ENG LAT

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · latvija · Jūrmala · Maršruti · Maršruti

Priedaines stacija

No 20. gadsimta otrās desmitgades līdz 30. gadu beigām dzelzceļa līnijas „Torņakalns–Tukums” Priedaines pieturā atradās romantiska divstāvu koka ēka, ko greznoja nosaukums Sosnovij. 1938. gadā tās vietā tika uzbūvēta jauna – vienstāva funkcionālisma stila stacijas ēka ar uzrakstu „Priedaine”, kas aizvien slejas trīs sliežu ceļu priekšā. Priedaines stacijas vēsturē bijuši vairāki zīmīgi fakti, piemēram – agrāk trīs sliežu ceļu vietā kalpojis tikai viens un Priedaine bijusi vilcienu maiņas punkts; Priedaines stacija Latvijas dzelzceļa vēsturē bijusi arī pirmā, kur tikuši ierīkoti gaismas signāli. Šodien vairāku Latvijas dzelzceļa staciju autora Jāņa Šarlova projektētā Priedaines stacijas ēka uzskatāma par vienu no veiksmīgākajiem modernās būvniecības paraugiem ar labām proporcijām un eleganci detaļu sniegumā. Ēka atrodas Priedaines galvenā ceļa galā, kas, no dzelzceļa attālinoties, ved dziļāk un dziļāk mazliet mīklainajā, klusajā un priežu apēnotajā savrupnamu ciematā, kuram piemīt Rīgas Mežaparkam pietuvināta aura un veidols ar virkni nacionālā romantisma stilā celtu namu.

Lielupes stacija

Lielupes dzelzceļa stacija ir labi saglabājusies 20. gadsimta sākuma ēka, kas ir arī valsts aizsargājamais kultūras piemineklis. Unikāla ir tās neparastā novietne. Vilciena sliedes un perons atrodas krietni nostāk no stacijas, kura turklāt ir zemāk par dzelzceļa uzbērumu. Šī dīvainība radusies vēsturisku notikumu iespaidā. Pirmais dzelzceļa tilts pāri Lielupei, kas atrodas turpat netālu, uzcelts 1876. gadā. Pirmā vilciena pieturvieta, pārbraucot upei, bija tālāk, tagadējos Bulduros, bet esošo Lielupes dzelzceļa staciju ierīkoja tikai ap 1913. gadu, kad tā saucās tuvējās muižas vārdā: Buļļu pietura. Nosaukums mainīts 20. gadsimta 30. gados. Dzelzceļa tilts tika sapostīts abos pasaules karos, un pēdējā atjaunošanā tiltu un sliedes pārvietoja tālāk no stacijas. Koka celtne laimīgā kārtā karus ir pārdzīvojusi neskarta, un to arī nepārbūvēja. Pasažieriem ieeja ēkā bija no ziemeļu (pilsētas) puses. Iekštelpās atradās biļešu kases, uzgaidāmā zāle un bufete, kā arī palīgtelpas personālam. Īpaši izteiksmīgs ir apjumtais perons, kura pārkari balsta koka stabi un kokgriezuma dekors. Pasažieriem šis perons vairs nav izmantojams un arī braukšanas biļetes jānopērk laicīgi, lai paspētu aiziet līdz vilcienam.

Bulduru stacija

1947. gadā Otrā pasaules kara laikā nopostītās Bulduru koka stacijas ēkas vietā tika atklāta jauna funkcionālisma stila mūra celtne. Šis arhitekta Voldemāra Ozoliņa projekts pilnībā atbilst 20. gadsimta Latvijas dzelzceļa staciju būvniecības tradīcijai, savukārt ēkas iekštelpās joprojām jaušams laikā iesprūdis kolorīts – neiztrūkstošajā stacijas kafejnīcā zem rūpīgi pār šķīvi pārvilktas celofāna plēves tiek pārdotas ķilavmaizītes, bet plauktos piedāvāts iespaidīgs alkohola sortiments. Kafejnīcas galdiņus rotā vēsturiskas pastkartes ar Bulduru 19. un 20. gadsimta mijas pilsētainu, bet tām līdzās nostalģiski romantiskās noskaņās pieklīdušas arī fotogrāfijas no padomju grāvēja – filmas „Stacija diviem” (1983). Kad līdz vilcienam vēl kāda lieka minūte laika, vērts šķērsot dzelzceļa sliedes un otrpus tām uzmeklēt nepelnīti aizmirsto, jau izsusējušo un zālēs ieaugušo strūklaku ar skulptūru tās vidū.

Dzintaru stacija

Kontrastējot ar Dzintariem raksturīgo aristokrātisko būvniecību, simboliskie vārti uz pilsētu jeb Dzintaru stacija diemžēl nevar lepoties ar vizuālām ekspresijām vai kādu daudznozīmīgu stāstu. Tagadējā stacijas ēka tika uzbūvēta samērā nesen – 1980. gadā. Betona plāksnēm klātais pe-rons sasaucas ar ēkas lakonisko, ģeometrisko blokveida struktūru. Tiesa, vēstures līkločos Dzintaru stacija piedzīvojusi daudzkārtējas nosaukumu un statusa maiņas. Tā atvērta reizē ar dzelzceļa līnijas „Torņakalns–Tukums” atklāšanu 1877. gadā. Sākumā stacija saukusies „Edinburga”, bet 1907. gadā tikusi pārdēvēta par „Edinburgu II”, jo starp to un Bulduriem ierīkota papildu pietura „Edinburga I” (vēlāk „Avoti”). Nosaukumu „Dzintari” stacija iemantoja 1929. gadā. Savukārt 1964. gadā, likvidējot „Avotu” pieturu, stacija tika pārvietota nedaudz vairāk Rīgas virzienā.

Majoru stacija

Vietā, kur atrodas Majoru stacija, dzelzceļa sliedes gar Lielupi stiepjas kā cieši novilkta stīga. Stacija šajā vietā tika atvērta reizē ar dzelzceļa līnijas „Torņakalns–Tukums” atklāšanu 1877. gadā. Vienīgā liecība, kas vēl saglabājusies no vēsturiskās Majoru stacijas, ir divu ciparnīcu pulkstenis. Rūpīgi restaurēts, tas tagad aplūkojams Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja Jelgavas ekspozīcijā. 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā Frīdriha Vintera pulksteņu darbnīcā Sanktpēterburgā izgatavotais divpusējais pulkstenis pie stacijas ēkas tika uzstādīts pēc Pirmā pasaules kara, bet noņemts tad, kad veco Majoru stacijas ēku nojauca, – 1992. gadā. Tajā pašā gadā tika uzbūvēta jauna – dzelteno ķieģeļu ēka ar atsevišķām plakanjumta konstrukcijā iestrādātām stiklotām jumta slīpnēm. 90. gadu estētika spilgtāk par ēkas eksterjeru lasāma tikpat kā nepārveidotajā stacijas uzgaidāmās telpas interjerā. Tiesa, Lielupes tuvums bieži vien vilciena gaidītājus vilina prom no peroniem, nost no krasta uzbēruma – tuvāk upei, kur, paejoties pa nelielajiem krasta moliņiem, var pavērot straumi un šeit satupušos makšķerniekus.

Dubultu stacija

Vilcienam pienākot Dubultu stacijā, pa vienas puses logiem paveras panorāmiska Lielupes ainava. Šī ir zīmīga piestātne Jūrmalas dzelzceļa pieturu virtenē. Pirmā pasaules kara laikā dzelzceļa satiksme darbojās tikai līdz Dubultiem, savukārt pēcāk – 1950. gadā – no Rīgas līdz Dubultiem tika atklāta pirmā elektrovilciena līnija Latvijā. Vienā stacijas pusē skalojas Lielupes rāmie viļņi, bet 320 metru tālāk šalc plašā Baltijas jūra. Padomju laikā – 1977. gadā – tika uzbūvēta jauna dzelzceļa stacijas ēka, kas krasi izcēlās starp pārējām Jūrmalas vilciena pieturvietām. Tās arhitektoniskais veidols raisa asociācijas ar apjomīgu, okeāna cienīgu vilni, kas sastindzis kustībā. Šī bangas tēla autors ir Igors Javeins, pēc kura projektiem tapušas arī Novosibirskas, Novgorodas un Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) Centrālās stacijas ēkas. Dubultu stacija un tās apkārtne koncentrē šī apvidus būtību, kuru sajūtīsiet, jau izkāpjot no vilciena. Te gadās ieraudzīt gan smalkas dāmas ar sunīšiem, gan nošņurkušus bezpajumtniekus, gan relaksētus atpūtniekus. Vārdu sakot – visi sabiedrības slāņi šeit sadzīvo vienkopus. 

Jaundubultu stacija

1977. gadā celtā Jaundubultu stacija ar plašo pārjumto terasi vizuāli ir teju Dzintaru stacijas dvīņumāsa. 1925. gadā atklātajā Jaundubultu pieturpunktā par pagaidu staciju savulaik esot kalpojis vienkāršs dzelzceļa vagons. 

Pumpuru stacija

Pumpuru dzelzceļa stacija ir apjomā neliela, senāko staciju arhitektūrai tipiska celtne. 19. gadsimta beigās celtās koka ēkas izteiksmīgākais elements ir apjumtais perons, kas pasargā pasažierus no nelabvēlīgiem laikapstākļiem, un graciozā būve lieliski iederas apkārtnē augošā priežu meža fonā. Pasažieriem paredzēta neliela uzgaidāmā telpa un stacijas bufete, kas tagad pārtapusi mājīgā veikaliņā, kur, nopērkot kādu ēdamlietu, pie reizes var pārrunāt arī pēdējos jaunumus. Galvenie pircēji ziemā šeit ir tuvējās vidusskolas audzēkņi un pedagogi. Krietni dzīvāka stacija un tās apkārtne ir vasarā, jo šeit ir daudz ērtu un nelielu vasarnīcu, ko var atļauties arī vidēji turīgi ļaudis.

Mellužu stacija

Kaut arī pārveidota, sākotnējā – 1914. gadā būvētā Mellužu stacijas ēka (tolaik „Karlsbāde II”) saglabājusies līdz pat mūsdienām, tāpat kā nostāk pasaudzēta arī nelielā koka saimniecības ēka, bet vēl mazliet tālāk – publiskā tualete. Mellužu stacijai pretējā dzelzceļa pusē – pie Rīgas virziena sliedēm – uzbūvēta pasažieru nojume. Agrāk tāda esot bijusi arī pie galvenās stacijas ēkas – Tukuma virzienā, taču, tā kā tās vairs nav, no lietus, sniega, vēja un citiem dabas untumiem tverties visi sanāk Rīgas virziena sliežu pusē, neraugoties, uz kuru pusi plānots brauciens. 

Asaru stacija

Asaru stacija ar tās daudzšķautņu stikloto vasaras kafejnīcu un daļēji stikloto perona nojumi, ko abos galos un centrā rotā arkas, iespējams, ir viena no skaistākajām stacijas ēkām dzelzceļa līnijas „Torņakalns–Tukums” Jūrmalas posmā. Arhitekta Pētera Federa 1926. gadā projektētā ēka iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Iepriekšējā stacijas koka ēka kopā ar vagoniem un drezīnām uz sliedēm nodega Pirmā pasaules kara laikā. Sākotnēji tā bija pilnvērtīga dzelzceļa stacija ar pārmijām, lokomotīvju griezuli un kravas pārkraušanas rampu, kuras fragments, tiesa, jau gana saplūdis ar apkārtnes ainavu, vēl skatāms Tukuma virziena perona malā. Tā kā Asaros, līdzīgi kā Mellužos, savulaik norisusi vērienīga zemeņu audzēšana, stacijā esot pienākuši tā sauktie zemeņu vilcieni, kas patiesībā bijis Pēterburgas vilciena vagons, kuru piekabināja vilcienam, lai ogas vestu uz Krieviju. Vēl nesen Asaru stacijā atradusies saimniecības 182 ēka, saukta par „zemeņu būdu”, kurā kādreiz zemeņu kastes gaidījušas savu laiku uz iekraušanu.

Vaivaru stacija

Līdz 1938. gadam vaivarājiem aizaugušā purva malā esošo staciju sauca „Asari II” (agrāk arī par „Sanatorijas staciju”). Puse smieklīgi mazās koka ēkas apjoma atvēlēta platformas nojumei, tāpēc no sāniem stacija izskatās, it kā tai no vēdera būtu izrauts krietns gabals. 1927. gadā celtā romantiskā stacijas ēka saglabājusies līdz mūsdienām tāpat kā tās pavisam miniatūrā saimniecības māja. Vasarās še var just, kā sajaucas priežu un perona smarža, un meža klusumā vilciena tuvošanos iespējams saklausīt pavisam attāli.

! Sakarā ar dzelzceļa infrastruktūras modernizācijas projektu Jūrmalas līnijā - saglabāta kā kultūrvēsturisks arhitektūras piemineklis, vēsturiskā Vaivaru stacijas ēka tikusi demontēta un pārvietota tālāk - Skautu ielas malā, blakus jaunajai modernizētajai gājēju pārejai. 

Slokas stacija

Slokas stacijas ēka ir vienīgā no 1877. gadā atklātās dzelzceļa līnijas „Torņakalns–Tukums” stacijām, kas ar minimālu pārbūvi saglabājusies līdz mūsdienām. Ēka ir paprāva, jo līdzās uzgaidāmajai telpai un citām stacijai funkcionāli nepieciešamām platībām šeit savulaik ierīkoti arī dzīvokļi. Lielākā daļa agrākās Slokas papīrfabrikas sliežu ceļu ir nojaukti, bet stacijas teritorijā vēl aizvien pastāv pievedceļi uz Slokas naftas bāzi un vairumtirdzniecības bāzi, tāpēc te nereti iespējams novērot kravu pārvadājumu sastāvu, piemēram, cisternu, garumgarās ķēdes.

Kūdras stacija

Šķietamā nekurienē, kur apkārt plešas vien mazdārziņu teritorija, vilciens piestāj pie pavisam necilas, vizuāli maz no dārzu būdiņām atšķirīgas Kūdras stacijas ēkas. Tikai savu pamatfunkciju pildošā stacija celta 1995. gadā un ir visjaunākā „Torņakalns– Tukums” līnijā. Šī dzelzceļa līnijas pietura 1951. gadā tika izveidota to cilvēku vajadzībām, kuri strādāja nu jau likvidētajā kūdras fabrikā, kuras spocīgie gruveši tagad redzami caur vilciena logiem ceļā uz Tukumu. 20. gadsimta 50. gados no Kūdras uz Slokas celulozes un papīra fabriku tika vesta kurināmā kūdra, šim nolūkam bija uzbūvēts īpašs pievedceļš, kas mūsdienās ir nojaukts.

Ķemeru stacija

Laikā, kad Ķemeru kūrorts piedzīvoja savu „zelta periodu” un atpūtnieku skaits še tikai pieauga, mazais miests ieguva arī pieklājīgu stacijas ēku ar paprāvu nojumi un smagnēju mansarda tipa niedru jumtu. Stacija tika atklāta 1877. gadā, turklāt Krievijas impērijas laikā Ķemerus ar Maskavu savienojusi pat tiešā dzelzceļa līnija (maršrutu „Ķemeri–Maskava” atklāja 1911. gadā). Mūsdienu Ķemeru stacija būvēta jau pēc Pirmā pasaules kara – 1922. gadā. Tās autors ir arhitekts Arturs Mēdlingers, kas projektējis arī vienu no Jūrmalas izteiksmīgākajiem pludmales arhitektūras objektiem – Majoru „Jūras paviljonu“. Šodien pie Ķemeru stacijas atrodas trīs sliežu ceļi, ceturtais nojaukts 20. gadsimta 90. gados, pie tā bijusi kravas rampa, kas stacijas teritorijā saglabājusies līdz mūsdienām.

Foto: Kirils Kirasirovs

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.