GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Maskava

Baudītāja ceļvedisFoto galerijasEsenceKultūra· Muzeji· Galerijas· Laikmetīgās kultūras mezgls· TeātriKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesVērts zinātInsider's viewKultūras afiša

IZVĒLIES OBJEKTU

Gogoļa centrsNāciju teātrisLielais teātris Dramatiskās mākslas skola« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · krievijas federācija · Maskava · Kultūra · Teātri

Lielais teātris

Autors: Margarita Zieda0 ATSAUKSMES

Lielais teātris

Pēc sešus gadus ilgušas fundamentālas rekonstrukcijas Maskavas Lielais teātris ir atsācis darbu vēsturiskajā ēkā. Nomainīts ir ne tikai sirpis un āmurs nama fasādē, kuru vietu nu ieņem divgalvains ērglis, un atjaunots vēsturiskais interjers. Pats galvenais - no orķestra bedres apakšas ir izvākts viss betons, kas tur tika ieliets vēl divdesmitajos gados pēc Staļina pavēles, lai novērstu atentāta iespējamību šajā namā, tā atstājot graujošu iespaidu uz Lielā teātra akustiku.
1776. gada 28. martā dibinātais teātris, sākotnēji kā privāts izrāžu, maskarāžu, baļļu un citādu svētku nams, savas pastāvēšanas vēsturē ir daudzkārt nodedzis. Ēka, kāda tā daļēji ir nonākusi līdz mūsu dienām, pēc arhitekta Alberta Kavosa projekta tika uzbūvēta 1856. gadā, un savu izmēru dēļ nodēvēta par Lielo teātri, lai gan pēc būtības deviņpadsmitajā gadsimtā tas bija liels provinces teātris. Galvaspilsētas vēriens un stils bija meklējams Pēterburgā. Pēc 1917. gada viss mainījās - Lielais teātris kļuva par valsts ideoloģijas centru. Šeit savu pēdējo runu teica Ļeņins, no šī teātra skatuves tika pasludināta Padomju Sociālistisko Republiku Savienības dibināšana. Uz šīs skatuves dēļiem tika veidota jaunā padomju estētika, un Staļins tās attīstīšanos vēroja no vēsturiskās cara ložas, apmeklējot visas pirmizrādes. Tostarp Dmitrija Šostakoviča operu „Mcenskas apriņķa lēdiju Makbeti" 1936. gadā, kam sekoja darbu un tā autoru iznīcinošs raksts „Pravdā" - „ juceklis mūzikas vietā".
Rekonstruētajā Lielajā teātrī betons ir aizvākts arī no skatītāju zāles apakšas un nomainīts viss grīdas segums, elastīgajiem jaunajiem dēļiem spējot pārraidīt mūzikas vibrācijas. Paplašināta ir orķestra bedre, tagad spējot uzņemt līdz 130 mūziķiem, un atverot Lielajam teātrim iespējas uzvest pašus vērienīgākos operas darbus.
Gandrīz pusgadsimtu Lielā teātra repertuāra pamatu veidoja vēsturiski uzvedumi, daļa no kuriem bija iestudēta vēl Otrā pasaules kara laikā. Izmaiņas sākās, Lielajam teātrim spiestā kārtā pārceļoties uz citām telpām, jo nams draudēja kuru katru brīdi iebrukt. Skatuvi ar divdesmit metru garumu, dziļumu un augstumu Maskavā nebija iespējams atrast un līdz ar to nācās veidot jaunus iestudējumus. Lielākais tradicionālistu šoks saistās ar Pētera Čaikovska „Jevgeņija Oņegina" jauno, 2006.gadā izveidoto inscenējumu, kas stājās ar 1944. gadu datētā Borisa Pokrovska režisētā uzveduma vietā, un kuru izveidot uzaicināts bija viens no talantīgākajiem un inteliģentākajiem Krievijas operas režisoriem Dmitrijs Čerņakovs. Šī iestudējuma dēļ pasaulslavenas agrāko laiku zvaigznes atteicās turpmāk Lielajā teātrī dziedāt, kamēr Parīzes operas intendants Žerārs Mortjē (Gerard Mortier), sajūsmināts, aicināja ar jauno „Oņeginu" atklāt Parīzes operas rudens sezonu.
Ar svaigiem impulsiem remonta laikā saskārās arī baleta trupa, izcili klasiskā baleta meistari, kuru mākslinieciskās iespējas paplašināt jutās aicināts baleta vadītājs Aleksandrs Ratmanskis, iestudējot laikmetīgā baleta izrādes un aicinot šeit strādāt pasaulslavenus modernās horeogrāfijas meistarus.
Ar vismodernāko skatuves tehniku aprīkotais jaunatvērtais Lielais teātris savā repertuārā mēģināšot savienot klasiskos iestudējumus ar jauniem, laikmetīgiem skatuviskajiem lasījumiem. Tā Lielā teātra aktuālajā repertuārā šobrīd ir divi Modesta Musorgska operas „Boriss Godunovs" iestudējumi - 1948. gada uzvedums un kinorežisora Aleksandra Sokurova 2007. gadā veidotais inscenējums. Decembrī Lielais teātris piedāvā 1948. gadā veidoto „Borisa Godunova" skatuvisko versiju. Bet jauno sezonu jaunajā namā atklāj pilnīgi jauns iestudējums - Mihaila Gļinkas opera „Ruslans un Ludmila" Dmitrija Čerņakova režijā, pie diriģenta pults Vladimirs Jurovskis. Režisora iecere ir mēģināt savienot operas „Ruslans un Ludmila" uztveres vēsturi no laikiem, kad tā pirmoreiz parādījās Lielā teātra afišā, un tas bija pirms 165 gadiem, ar šodienas cilvēka psiholoģiju. Jaunā izrāde atcerēsies agrākos interpretējumus, kuru radīšanā piedalījušies izcilākie Krievijas diriģenti, dziedātāji, režisori, scenogrāfi un kostīmu mākslinieki, un ielūkosies mūsdienu cilvēka jūtu un domu pasaulē.

Teātra laukums
www.bolshoi.ru

 

11/2011

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: