GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Liepāja

Baudītāja ceļvedisKur nakšņotKur paēstMaršrutiRakstisportsInsider's viewKultūras afiša

IZVĒLIES OBJEKTU

Liepājas mīti« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Eiropas vasaras festivālu ceļvedis 2017

Nozīmīgākās pavasara un vasaras mākslas izstādes: Ziemeļvalstis

Ceļvedis: 57. Venēcijas mākslas biennāles nacionālie paviljoni

Ceļvedis 57. Venēcijas mākslas biennāles satelītizstāžu un neatkarīgo izstāžu programmā

Fransisko Goijas “Kaprīzes”. 10 lietas, kas jāzina

Galamērķi · Eiropa · latvija · Liepāja · Raksti ·

Liepājas mīti

Autors: Una Meistere0 ATSAUKSMES

Liepājas mīti

Vietējie teica, ka to aprīļa sestdienu, kad man sagadījās ierasties Liepājā, var ieskrāpēt skurstenī. Jo tajā dienā tikpat kā nebija vēja, bet vējš Liepājā ir vienmēr. Ne velti tā arī tiek dēvēta par “pilsētu, kurā piedzimst vējš.” Turklāt kopš 1999. gada vējš oficiāli ierakstīts arī tāda paša nosaukuma Liepājas himnā, kuras mūzikas autors ir pazīstamais latviešu komponists, liepājnieks Imants Kalniņš, bet tekstu sarakstījis dzejnieks Māris Čaklais. Savukārt liepājnieki pie vēja ir tiktāl pieraduši, ka stoiski pārvietojas ar pilsētas populārāko transporta līdzekli – divriteni, arī tad, kad vējš ir tāds, ka Latvijas galvaspilsētas Rīgas iedzīvotājiem, piemēram, šķistu, ka tas gāž no kājām vai viņu dzimto pilsētu pāršalcis orkāns.

Foto: Liepājas mīti

Liepāja ir trešā lielākā Latvijas pilsēta (aiz Rīgas un Daugavpils) un tās ģeogrāfiskais izvietojums ir gana unikāls – pilsētai atrodoties Latvijas rietumu krastā starp Baltijas jūru un Liepājas ezeru, kuru ar jūru savieno jau 17. gadsimta beigās izrakts tirdzniecības kanāls, kura piekraste šodien pārtapusi savveida pilsētas promenādē. Turklāt jūra pie Liepājas ziemā gandrīz nekad neaizsalst. Saskaņā ar 2016. gada datiem pilsētā ir 69,205 iedzīvotāju, kaut vietējie jums, visticamāk, nosauks krietni mazāku skaitli.

Liepāja ir arī mītu visapvītākā Latvijas pilsēta, turklāt lielākā daļa no tiem ir patiesība. Piemēram, vienlīdz patiess kā mīts par vēju, ir arī mīts par dzintaru. Kaut Rīgas līča piekrastē par “Baltijas zeltu” jeb “priežu asarām” dēvētos dzintara graudus uziet var aizvien retāk – arī pēc lielām vētrām, Liepājas pusē tos satrakotā jūra joprojām mēdz izmest. Katrā ziņā ne viens vien liepājnieks ik pa mirklim savā facebook kontā mēdz iepublicēt fotogrāfiju ar sauju dažāda lieluma dzintara trofeju. Un katrs, kas reiz devies “dzintara medībās,” zinās stāstīt par bērna sajūtu tīrradnim līdzīgo prieku, kad aļģu mudžeklī pēkšņi uzmirdz dzeltenīgi medainais dārgakmens. Pieredzējuši dzintara meklētāji zina stāstīt, ka visu izšķir vēja virziens – lielākoties spēcīgs ziemeļrietumu pūtējs esot tas, kas dzintaru iznes krastā. Dažkārt pat jūrā esot vērojami tā dēvētie dzintara mākonīši, ko zinātāji tad tvarsta ar tauriņu ķeramajiem tīkliem. Kaut nosaukums ir gana poētisks, patiesībā tā ir aļģu, gliemežvāku un visādu jūras sanesu masa, kas peld pa ūdens virsu un reizēm sevī slēpj arī dzintara lomu. Īstā dzintara sezona ir rudens vētru laiks, taču ik pa mirkli to izdodas atrast arī citos gadalaikos.

Kā zināms, dzintars vienmēr bijis mitoloģijas apvīts, turklāt, neraugoties uz neskaitāmajām hipotēzēm, tā izcelsmes vēsture joprojām glabā simtiem noslēpumu. Vai visa sākums tiešām bijuši pinaceae koka sveķi, kuru līdzinieki šajos platuma grādos vairs nav atrodami, tāpat kā Āfrikas klimatam radniecīgie subtropu meži, kas savulaik klājuši Skandināvijas teritoriju? Plaukstā paņemts, dzintars atgādina iekapsulētu sauli un silda pat tad, ja ir vēss. Mēdz teikt, ka tajā ir Visuma nospiedums, ne velti laiku laikos visdažādākajās kultūrās un civilizācijās dzintaram tikušas piedēvētas neskaitāmas dziednieciskas īpašības un tas ticis izmantots kā amulets un talismans. Tiesa, nododoties dzintara meklējumiem Liepājas pludmalē jābūt uzmanīgiem – starp šķietamajiem dzintara graudiem var gadīties arī Padomju armijas atstātais mantojums – viegli uzliesmojošie baltā fosfora gabaliņi, ko dažbrīd ir pagrūti atšķirt no īstenā “Baltijas zelta.” Tālab savas trofejas drošāk ir tūlīt nenoglabāt kabatā, bet gan kādā trauciņā, pēcāk pārliecinoties par to autentiskumu. Taču savā ziņā arī tā ir daļa no šīs pilsētas daudzslāņainās un joprojām izteikti autentiskās personības. Liepāja neslēpj un arī neizskaistina savu vēsturi, lieku reizi apliecinot, ka īstenais personības šarms un spēks (vienalga – cilvēka vai pilsētas) slēpjas grumbās, rievās un laika atstātajās zīmēs nevis botoksa injekcijās vai eiroremontā.

Foto: Liepājas mīti

VĒL CITS LIEPĀJAS MĪTS SAISTĀS AR SMILTĪM – TEJU VAI KATRS LIEPĀJNIEKS JUMS LEPNI TEIKS, KA TIK SMALKAS SMILTIS KĀ LIEPĀJAS PLUDMALĒ NAV NEKUR CITUR PASAULĒ.  Un arī tā ir balta patiesība – Liepājas piekrastes smiltis pieskārienā ir maigas kā samts un smalkas kā pūdercukurs. Turklāt uz citu pasaules pludmaļu fona tām piemīt teju vai žilbinošs baltums. Nerunājot nemaz par dziednieciskajām īpašībām, kas tām tiek piedēvētas. Piemēram, tiek rekomendēts ierakties smilšu vannā teju līdz kaklam (šo atrakciju ļoti mīl mazi bērni), jo karstās kvarca smiltis dziedējot iekaisumus un uzlabojot vielmaiņu. Un, protams, pastaigas – brīnišķīgāku pēdu masāžu grūti iedomāties. Īpaši vēl ņemot vērā, ka Liepājas pludmalei ir arī visiem veselīga dzīvesveida parametriem ideāls garums – 8 kilometri. Pati pludmales josla bezvēja laikā ir 50 – 80 metrus plata un no dabas formu viedokļa tā ir īstens skaistuma etalons – reti kur pasaulē tik pareizā proporcijā varēsiet skatīt smilšaino pāreju no ūdens līdz pirmajām kāpām. Turklāt arī saule Liepājas pusē riet jūrā, tādējādi ainavai piešķirot vēl papildus romantismu. 

KAUT NAV VĒSTURISKU PIERĀDĪJUMU, KA LIEPĀJAS PILSĒTAS NOSAUKUMA IZCELSMEI BŪTU KĀDA SAISTĪBA AR VIENU NO POPULĀRĀKAJIEM TAJĀ AUGOŠAJIEM KOKIEM – LIEPU, TO ZIEDĒŠANAS LAIKS VASARAS VIDŪ VIENMĒR LIEPĀJĀ IR ĪPAŠS. Turklāt tas ir diezgan ilgs, ņemot vērā, ka dažādās pilsētas apstādījumos rodamās liepu šķirnes – Holandes liepas, Krimas lielas un sudrabliepas, reti kad zied vienlaicīgi. Liepa dižojas arī uz pilsētas ģērboņa, kur to balsta blonds lauva. Tā tiek uzskatīta par mīlestības un ģimenes koku un arī par sievišķības simbolu. Tālab meitām piedzimstot, latvieši vienmēr stādījuši liepas, bet dēliem – ozolus. Mitoloģija vēsta arī, ka liepa spēj atvairīt zibeni un uzņemt sevī cilvēku slimības. Liepājas lepnums ir Krimas liepu aleja, kas atrodas Laipu ielā un vēsturiski tiek saistīta ar pilsētas slavenāko arhitektu Paulu Maksu Berči. Berči, kurš Liepājas galvenā arhitekta postenī sabijis no 1871. līdz 1902. gadam, ne tikai vairākus gadu desmitus veidojis pilsētas seju, bet daudzus no joprojām ikoniskākajiem pilsētas namiem projektējis pats. To arhitektoniskais veidols ir spilgts eklektikas paraugs, kā iedvesmas avotam kalpojot gan gotikai, gan renesansei, gan arī klasicismam. Vienā no Berči savulaik celtajiem greznajiem savrupnamiem šobrīd atrodas Liepājas muzejs. Nams tapis pēc Berlīnes arhitekta Ernesta fon Īnes (1848 – 1917) skices un tā fasāde izturēta neogotiskā stilistikā, savukārt iekštelpās valda eklektika – vestibils veidots gotikas stilā, agrākā ēdamistaba – vācu renesanses stilā, bet abi saloni – baroka un rokoko stilā. Muzeja ēka 2012. gadā tika pilnībā atjaunota un ir apmeklēšanas vērta jau kā arhitektonisks piedzīvojums vien – no greznā vestibila augšup ved prominentas koka kāpnes, kas mazliet čīkst, tādējādi apmeklētājus gluži nevilšus aiztransportējot laikā – Liepājas grande epoque greznībā, kura tai savulaik piemitusi. Lielisku ieskatu pilsētas vēsturē sniedz arī pati muzeja ekspozīcija.

Foto: Liepājas mīti

Cita starpā, noteikti pievērsiet uzmanību iepretim muzeja ieejas durvīm esošajā zālē eksponētajam antīki elegantajam 19. gadsimta velosipēda modelim. Tas acīmredzami kalpojis kā iedvesmas avots arī stilīgajiem velo novietņu statīviem, kas rodami viscaur pilsētas teritorijā un kuru autors ir liepājnieks, vides mākslinieks Reinis Kuncītis. Savukārt muzeja augšstāva telpa parasti tiek atvēlēta laikmetīgiem mākslas projektiem.

Liepājas lepnums ir arī tās vēsturiskā 19. gadsimta koka apbūve un vairāk kā 70 jūgendstilā būvētas ēkas. To vidū arī 1910. gadā celtais, stiklota jumta klātais Pētertirgus, kas tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem tirgus paviljoniem Eiropā. Tā tapšanas process arhitektam Ludvigam Viljamam Melvilam (Ludwig William Melville) savulaik bijis īsts izaicinājums, jo ēku vajadzējis iebūvēt starp trim baznīcām: Sv. Jāzepa katedrāli Rietumos, Sv.Annas baznīcu austrumos un Sinagogu, kas kādreiz atradās uz dienvidiem no Pētertirgus. Tiesa, kā jau globalizācijas apstākļos, ne viss, ko tirgus piedāvājumā atradīsiet, ir vietējas izcelsmes, taču ogu laikā, Pētertirgus ir apkārtnes saimniecībās audzēto zemeņu pārpilns, smaržo reibinoši un apakšstāvā esošajā zivju paviljonā gandrīz vienmēr atradīsiet arī kaut ko no tā rīta Baltijas jūras, upju vai ezeru loma. 

Foto: Liepājas mīti

SAVUKĀRT SPILGTĀKAJĀM PILSĒTAS 21. GADSIMTA ZĪMĒM PIEDER 2015. GADĀ DURVIS VĒRUSĪ KONCERTZĀLE “LIELAIS DZINTARS”. Tās projekta autors ir austriešu arhitekts Folkers Ginke (Volker Giencke) un jaunā koncertzāle 2016. gadā saņēma arī vienu no Latvijas arhitektūras gada balvām. Visspilgtāk tās maģiju iespējams izbaudīt, ja Liepājā ierodaties ap saulrieta laiku vai kad jau satumsis. Ēkas gigantiskam dzintara gabalam līdzīgais veidols burtiski mirdz uz naksnīgās pilsētas fona, radot sirreālu mūžīgo svētku noskaņu. Tās stiklotajai fasādei ir oranžs tonējums un saspēlē ar laikapstākļiem, gluži kā virtuozs diriģents orķestri, tā ik dienas režisē arī sava ārējā veidola noskaņu. Un ne tikai to – atrodoties ēkas iekšpusē, neraugoties uz gadalaiku, vienmēr ir mazliet dienvidnieciski bezrūpīga siltuma sajūta, it kā raugoties pasaulē optimistiski iekrāsotām saulesbrillēm. Tādā īsti koncentrētā veidā to var piedzīvot koncertzāles sestajā stāvā rodamajā bārā “Tinto,” kur malkojot vīnu un noraugoties pilsētas panorāmā, patiešām šķiet, ka esi nokļuvis mūžīgajā saulrietā. Katrā ziņā – nepasmaidīt ir neiespējami, jo lūpu kaktiņi attiecīgo grimasi ieņem paši un dzelteni oranžais logu atspulgs kļūst par mazu sauli arī acīs.

Koncertzāle “Lielais Dzintars” lepojas ne tikai ar izcilu akustiku un spēcīgu koncertu programmu, bet aizvien pilntiesīgāk sevi ierindo arī Eiropas starptautiskajā koncertapritē. Lielākoties tas ir tagadējās mākslinieciskās direktores, mūziķes Baibas Bartkevičas nopelns. Dzimusi Liepājā, viņa divdesmit gadus dzīvojusi ārzemēs – Nīderlandē, Francijā un Beļģijā, un Liepājā atgriezusies tikai pateicoties šim piedāvājumam. “Es atgriezos idejas dēļ, mani aizkustina, ka šis mākslas templis atrodas manā pilsētā. Turklāt es dziedāju arī koncertzāles atklāšanā.” Tuvākais lielais mākslas notikums pilsētā solās būs Liepājas Mākslas forums (3.-6. augusts), kurā piedalīsies virkne starptautiski atzītu mākslinieku, notiks izstādes, koncerti, performances un cita starpā digitālā instalācijā pārtaps arī pati koncertzāle. “Spāņu izcelsmes skaņu mākslinieka Joshua Moreno vadībā koncertzāle kļūs par vides instalāciju - mūzikas instrumentu.”

Foto: Liepājas mīti

SAVA UN ĻOTI ĪPAŠA VIETA LIEPĀJAS SEJĀ IR ARĪ VECAJAI KAROSTAI. TERITORIJAI, KAS SAVULAIK TAPA UN JOPROJĀM IR PILSĒTA PILSĒTĀ. LIEPĀJA UN VIENLAIKUS ABSOLŪTA NE-LIEPĀJA. Karosta ir vēsturiski lielākā militārā teritorija Baltijā, kuras būvniecība sākās 1890. gadā – pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles. Kā jau kārtīgai pilsētai piedien, tā bija pilnīgi autonoma teritorija – ar savu infrastruktūru, skolām, elektrisko spēkstaciju, atsevišķu ūdensapgādi, baznīcu un pat cietumu, kurš še pastāvēja līdz pat 1977. gadam. Apjoma ziņā Karosta aizņem aptuveni trešdaļu pilsētas kopējās platības un Padomju laikā tā bija slēgta teritorija pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Nokļūšana tajā ir tikpat sirreāla kā šīs spokainās pilsētiņas kopējais veidols – šķērsojot zaļu metāla tiltu, kuru 1906. gadā pēc franču inženiera Aleksandra Gustava Eifeļa skices projektējis inženieris Haralds Halss. Vienlaikus tas ir arī viens no vecākajiem Latvijas metālkonstrukciju tiltiem. Īsts sava laika inženierbūves brīnums, veidots no divām identiski izgriežamām fermām, kuras tiek pagrieztas pa 90 grādiem katra uz savu pusi. Vēsturiski – kā jau militārs objekts, tilts ticis krāsots pelēcīgi zilgans, savukārt tagadējo koši zaļo veidolu tas ieguvis vien 2009. gadā.

Foto: Liepājas mīti

Līdzko esat tam pāri – sākas pilnīgi cita pasaule. Agrākā Krievijas impērijas greznība un pompozums mijas ar padomju blokmājām un sūnās ieaugušām gruvešu kaudzēm. Tam visam pa vidu – ielas un gājēju celiņi. Šur tur joprojām var manīt vecus žigulīšus un uz “piecstāveņu” betona balkoniem žāvējas veļa. Pie dažiem daudzstāvu namiem var manīt pat rūpīgi iekoptus mazdārziņus, kur, visticamāk, vasarās ienākas zemenes, gurķi un tomāti. Tam visam pa vidu un pāri saules gaismā izaicinoši mirdz Sv. Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāles zeltītie kupoli. Katedrāles celtniecība tika sākta 1901. gadā un tās pamatakmens iesvētīšanas ceremonijā piedalījās arī Krievijas cars Nikolajs II. Svētnama arhitektūra iemieso klasisku 17. gadsimta Krievijas pareizticīgo baznīcu stilu – ar centrālo un četriem sānu kupoliem, kas simbolizē Dieva dēlu Kristu ar četriem apustuļiem. Kara gados un mainoties režīmiem, katedrāle vairākkārt tikusi izlaupīta, un kad pēc Otrā Pasaules kara še sāka saimniekot PSRS okupācijas armijas karaspēks, tajā tika ierīkota sporta zāle, kā arī matrožu un zaldātu kinoteātris. Tiesa, katedrāles lieliskā akustika traucējusi saklausīt filmu skaņu, tāpēc centrālā kupola joms ticis aizbetonēts. Šodien – kaut joprojām apdzīvota, Karaosta kļuvusi par eksotisku tūrisma objektu un visdažādāko radošo pilsoņu iedvesmas avotu.

Foto: Liepājas mīti

Tās īpašākajiem un vienlaikus arī tālākajiem pieturpunktiem pieder Ziemeļu forti un Ziemeļu mols. Pirmie ir savdabīgs piemineklis grandiozam 19. gadsimta beigu Liepājas fortifikācijas plānam, kas, tiesa, vēlāk piedzīvoja fiasko un tika atzīts par stratēģisku kļūdu. Vecie, nu jau laika un jūras sagrauztie forti atrodas pašā jūras krastā (daļa izvietojušies arī iekšzemē un kāpu joslā) un 1893. gadā tieši ar tiem un Karostas kanāla izbūvi aizsākās visa Karostas militārā kompleksa celtniecība. Seno pazemes bunkuru apjoms ir gigantisks un diezin vai pasaulē tam iespējams atrast līdzinieku. Kad izrādījās, ka cietoksnim nav stratēģiskas nozīmes, daļa kompleksā esošo lielgabalu tika demontēti, pārkausēti vai aizvesti uz Kauņas cietoksni Lietuvā.

Foto: Liepājas mīti

Bija mēģinājumi uzspirdzināt arī pazemes bunkurus un pulvera noliktavas, taču tas īsti neizdevās un tā nu šīs relikvijas saglabājušās līdz mūsdienām. Kāpelējot pa senā forta drupām un vērojot kā pret tām mežonīgi sitas Baltijas jūras viļņi, dažbrīd šķiet, ka atrodies nevis jūras, bet okeāna krastā. Jūrai te ir pilnīgi cits spēks, krāsa un rakstura dramatisms. Vēl skarbāks tas kļūst tuvojoties Ziemeļu molam, kas savulaik tapis kā kādreizējā cietokšņa un militārās ostas kompleksa sastāvdaļa. 1800 m garš un 7,35 metrus plats – melnu akmens bluķu un viļņu šļakatu ieskauts, tas ietiecas jūrā kā spokaina milžu taka. Šī arīdzan ir īstā vieta, kur izbaudīt leģendāro Liepājas vēju – visā tā nepieradinātajā spēkā un mežonīgumā. Katrā ziņā mirkļos kad nepieciešama pamatīga emocionāla izpurināšana, ko iedarbīgāku par Ziemeļu mola “vēja kūri” grūti iedomāties.

Foto: Liepājas mīti

Viss liekais, negācijas un sārņi tiks izpūsti uz neatgriešanos. Un padomāt spēsiet vien par kapuci, ko brāzmas nemitīgi cenšas noraut no galvas. Turklāt līdzīgi kā vislabākajos spa, pēcāk šo mežonīgo attīrīšanās procedūru var noslēgt ar tasi tējas turpat pārdesmit metrus no mola esošajā kafejnīcā “Rietumkrasts”. Vienā no amizantākajām un arī nomaļākajām Liepājā. Vizuāli tā atgādina koši dzeltenu rotaļu klucīti, ir 2, 42 metrus plata, 12 metrus gara un 2, 58 metrus augsta un atrodas liedaga smiltīs, vien 30 metrus no krasta līnijas. 

Rimti malkojot tēju un noraugoties satriecošajā panorāmā, kaut kā pats no sevis noformulējas atminējums Liepājas mīklai un mistērijai vienlaikus. Kas šajā pilsētā ir tāds, kas to padara neatkārtojamu un magnētam līdzīgu? Un vienlaikus radošā enerģijā kūsājošu? Liepājai piemīt patiesi unikāls un vārdos īsti neaprakstāms dabas un urbanizācijas mākslinieciskums. Tā ir pilsēta dziesma un dzejolis, kur kā neizsīkstošs iedvesmas avots kalpo stihiju, cilvēka spēka, trausluma un spīta nemitīgā mijiedarbība. Ne velti par liepājniekiem mēdz teikt, ka viņi ir pašpietiekami. Un tas nav mīts! 

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: