Katrīnas pils un parks
Autors: Vineta Radziņa0 ATSAUKSMES
Puškina radusies ap Katrīnas I pils kompleksu. Pirmā akmens pils (Kаменная палата) tika būvēta laika posmā no 1717. līdz 1724. gadam. Tā tika celta Katrīnai I kā tipiska Krievijas 18. gadsimta pils ēka. Taču Katrīnai I pils nepatika - viņa lika to pārbūvēt. 1751. gadā ‘Akmens palāta’ pārtapa par greznu pili. Savu tagadējo izskatu pils ieguva vēl vēlāk, kad pils kārtējai pārbūvei klāt ķērās arhitekts Rastrelli. Kā smejas vietējie, Rastrelli uz Katrīnas pils esot trenējies, kā jāceļ Ziemas pils.
Pils ir slavena ar savu bagātīgo zeltījumu. Tās āriene vien ir ietērpta ap 100 kg zelta. Katrīnas valdīšanas laikā pat esot izsludināts likums, kas noteicis, ka viesiem pie pils jāpiebrauc cik vien lēni iespējams, lai varētu pilnā mērā novērtēt tās grezno ārieni.
Gadu pirms celtniecības darbu pabeigšanas, uz pili tika pārvesta Prūsijas karaļa dāvinātā Dzintara istaba, kura mistiskā kārtā ir pazudusi bez pēdām. Šobrīd pilī apskatāma krievu meistaru atjaunotā Dzintara istaba.
Protams, ka visa kompleksa (pils+parks) centrs ir Katrīnas pils - īstens krievu baroks. Jāatzīst, ka Rastrelli un 'zelta amfilādi’ nevar pārspēt nekas, kaut godīgi būtu atzīt, ka šīs pils attīstībā savu ‘roku’ pielikuši visi Krievzemes cari un carienes.
Parku viedo divas daļas – regulārais Vecais dārzs un Ainavu parks. Katrīnas pils dārza inspirācija meklējama Holandē un Lielbritānijā. Holandes dārzu meistari Rozens un Foksts 1720. gados Katrīnas pils priekšā ierīkoja dārzu trīs līmeņos (runā, ka ierīkojot dārzu, ozolus esot stādījis pats cars Pēteris I). Tas arī ir regulārais Vecais dārzs. Šoreiz par pamatu ņemts nevis franču regulārais, bet Holandes regulārais dārzs. Apstādījumos izmantoti ‘veco labo’ šķirņu samteņu grupas, sudrabainās krustaines, leduspuķes (begonijas) un salvijas. No ziemcietēm – bergēnijas, hostas, peonijas.
Interesants dārza akcents ir ūdenstilpne Turcijas ģeogrāfiskās kontūras formā. Tā izveidota par godu uzvarai krievu-turku karā. Tā nu cari ar zeltītām gondolām braukājušies pa ‘Turcijas teritoriju’. Ar to nav bijis gana – dīķa otrā pusē tika ierīkotas pirtiņas mošeju veidolā. Pils ainavu parkā rodamas vairākas atsauces uz karagājieniem un uzvarām.
Viena no ievērojamākajām un interesantākajām apskates vietām ainavu parkā ir strūklaka “Meitene ar krūzi”. Šai strūklakai dzejnieks Aleksandrs Puškins ir veltījis vienu no saviem dzejoļiem. Pie strūklakas labi jūtas Sibīrijas īrisu zilās ziedu galvas, strauspapardes un kalmes. Pie parka laucītes netālu no strūklakas - slaidos siluetus rāda egles un priedes, laucītē zarus pleš simtgadīgi ozoli un baltās apses. Rudenī citrondzelteni krāsojas Pensilvānijas oši.
Parkā ir vairāk nekā 100 mazo arhitektūras formu. Vērts aizstaigāt līdz lokveida pergolai, kuru apvijis kokžņaudzējs. Kokžņaudzējs ir augs, kurš, ja neatrod stabilu vertikālu pamatu ap ko vīties, var apvīt pats sevi un nožņaugt... Šai parkā tas augam nedraud, jo pergola ir stabila un rudenī kokžņaudzēja koši dzeltenais lapu tonis atsver saules trūkumu Ziemeļu Venēcijas apkaimes pilīs un parkos.
Laika gaitā Puškinā tika uzceltas vēl vairākas pilis, piemēram, no 1792. līdz 1795. gadam - Džakomo Kvarengi projektētā Aleksandra pils, paredzēta Aleksandram I.