, taču pret to iebildusi Venēcijas valdība, uzskatot, ka slavenā arhitekta rokas pieskārienam jābūt manāmam arī no ārpuses. Kā risinājumu Ando izšķīries nomainīt 20 oriģinālās muitas noliktavas durvis un logus, to jaunajam veidolam tik organiski iekļaujoties ēkas kopējā tēlā, ka nezinot, iespējams, šis fakts varētu pat palikt nepamanīts. Venēcijai ir kāda īpatnība - lai neapgrūtinātu laivu kustību pilsētas kanālos, to apkārtnes ēkās aizliegts izmantot klasiskos stikla logus, kuru radītie atspulgi varētu maldināt peldošā transporta manevrus. Saglabājot maksimālu uzticību pilsētas vēsturei, durvju un logu metāla pinuma dizainā Ando iedvesmojies no ģeniālā venēciešu arhitekta Karlo Skarpas (1906-1978). Ēkai ticis radīts arī īpašs betona oderējums, lai pasargātu to no plūdiem jeb Venēcijas leģendārā acqua alta.
Punta della Dogana rekonstrukcijas projekts ir unikāls arī no laika viedokļa - darbi ilguši tikai četrpadsmit mēnešus. Projektam kopumā izmaksājot 20 miljonus eiro. Rekonstrukcijā bijuši nodarbināti 120 cilvēki, celtniecības procesa laikā veicot 2000 braucienus no Dorsoduro salas uz sauszemi, jo ierobežotās telpas dēļ, liela celtniecības materiālu apjoma uzglabāšana topošā muzeja teritorijā neesot bijusi iespējama.
Taču, atliek vien pārkāpt jaunā muzeja durvis, lai saprastu, ka viss, ko esat iepriekš lasījis daudzajos Punta della Dogana veltītajos mediju aprakstos, vienkārši nobāl realitātes radītā efekta priekšā. Muzeja interjers ir īstens Ando meistardarbs, kas turklāt vēl perfekti sadzīvo (papildina) te eksponēto mākslu. Pamatkoncepcija ir līdzīga kā Palazzo Grassi - saglabāt ēkas vēsturisko patinu, vienlaikus piešķirot tai laikmetīguma elpu. Interjerā izmantoti visi Ando rokrakstam raksturīgie elementi, viņa galveno stila zīmi - pelēko betonu (Ando to dēvē par 20. gadsimta marmoru), kā arī tēraudu un stiklu ieskaitot. Vienlaikus griestiem saglabātas senās sijas, kas restaurētas līdz perfekcijai, īpašs stāsts ir arī par ķieģeļiem - viens pēc otra, ar skrupulozu rūpību laika un sālsūdens saēstie „vecīši" tikuši nomainīti ar jauniem. Pašā 5000 kvadrātmeru lielās telpas vidū Ando ir izveidojis betona kubu, kas kalpo par vienu no telpas centrālajiem elementiem, savienojot divus stāvus un savā veidā saspēlējoties ar pārējo ekspozīciju. Tās fragmentiem, kas redzami caur kuba nišām, pārtopot vēl vienā mākslas darbā. Katra no atsevišķajām galerijām, kur nonāk skatītājs, eksistē it kā pati par sevi, radot brīžiem pilnīgi atšķirīgu noskaņojumu. To vēl pastiprinot lielajiem logiem, caur kuriem ekspozīcijā ieplūst arī apkārtējā Venēcijas ainava. Lagūna, uz iepretim esošās Džudekas salas vīdošā Palladio baznīca.
Venēcijas klātbūtni, veidojot savdabīgu dialogu starp laikmetīgo mākslu un pilsētu, kas redzama pa muzeja logiem, respektēja arī atklāšanas izstāde Mapping the Studio. Brāļu Čepmanu instalācijai vedinot domāt par Akadēmijā esošajiem Bosha darbiem vai Veronēzes Lepanto kaujas skatu atainojumu Palazzo Ducale. Sigmāra Polkes septiņām lielfomāta rozā gleznām, kuras pirms diviem gadiem bija skatāmas Venēcijas biennālē, atsaucot atmiņā lagūnas gaismu utt. Piedzīvojums sākas jau sperot pirmo soli muzeja telpā, kur nokļūstat pašķirot 39 gadu vecumā no AIDS mirušā kubiešu mākslinieka Fēliksa Gonzalesa - Torres balti sarkano stikla pērlīšu aizkarus - instalāciju. Mākslas darbu, kuru viņš radījis gadu pēc sava kompanjona nāves - arī no AIDS. Klīstot pa jaunā muzeja telpām šķiet, ka katra sīkākā detaļa, kur vien sniedzas skats, ir pārpilna zīmju un slēptu zemtekstu. Kā Čarlza Reja krēsls stiklā, kas te šķiet nolikts akurāt, lai jūs iztēlē aizvedinātu uz tā apsēsties un saplūst ar Džudekas kanāla ainavu aiz loga. Kā muzeja katalogā pauž kuratori, izstādi iekārtojot viņu ambīcija bijusi, ka mākslas ekspozīcijai jābūt ideāli atbilstošai vietai, kurā tā atrodas, turklāt tai jāspēj pārsteigt, uzjundīt emocijas, ne tikai jāaprobežojas ar ikonu atrādīšanu. Punta della Dogana piemīt vēl kāda unikāla vērtība - fantastiska plašuma sajūta, radot telpu, kur stāsti dzimst, apaug un uzzibsnī paši no sevis.
Pašā jaunā muzeja trijstūra spicē, ēkas ārpusē esošajā mazajā skvērā, abu kanālu satikšanās vietā fascinējoši sniegbalta vīd Čārlza Reja skulptūra Zēns ar vardi. Tā tapusi pēc Fransuā Pino īpaša pasūtījuma un savā ziņā uzskatāma par leģendārās Dāvida (1440) skulptūras interpretāciju. Varde zēna rokās izskatās kā tikko izvilkta no kanāla un zēna sejā ir vienlaikus izbrīns un neviltots lepnums. Skulptūru vienmēr kāds fotogrāfē un šobrīd tā jau vārda vistiešākajā nozīmē kļuvusi par vienu no jaunajiem Venēcijas simboliem. Apmākušās dienās zēns tiek ielikts stikla kastē - kā trausls radīšanas brīnums, kuram jāļauj uzplaukt to neievainojot.

Dorsoduro, 2
www.palazzograssi.it

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: