Bulvāru loks un Jūgendstila Rīga
Autors: Agita Salmiņa0 ATSAUKSMES
Ierakstot interneta meklētājā vārdu “Rīga” viens no pirmajiem attēliem, kas parādās ir Mihaila Eiženšteina tēlotie garie, nopietnie ģīmji un robotiski sirreālie tēli. Jūgendstils ir iemesls, kādēļ daudzi izvēlas Rīgu kā ceļojuma galamērķi un tai nudien ir ar ko lepoties. Tajā pat laikā, tāpat kā vecpilsētā zināmas sacensības vai konflikta dēļ varam lepoties ar divām grandiozām viduslaiku celtnēm – Svētā Pētera un Doma baznīcu - tā bulvāru lokā šī paša iemesla dēļ vēl bez lepnajiem jūgendstila namiem skaistumā sacenšas historisma stilā celtās ēkas. Pēdējā gadījumā strīdu pamatā bija dažādā izpratne par gaumi, tādēļ bieži vien krāšņo ēku fasādēs saskatāmi elementi no dažādiem arhitektūras virzieniem vienkopus vienam pārspējot otru.
Bulvāru loks un klusais centrs ir aristokrātiskā Rīga. Laikus, kad tā celta, varētu raksturot kā prototipu ideālajai Rīgai, par kādu sapņojam šobrīd – tajā koncentrējas biezs inteliģences slānis, pilsētas infrastruktūra plaukst un zeļ, top ēkas, skolas, slimnīcas un dažādas biedrības. Tajā pat laikā šis spilgtais vēsturiskais mirklis ir pārmaiņu laiks, spēcīgs zibsnis pirms iesākās 20. gadsimts, ar kuru visā visumā saistām pavisam citādu ainavu. Taču par spīti tam, Bulvāru loks bija zona, kas vēl krietnu laiku jaunajā gadu simtenī stingri pieturējās pie 19. gadsimta tradīcijām un principiem. Šeit uz dzīvi bija apmetušās baronu ģimenes, pa Kronvalada parku maršēja strēlnieki, un pa bulvāri promenējot ļaudis sasveicinājās paceļot cepuri vai eleganti piekniksējot un šīs tradīcijas bija manāmas vēl krietni vien ietiecoties 20. gadsimtā.
Tēlaini izsakoties - Bulvāru loks ir kā Lielvārdes josta, kas apņem Vecrīgu – raiba, daudzveidīga un daudznozīmīga, bet brošas vietā ir krāšņie Jūgendstila nami.
Bulvāru loks un Latvijas valsts rašanās
Biedrības nams
Līkumojot pa bulvāru loku, varam izsekot līdzi Latvijas valsts veidošanās nozīmīgākajiem punktiem. Sākot jau ar Merķeļa ielu 13 – stalto Rīgas Latviešu biedrības namu, kur savulaik pulcējās latviešu inteliģence, radot tādu kā ligzdu latviešu kultūras attīstībai un atbalstam. Arī šajā namā saskatāmi dažādi stilu elementi, klasicisms mijas ar Jūgendu. Nevar nepamanīt ēku izteiksmīgos, košos un dažkārt saules gaismā īpašu noskaņu radošos panno fasādes vidusdaļā. Tos smalkā mozaīku tehnikā radījis viens no spilgtākajiem art deco gleznotājiem Jānis Rozentāls. Panno caurvij alegoriski tēli – centrālajā daļā ierindojas trīs varoņi no teiksmu pasaules – Pērkons, Potrimps un Pīkols, kas simbolizē kultūras pasaulē valdošās vērtības – skaistumu, spēku un gudrību. Savukārt labajā un kreisajā pusē atveidotas nozares, kas saistītas ar kultūru - labajā pusē sauli sveicina māksla un zinātne, bet kreisajā - attēlota zemkopības un rūpniecības alegorija.
Latvijas Universitāte
Otra ieskice Latvijas valstij saistāma ar mazliet tālāk Raiņa bulvārī 19 atrodamo nopietno ķieģeļu būvi. Tā ir Latvijas Universitātes ēka jeb kā agrāk to dēvēja - Rīgas Politehniskais institūts, kas cita starpā ir Baltijas valstīs senākā augstākā tehniskā mācību iestāde, kas līdz ar Latvijas valsts dibināšanos tika pasludināta par Latvijas Universitāti – pirmo augstāko mācību iestādi, kurā zinības tiek pasniegtas latviešu valodā. Pa slaido uzeju lepni pirmos soļus studenti spēra 1866. gadā. Arī šīs fasādes ciļņos ietverta kāda vēsts – šajā gadījumā tās vairāk ir atsauces uz laiku un ēkas nozīmi. To rotā trīs cinka ciļņi, kas atveido Baltijas guberņu – Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas ģērboņus jeb vapeņus. Savukārt mazliet augstāk, vienlaidus rindā izvietojušies dažādu Politiehniskajā institūtā pasniegto zinību simboli - ģeometrija, fizika, algebra un citas. Vienlīdz elegantas ar ēkas fasādi ir arī tās iekštelpas ar plašajām aulām, kuras labprāt ieskandina prasmīgi kori, senajām koka kāpnēm, kas šķiet joprojām smaržo pēc koka.
Latvijas Mākslas akadēmija
Romāniskajās manierēs ieturēto ķieģeļu būvi 20. gadsimta pirmajos gados (1902.g) papildināja otra zīmīga mācību iestāde – Biržas komercskola, kas pēcāk pārtapa par Vilhelma Purvīša vadīto Latvijas Mākslas akadēmiju. Latvijas Universitātes rezervētās un piezemētās apaļloka formas nevar sacensties ar Kalpaka bulvāra ķieģeļu gotikas eleganci – tās spicajiem zelmeņiem, gotiskajām logailām un loga rozēm. Šajās sienās radusies un formējusies Latviešu mākslas vēsture, kas ik dienas joprojām tiek papildināta. Ir vērts iezagties pašā ēkā, jo tās plašos gaiteņus rotā atsauces uz jūgendstilu, sākot jau ar plašajām kāpnēm, kas ved augšup otrajā stāvā, un uz kurām ik gadu februārī rīkotajā karnevālā var sastapt dažādus iedomu tēlus, kas nekautrēdamies pozē. Ēku rotā greznas jūgendstila vitrāžas, kas ir jo īpaši krāšņas vēlākās nakts stundās, kad starp citu bieži vien akadēmijas logos vēl spīd gaisma un grafikā, gleznās vai tēlniecībā top jaunas reminiscences par šo laiku.
Radošās kafejnīcas
Ja Padomju laikos studenti bija iecienījuši pulcēties pāri Esplanādes laukumam esošajā Neobizantiskajā celtnē ar greznajiem, zeltītajiem kupoliem – kafejnīcā ar mazliet mulsinošu nosaukumu – “Dieva auss”, tad viņu priekšgājēji 20. gadsimta sākumā mīlēja uzkavēties turpat netālajā Elizabetes ielā 57, tās otrajā stāvā mājojošajā leģendārajā “Centra virtuvē”.
Abas kafejnīcas ir vēsturiskas mākslinieku un kultūras inteliģences pulcēšanās vietas. Elizabetes ielas kafejnīca bija izteikti saistīta ar mākslas pasauli. Tās pirmsākumos, Merķeļa ielā 23, sienas esot rotājuši Modernisma laika gleznotāju darbi - Valdemara Tones, Niklāva Strunkes, Aleksandras Beļcovas, Oto Skulmes un Romāna Sutas darbi. Kafejnīcas sākotnējais nosaukums “Sukubs” nes 20. gadsimta mākslas un literatūras kustības vārdu, kurai svarīgs bija Supermātisms un Kubisms, kas tuvi bija arī kafejnīcas īpašnieces dēlam un viņa vedeklai - Romānam Sutam un Aleksandrai Beļcovai, kura šeit svinējusi arī savas kāzas. “Sukubu” vai “Centra virtuvi”savās atmiņās daudzi raksturo kā bohēmas un uzdzīves mitekli. Savukārt tam kaimiņos atradās Raiņa klubs. Abi savstarpēji sadzīvojuši, pieklusinot uzdzīvi, un izrādot cieņu, ja kādā no iestādēm ieplānots kāds pasākums.
Rainis, Oskars Kalpaks un Kārlis Ulmanis
Turpat pie Latvijas mākslas šūpuļa stāvā klintī sēž kāds nopietns ūsains vīrs. Ik septembri pie viņa kājām pulcējās ļaudis, kuriem rīmēt cildenus, traģiskus, pelošus, aizkustinošus vai uzjautrinošus pantus ir tāpat kā elpot. Pie viena no Latviešu dzejas un drāmas tēviem Jāņa Raiņa arvien pulcējas jaunās latviešu dzejnieku paaudzes, turpinot 1965. gadā aizsāktās Dzejas dienu tradīcijas. Tas ir arī laiks, kad piemineklis atklāts. Bieži vien, sekojot līdzi pieminekļu attīstības vēsturei Rīgā, varam daudz ko secināt par konkrēto laiku. No šī piemēra varam spriest, ka šī vēsturiskā personība bija tīkama kā Padomju varai tā mūsdienu pasaulei. Lai arī Rainis ir viena no pretrunīgākajām personām Latvijas vēsturē.
Savā ziņā pretrunīga un mulsinošā vēstures periodā, kad Latvijas valsts tik tikko dzima, nozīmīga loma bija pulkvedim Oskaram Kalpakam, kurš bija pirmās Latvijas karaspēka vienības komandieris. Viņa piemineklis atklāts 21. gadsimta pirmajā dekādē Esplanādei robežojoties ar Elizabetes ielu. Šo vietu iecienījuši tikpat aktīvi un drosmīgi jaunieši – skeitbordisti - kādi bija tie, kurus cīņā par neatkarīgu valsti sūtīja pulkvedis.
Runājot par Bulvāra lokā sastopamajām vēsturiskajām personībām, nedrīkst nepieminēt pie Raiņa bulvāra uzstādīto pieminekli arī nebūt ne tik viennozīmīgi vērtētajai personībai –Latvijas prezidentam Kārlim Ulmanim, kurš ilgus darbojās pāri ielai esošajā namā, kas šobrīd kalpo Ārlietu ministrijas funkcijām. Robustā skulptūra atspoguļo valstsvīra dabu – viņš 1934. gadā veica valsts apvērsumu, radot autoratīvu režīmu, bet viņa prezidentūra izskanēja ar Padomju varas okupāciju, kad prezidentu piespiedu kārtā deportēja. Lai vai kā – pie pieminekļa pastāvīgi esošie ziedi apliecina Ulmaņa pozitīvo tēlu sabiedrībā. Viņš ir viens no Latvijas valsts pamatakmeņiem.
Nacionālais teātris un Brīvības piemineklis
Stāstā par Latvijas rašanos nevar nepieminēt Nacionālo teātri, kas atrodas uz Zigfrīda Annas Meirovica bulvāra un Valdemāra ielas stūra. Vēl bez bagātajām teātra tradīcijām, sākot ar 20. gadsimta sākumu, ēka ir cieši saistīta arī ar 1918. gada notikumiem. Proti, teātra lielajā zālē - uz tā skatuves 1918. gada 18. novembrī tika pasludināta Latvijas valsts neatkarība.
Stāstu par Latvijas rašanos varam noslēgt pie Brīvības pieminekļa, kas atrodas visu šo valsts “aizmetņu” centrā. Sekojot “divdomīgo” pieminekļu tradīcijai, arī šis glabā kādu mulsinošu stāstu. Kārļa Zāles lolojums, sākot ar Mildu jeb brīvības simbolu ar gaisā izstieptajām trīs zvaigznēm, kas simbolizē Vidzemi, Kurzemi un Latgali, Dziesmu un deju svētkiem, cīņu pret Bermontiešiem un Lāčplēsi, viennozīmīgi tā vēsta par Latvijas valsti un tai svarīgajām vērtībām. Zīmīgi, ka šobrīd mūsu acu priekšā joprojām ir pieminekļa oriģināls, par spīti vairākām zem Padomju Savienības karoga aizvadītām dekādēm. Atbilde uz šo faktu slēpjas apstākļu sakritībā un veiksmē. Kā vēsta leģendas, savs nopelns tajā ir latviešu izcelsmes māksliniecei Verai Muhinai, slavenajai “graņonku” autorei, kura it kā esot devusi piemineklim citu identitāti, aizstājot Mildas tēlu ar “Mātes Krievijas” simbolu. Pateicoties šim vai kādam citam notikumam Milda Rīdziniekus ik rītu sveicina jau 80 gadus, nenogurdama pret sauli ceļot trīs Latvijas zvaigznes.
Zaļā Rīga
Lai ar ko arī Rīga netiktu salīdzināta – ar romantisko Prāgu vai Parīzi - tā viennozīmīgi ierindojama zaļāko Eiropas pilsētas vidū. Un, lai arī parki nevar lepoties ar vēsturi, kas būtu ilgāka 100 gadiem, katram no tiem ir savs zīmīgs stāsts un raksturs.
Vērmanes dārzs
Vērmanes dārzs – viens no senākajiem un arī savulaik viens no retajiem publiskajiem parkiem Rīgā - šķiet, iemieso Rīgas kā pilsētas esmi un būtību. Tam ļoti piederas netālu no ieejas vārtiem iepretim Biedrības namam apstājies Kārļa Padega dendija tēls. Parks ar lepno metāla sētu un brangajiem vārtiem iemieso buržuā jeb švīta raksturu – tajā nav romantiskas puķu dobes, tiltiņi pār upes tērcīti vai romantiskās lapenes. Tā simtgadīgo, brango koku, kas tiecas pār parka līkločiem, priekšā jūtos pazemīga un reizē lepna. Promenējot gar strūklaku, gar rēcošajiemm lauvām vai estrādi, tā vien gribās izslieties, ievērot stāju un piebremzēt, ievilkt elpu, pirms ļauties ielas steigai un bulvāru nopietnībai. Pieminēto lauvu autors bijis ievērojamais tēlnieks Augusts Folcs. Gluži vai Ēģiptes noskaņas ienes skulptūras papildinošais obelisks, kas veltīts parka īpašniecei – tirgotāju dzimtas atraitne Annai Ģertrūdei Vērmanei, kas dāsnā žestā parku dāvājusi Rīgas pilsētai un tās iedzīvotājiem, tam kļūstot par pirmo publisko parku Rīgā.
Starp citu, viena no spilgtākajām Vērmanes dārza epizodēm saistās ar Padomju gadiem. Arī vēl mūsdienās starp estrādes soliņiem kuplā skaitā, gluži kā baloži uz barību, pulcējās azartiski šaha cienītāji. Šādā publikā uzauga un līdz pasaules čempiona statusam nokļuva talantīgais šahmeistars Mihails Tāls.
Šahisti iespējams ir vieni no retajiem tēliem, kas izturējuši laika pārbaudi. Eksotiskās lauvas un obelisks ir atjaunoti vai no jauna darināti, arī Estrāde, kas agrāk bijusi tik ļoti iecienītajā Gliemežnīcas formā 30. gados nu pārveidota. Ieejā pie Barona un Tērbatas ielas, kur no mazajiem “tornīšu” logiem kafiju pasniedz gluži vai Kārļa Skalbes ūsu cienīgi jaunieši, sākotnējā iecere bijusi augļu kioski. Savukārt, uz Merķeļa un Tērbatas ielas stūra esošā restorāna saknes meklējamas 19. gadsimta sākumā, kad tur atklāta “Rīgas ķīmiķu un farmaceitu biedrība".
Kanālmalas apstādījumi
Taču par jau pieminētajām pilsētām, kas bieži tiek asociētas ar romantisma kalngalu, jāatceras pastaigājoties gar kanālmalas apstādījumiem. Šeit Rīga nudien izstaro visu tās romantisko būtību, nemaz nerunājot par leģendāro LAIMAS pulksteni, kurā vakaros spieto mīlas saldmes apdullinātie pārīši, vai Operas namu, kurā ik vakaru plkst. 19.00 uz skatuves kāpj kāda Operas primadonna. Romantisma piestrāvoti ir arī parka tiltiņi, rindojot vienu piekaramo atslēgu aiz otras, kurās manāma liela personvārdu dažādība un etniskā izcelsme – “Lillija un Jānis 2011”, “Dmirtijs un Amanda 2014” u.tml.
Savukārt Bastejkalns atgādina gandrīz vai mitoloģisku būvi. Imitētās drupas un mūru paliekas rada autentiskuma iespaidu, daudziem tūristiem liekot uzdot jautājumu – kas šeit agrāk bijis? Atbildes vietā, saskaroties ar realitāti, jāsamierinās ar stāstu par mehāniski izbūvētu kalnu. Taču stāsta interesantā puse ir saistāma ar viduslaiku Rīgas nocietinājuma sistēmu, kad zaļojošo zālienu vietā reiz pletās smilšaini lauki. Tur, kur tagad čalo Augusta Folca Nimfa un plaukst Operas dārza košumkrūmi, agrāk atradās Pankūku bastions, kas bija smilšains uzkalniņš. Turklāt, pievēršot uzmanību neskaitāmajiem līkumiem, ko kanāls met, skaidrojums rodams šajā pašā vēstures lappusē – kanāls ir saglabājis nocietinājuma sistēmai raksturīgo zigzaga formu.
Kamēr Bastejkalnā mīti vēl tikai tiek radīti un aizdomas par kulta būvi pastiprina rotaļīgais Ērika Božes vides objekts “Soliņi”, īstu mitoloģiju var atrast turpat netālu esošajā Operas namā. Viens no kaismīgākajiem mitoloģijas piekritējiem savulaik (1837- 1839) darbojies Operas namā – pasaulslavenais komponists Rihards Vāgners Rīgā uzturējās vienu gadu, kura laikā viņš veicis kapelmeistara funkcijas Rīgas Vācu teātrī. Operas ārijas plašajā barokālajā zālē ar krāšņu lustru un panno ornamentiem sāka skanēt tikai 20. gadsimta sākumā (1919. gadā). Tagad ēkas nozīmi akcentē tai blakus kanālmalā nesen uzstādītā skulptūra, kas iemūžinājusi baletdejotāja Māra Liepas eleganto izlēcienu, vienlaikus tās veidolam izpelnoties arī gana pretrunīgus disputus. Savukārt mazliet tālāk no viņa pastaigā gar Operas namu ar kundzi un sunīti devies Džordžs Ārmisteds – ietekmīgais Rīgas mērs, kurš pilsētu vadīja tās uzplaukuma un pārmaiņu laikos.
Ata Kronvalda parks
Kanālam aiztiecoties tālāk ostas virzienā, sastopams kāds plašs parks, kas mūsu laikos nodēvēts valodnieka Ata Kronvalda vārdā. Arī šī zemes pleķīša turpmākā vēsture pēc nocietinājuma vaļņu nojaukšanas 19. gadsimta vidū saistāma ar militāro jomu. Krievijas cars Nikolajs I to piešķīra Rīgas Vācu strēlnieku apvienībai, par kuras eksistenci iespējams vēl atminas kāda sirmāka kundze vai kungs. Aiz nožogojuma tika uzsliets Strēlnieku biedrības nams, kurā notikušas lepnas balles, karavīri parkā devušies izjādēs un nodevušies šaušanas treniņiem tur ierīkotajā šautuvē. Pilsētniekiem parka vārti atvērās vien 20. gadsimta 20. gados. Ir grūti noteikt šī parka noskaņu mūsdienās. Tajā vērojamas dažādas romantiskas iezīmes vienuviet pulcinot dažādus vēsturiskus personāžus. Klīstot par seno koku alejām, varam atrast gan dižā krievu dzejnieka Aleksandra Puškina, gan latviešu rakstnieka Sudraba Edžus un Andreja Upīša stāvus, tajā pat laikā vieta atrasta pat Berlīnes mūra fragmentam un Japāņu paviljonam.
Vienā no kanāla līkumiem atrodama bāka, kas norāda tā saistību ar ostu. Pārsteidzošs ir fakts, ka līdz pat 1905. gadam pa kanālu kursēja kuģi, kas no ostas uz vecpilsētu nogādāja dažādas kravas. Bākai blakus slejas ievērojama celtne, kurā šobrīd atrodas Rīgas Brīvostas pārvalde, taču 30. gados tajā tika atvērti šim laikam populārie piena paviljoni ar terasi, kas kļuva par ļoti iecienītu pulcēšanās vietu.
Viesturdārzs
Parks ar vissenākajām tradīcijām, kura izcelsme saistāma ar Krievijas cara Pētera I plāniem saistībā ar Rīgu, atrodas attālāk no pilsētas centrālajām ielām, netālu no Jūgendstila rajona. Tam savulaik dots lepns nosaukums - Pirmais Ķeizardārzs. Otrais atradies Sarkandaugavā, kur cars esot iecerējis uzcelt rezidenci. Lai arī Viesturdārzs ir aristokrātiskas izcelsmes un tajā esot bijis namiņš, kas paredzēts cara izmitināšanai un to rotājušas eksotisku koku rindas, tas samērā agri ticis atvēlēts pilsētniekiem un savu publisko statusu ieguvis jau 19. gadsimta 40. gados. Iecienīts pastaigu maršruts esot bijis promenādē līdz Otrajam Ķeizardārzam jeb Aleksandra augstumiem.
Viesturdārzs ir senatns parks, tā taciņas apskaujošie tēvišķie koku zari atgādina par tā vēsturiskumu, taču no agrāko laiku plānojuma nekas daudz nav saglabājies. Tas drīzāk ir caurstaigājams parks nevis vieta, kurā aizkavēties ilgāk. Tā ieeju kopš 20. gadsimta sākuma iezīmē vēsturiskie Aleksandra vārti. Smagnējā būve savulaik rotājusi Brīvības ielu, pieminot 1812. gada karu ar Napoleona armijas uzvaru. Taču parks ir zīmīga vieta arī Latvijas valsts veidošanās procesā. Proti, 1987. gadā tajā ļaudis pulcējās, lai piedzīvotu I Vispārējos Dziesmu svētkus. Par to mūsdienās atgādina septiņu Latvijas mūzikas vēsturē prasmīgāko nošu pārzinēju ģīmetnes – viens pēc otra piemiņas sienas cilnī iezīmējas Jāņa Cimzes, Jurjānu Andreja, Jāzepa Vītola, Emīla Dārziņa, Emiļa Melngaiļa, Pētera Barisona un Alfrēda Kalniņa sejas vaibsti.
Jūgendstils un Eizenšteins
Kā savulaik bīskaps Alberts iesprauda stabu zemē un teica - te būs Rīga, tā šādu pat zīmi Rīgas pilsētbūvniecība attīstībā iezīmēja Jūgendstils, kura epicentrs, starp citu, atrodas tieši vācu krustneša vārdā dēvētajā ielā. Es nebūtu tālu no patiesības, ja apgalvotu, ka ielas autors ir Mihails Eizenšteins – ekstravagantais ebreju izcelsmes arhitekts, kas arhitektūrā radījis drāmu. Drāma ir diezgan precīzs vārds, domājot par tā laika publikas reakciju uz viņa neierastajām, mazliet amizantajām ēkām, kā arī raksturojot pašas ēkas. Taču jāatzīmē, ka Jūgendstilu kopumā sākotnēji dēvēja par “Modernisma pārpratumu” vai “Sliktu gaumi”. Piemēram, Alberta ielas 2 nams šokēja tā laika publiku, kad vienlaikus tika slieti krāšņi nami neoklasicisma vai neoeklektikas stilā, ar pavisam neracionālu izbūvi ēkas jumta daļā. Virs pēdējā apdzīvotā stāva debesīs ietiecas krāšņs ornaments aptuveni vēl viena stāva augstumā, kas projektēts ar mērķi radīt plašuma sajūtu. Savukārt Elizabetes ielas 10 ēkas fasādi rotā gari, domīgi antropomirfi ģīmji, tajā var atrast sirreālus tēlus un robotiskas pūces - ēka kūsā no tēlu pārbagātības un rada iespaidu – tā ir arhitektūras drāma, dzīvais arhitektūras teātris. Ne velti meistars bijis kaismīgs teātra cienītājs. Cits zīmīgs nams atrodas Strēlnieku ielā 19. Uz fasādes “dzīvojošie” tēli šķiet kaut ko atgādina, ēkas pirmā stāva līmenī ievietojušās robotu sejas, kas mūsdienās nav nekas neparasts, taču 20. gadsimta sākumā gan! Līdzīgus tēlus, iedzīvinātus kinolentēs, varam redzēt viņa dēla Sergeja Eizenšteina filmās. Tādēļ jo drošāk varu apgalvot- Eizenšteins bija režisors, kurš drāmu un fantāziju tēlus iedzīvināja ēku fasādēs.
Ja posms ap Valdemāra un Elizabetes ielu, raksturojot 20. gadsimta sākumu, asprātīgi dēvēts par Rīgas Brodveju, tad līdzīgas noskaņas meklējamas arī tā sauktajā vēstniecību rajonā, kas ir Kalpaka bulvāra sākums, ietiecoties Elizabetes ielas taisnē līdz ostai. Šeit šķiet ēkas sacenšas par ielas primadonnas titulu. Lai arī ēku būvniecības vēsturei ir gluži citi pirmsākumi, kā reiz izcēla kāds mans draugs, vēstures entuziasts – vēstniecību fasādēs manāma estētiskā līdzība ar prezentējošo valsti. Tā piemēram, Austrijas vēstniecības ēkas maigi rozā toņi, kas ietverti barokālos noapaļojumos tā vien atgādina Lieldienu olu.(Elizabetes iela 15). Francijas vēstniecība ir tieši tik konservatīva un eleganta cik jebkura Parīzes dāma, turklāt ēkas zilais tonis tik ļoti atbilst franču “zilajam”! Bet Vācijas vēstniecības neogotiskās formas tā vien atgādina tipisku Vācijas Dienvidrietumu pilsētas vēsturisko centru.
Ne mazākas ievērības cienīga ir arī ēka uz Vīlandes un Elizabetes ielas stūra. Tās greznais, gruntīgais tornis asi iezīmē ielas sākumu, tā bagātīgās barokālās un rokoko formas liek apstāties un tomēr nepaskriet garām citādi gluži nelielajai ielai. Tai paralēlā Rūpniecības iela, kas ar savu nosaukumu iezīmē šī aprinķa sākotnējo dabu, arīdzan pulcē ap sevi ne mazumu ievērības cienīgu ēku. Tā, piemēram, 5. numura ēka, uz kuras frontona nolaidušies grieķu mitoloģijas tēli, bet no ēkas virsotnes uz mums noraugās domīgā jūgendstila sieviete.
Jūgendstila medību lauks iezīmējas no Valdemāra ielas līdz pat Vīlandes ielai, robežojoties ar Dzirnavu un Elizabetes ielu. Ik katrā trešajā namā manāmas atsauces uz šo tēlaino arhitektūras stilu, kas balstās grieķu, ēģiptiešu un citu tautu mitoloģijās un atveido krāšņus fantāziju tēlus. Arī dzīvojamo namu kāpņu telpas bieži vien rotātas ar greznām vitrāžām un flīžu rakstiem. Bet iekštelpās, savukārt novērojama zināma racionalitāte - centieni ietaupīt telpu, bet vienlaikus radot atsauci uz pilīs savulaik populāro amfilādi – no vienas istabas nokļūstot nākošajā. Tuvāk ar Jūgendstila interjeru iepazīties un pielaikot greznu tā laika cepuri, iespējams uz Alberta ielas stūra (nr. 12) esošajā Jūgendstila muzejā.
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.