GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Rīga

Baudītāja ceļvedisFoto galerijasKultūraKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesMaršruti· Kultūrekskursantiem· Urbānajiem ekstrēmistiem un aktīvistiem· Teritorijas· Arhitektūras baudītājiemUrbānā leģendaLabākie klubiSpa un labākie saloniCo-working telpasAktīvā atpūtaInsider's view

IZVĒLIES OBJEKTU

Avotu ielas kāzu salonu koncentrātsRīgas pludmalesRīgas jahtklubi un laivu piestātnesSpīķeru promenādeLatvijas Mākslas akadēmijas jaunā piebūveRīgas Dizaina un mākslas vidusskolas koka mājaMangaļsalas molsRestaurētie koka nami Kalnciema ielāDailes TeātrisAta Ķeniņa ģimnāzijaDaugavas promenāde ĶengaragāČiekurkalnsPurvciemsBulvāru loks un Jūgendstila RīgaRīgas centrsTorņakalnsGrīziņkalnsAnothertravelguide vērtē netradicionālos Rīgas ekskursiju maršrutusĀgenskalns BolderājaIļģuciemsMežaparksKundziņsalaMīlgrāvisSarkandaugava jeb Rīgas fabriku ceļvedisPiena ielaSlacklining RīgāPilsētas medībasLongbords. Asfalta sērfs jaunā kvalitātēLucavsala. Rīgas vasaras atpūtas epicentrsČetri skriešanas maršruti RīgāNometņu ielas stāstsMaršurts "Vāgners – Rīgas leģenda"Distanču slēpošanas iespējas Rīgā un Rīgas apkārtnēGeocaching jeb slēpņošana RīgāRīgas Laivas« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · latvija · Rīga · Maršruti · Maršruti

Mīlgrāvis

Autors: Agita Salmiņa3 ATSAUKSMES

Mīlgrāvis

Vecmīlgrāvī joprojām dzīva ir pārlaicīgā noskaņa, kas raksturīga padomju varas pārņemtajām pilsētām vai ciemiem, kuri reiz bijuši reprezentatīvi un  turīgi. Arī man, to apmeklējot, nākas piedzīvot klišejisku ainu, kurā no vēsturiskas ēkas  iznāk sieviete gumijas zābakos un turpat daudzdzīvokļu pagalmā izkarina treniņtērpu un pēc tam, tā kā dusmu mākta, aizsteidzas atpakaļ, aizcērtot aiz sevis galvenās durvis, kurām blakus, šķiet, jau labu laiku gulējis balts klozeta pods. Starp padomju gados celtajām daudzstāvu celtnēm un metāla šķūnīšiem, šur tur iznirst kāda seno dienu lieciniece, kas, iespējams, piedzīvojusi Augusta Dombrovska laikus. Tiesa, šīs vienstāvu koka ēkas visbiežāk paslēpušās aiz jaunas apmetuma kārtas vai līdzīga tipa papildinājumiem un reti kura var lepoties ar ideālu stāvokli.

Par Mīlgrāvi, kā apdzīvotu vietu, var runāt sākot jau ar Rīgas dibināšanas laiku – 13. gadsimtu, kad tur saimniekoja Daugavgrīvas cisterciešu klostera mūki, kuri izraka paplašinājumu notekai no Ķīšezera uz Daugavu un tur uzcēla dzirnavas. Šīs dzirnavas patiesībā ir iegansts vietas izcelsmei, jo, lai tās uzceltu, cisterciešu mūki paplašināja Ķīšezera noteku uz Daugavu, radot dzirnavu grāvi jeb Mühlgraben. Taču par apdzīvotu vietu Rīgas sastāvā Mīlgrāvi var dēvēt daudz vēlāk. Vecmīlgrāvis Rīgai tikai pievienots tikai 1923. gadā, un arī šodien tas,  šķiet, saglabājis savu autonomo noskaņu.

Laika gaitā Vecmīlgrāvis ir pārvērties līdz nepazīšanai. Ja agrāk pussala bija liels smilšu lauks, kuras centrālā ēka bija uz grāvja celtās cisterciešu mūku celtās dzirnavas, tagad katrā pagalmā kuplo ceriņu koki un ābeles, bet no jūras vēja aizsargā slaidas priedes.

Foto: MīlgrāvisFoto: Mīlgrāvis

Vienā no tālākajiem punktiem, ar skatu uz ostmalu  slejas Daugavgrīvas Baltā baznīca, kas ir laikmeta lieciniece jau no Vecmīlgrāvja pašiem pirmsākumiem. Apmulsina ne tikai industriālajā vidē pēkšņi ieraudzīt baznīcu, bet arī tās savādais, mirgojošais tornis. Izrādās, šī baznīca kalpo arī par bāku un ik pa 2 sekundēm dod signālu kuģiem.

Līdz ar 17. gadsimtu gan Jaunmīlgrāvis, gan Vecmīlgrāvis kļuva par apdzīvotām vietām. Vecmīlgrāvis no sākotnes bijis strādnieku ciems, kas bijis Mīlgrāvja muižas pārraudzībā, bet Jaunmīlgrāvja apkaimē iezīmējās Ablock zeem jeb Aplokciems. Šie ir aizmetņi tālāko gadsimtu notikumiem, kad Vecmīlgrāvis kļuva par nozīmīgu un diezgan savdabīgu apriņķi, kurā valdīja saliedētība, vienotība un neatkarība. Tas ir laiks, kuru nav iespējams raksturot nepieminot Augusta Dombrovska vārdu. Par viņu mūsdienās atgādina nupat atjaunotā kultūras pils "Ziemeļblāzma" un viena no Vecmīlgrāvja garākajām ielām, kas nes viņa vārdu.  1888. gadā mērķtiecīgais ķengaragietis nodibināja savu kokzāģētavu Mīlgrāvī, kas vēlāk pārauga par  ievērojamu kokrūpniecības uzņēmumu. Līdz ar šo laiku pussalas apbūvē ierakstījās vairākas koka ēkas, veidojot ielu tīklojumu.

Foto: MīlgrāvisFoto: MīlgrāvisFoto: Mīlgrāvis

Dombrovskis saviem strādniekiem  pārdeva kokmateriālus  par ļoti izdevīgām cenām. Maz pamazām Vecmīlgrāvis kļuva par  koka vienstāva divslīpju jumta ēku apriņķi. Dažus no tipiskajiem  kokzāģētavas strādnieka ēkas piemēriem varam saskatīt vēl šodien – tās ir vienstāva ēkas,  kuru platība nebija liela, tās iekšienē esošo virtuvi un guļamo istabu apsildīja viens skurstenis. Atrodamas arī lielākas ēkas, kuras visdrīzāk piederēja kāda pārtikušāka kokzāģētavas meistara ģimenei, kura varēja atļauties divas vai trīs istabas aiz virtuves.

Nogriežoties no Dombrovska ielas un šķērsojot tai paralēlo ielu, virzienā uz piestātnēm, atrodas Vecmīlgrāvja 1. līnija, kas ir viena no senākajām ielām. Agrāk ielas te nedēvēja vārdos, bet sanumurēja un nosauca par līniju vai šķērslīniju – 1. līnija, 2. līnija u.tml. – par ieganstu tam bija fakts, ka zeme nepiederēja pilsētai, tā bija privāta zeme.

Foto: MīlgrāvisFoto: MīlgrāvisFoto: Mīlgrāvis

Vēlāk, Dombrovska laikā, ielas tika nodēvētas sieviešu vārdos, piemēram  - Mildas, Melīdas un Emmas vārdā. Tās ir klusas ielas, kas iestiepjas privātmāju rajonā ar šarmantiem pagalmiņiem. Mildas ielā, kā varētu domāt, manāmas patriotiskas noskaņas -  pie kādas no ēkām lepni izkārts sarkanbaltsarkanais karogs. Melidas ielu, savukārt, raksturo Latvijas Jūras medicīnas centra ēkas, bet Emmas ielā garā kolonādē – gluži kā armijas marš - viena pēc otras rindojas klasiskas trīsstāvu dzīvojamās mājas.

Nereti Vecmīlgrāvi dēvē par Ziemeļblāzmu, domājot tur esošo kultūras pili, kas sākotnēji tika celta kā Mīlgrāvja bezalkohola biedrība "Ziemeļblāzma". Alkohols bija svarīga tēma kokzāģētavas īpašniekam un viņš īpaši rūpējās, lai šī "kaite" nepiemeklētu viņam padotos. Pat kokmateriālu aizdevumus viņš apstiprināja tikai strādniekam apliecinot, ka tas atturēsies gan no alkohola, gan smēķiem. Biedrības mērķis bija saturīgi izklaidēt strādniekus un viņu ģimenes, lai tiem nebūtu jāpievēršas kaitīgām nodarbēm, kas tajā laikā bija plaši izplatītas. Sākotnējā ēka, kas tika atklāta 1904. gadā un bija vērienīgākā celtne, kas tajā laikā piederēja jebkurai citai biedrībai, bija koka ēka ar akmens kolonādēm.

Foto: Mīlgrāvis

Tajā bija plaša skatuve, kura varēja uzņemt 2000 skatītāju. Biedrības namā notika ne tikai teātra izrādes, bet arī priekšlasījumi, koncerti un saviesīgi pasākumi. Taču ēka 1906. gadā cieta no Orlova soda ekspedīcijas reida, kā rezultātā ēku nodedzināja. Kā liecinieki vēsta - paša Dombrovska acu priekšā. Atguvies no baisajiem notikumiem, pēc gada filantrops atsāk darbu pie jaunās ēkas celšanas un pabeidz to 1913. gadā. Tā ir ēka, ko  varam redzēt šobrīd. Jaunā  celtne ir no  stikla, dzelzs un betona būvēts  kristālbalts piecstāvu nams, kas  lepni paceļas pāri koku galotnēm un mazajām koka būdiņām. Šīs ēkas celtniecībā stipri vien bija piedomāts par ugunsdrošību, izmantojot oriģinālus materiālus. To pierāda "Dienas Lapa" atrodamā recenzija par pirmo šeit notikušo izrādi – Raiņa "Zelta zirgs", kuras otrajā cēlienā aizdedzināts īsts sārts, dūmi esot  piepildījuši zāli, taču ugunsgrēks neesot izcēlies.

Pateicoties šim nodrošinājumam par "balto pili" varam joprojām priecāties, tāpat arī par to, ka tā turpina tās dibinātāja aizsākto un savās telpās uzņem cienījamus māksliniekus. Savukārt, "pilij" piegulošais parks ir atvērts iedzīvotājiem, kur saturīgi spēļu vai skeitborda  laukumā savu laiku pavada vietējie bērni, bet jaunās māmiņas ik dienas min parka taku līkločus. Kā jau minēju, patiesībā sala bija diezgan neauglīgs smilšu placis un dārzu labierīkošanai no Daugavai pieguļošajām pļavām pieveda lielus daudzumus trūdzemes, bet no kokzāģētavas skaidas, kas kalpoja par pamatu zāliena sēšanai. Sekojot tā laika tradīcijām, parku apzaļumoja vairāku veidu eksotiski un mazāk eksotiski koki un krūmi, kuriem kompozicionāli pieskaņoja lapenes, romantiskus paviljonus ar koka abažūriem un pat karuseli. Tā kā īpaši izvēlētie augi prasīja dubultas rūpes, jau tā neauglīgajā zemē, pēc vairāku gadsimtu pauzes Vecmīlgrāvi atkal rotāja "dzirnavas". Tā bija īpaši izgudrota laistāmā iekārta. Tas bija augsts dzelzs režģu tornis ar lielu ratu galā, kam bija daudzi metāla spārniņi. Kā jau pilij piederas, tajā laikā populāri bija romantiski veidotie parki ar pilsdrupām vai mākslīgajām alām, tādēļ jaunā ēka nevarēja atpalikt -  parka galējā stūrī, netālu no tās īpašnieka atdusas vietas,  atrodas  mākslīgā Gūtmaņa ala, kuru bieži izmantoja kā skatuvi kora koncertiem. Savukārt, netālu no "dzirnavām" tika uzbūvētas tādas kā pilsdrupas, kas drīzāk atgādināja vulkānu. Jo īpaši Līgo svētkos, kad tā virsotnē tika iedegtas svētku lāpas.

Lielas izmaiņas Vecmīlgrāvja ainavā atstāja 1917. gada kaujas, kad krievu armijai atkāpjoties, tika nodedzinātas 73 ēkas. Viena no retajām vēstures lieciniecēm, kas saglabājusies, ir tā dēvētais "Burtnieku nams" (Ziemeļblāzmas iela 38), kura darbība saistīta ar latviešu rakstniecības pērlēm. Arī šīs ēkas izcelsme saistāma ar Vecmīlgrāvja tēvu Augustu Dombrovski, domājot ne tikai par finansiālo atbalstu, bet arī par māksliniecisko ideju, kuras autors bijis pats mecenāts. "Burtnieku nams" kalpoja par pansiju rakstniekiem un māksliniekiem – visilgāk tajā uzturējās Krišjānis Barons ar kundzi, laikā, kad viņš strādāja pie Dainu skapja, te uzturējies arī  Jānis Poruks, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Akuraters, Antons Austriņš, Anna Brigadere, Emīls Melngailis un citi. Ēku projektēja tēlnieks Gustavs Šķilters un tajā iekļāva ne tikai vienistabas un trīsistabu dzīvokļi ar centrālo apkuri, bet arī mākslinieku darbnīcu, izstāžu zāli un telpu saviesīgiem pasākumiem. Varam pamatoti uzskatīt, ka daļa no Kārļa Skalbes pasakām un Jaunsudrabiņa romāna "Aija" tapuši tieši šeit. Pansijā dzīvojošie mākslinieki uzturēja ciešu kontaktu ar "Ziemeļblāzmu", noturot tur, piemēram, savu jaunāko darbu lasījumus.

Foto: Mīlgrāvis

Runājot par zīmīgām personām, jāpiemin Marta Rinka, kuras vārdā nosaukta arī viena no ielām.  Viņa ir  pirmā bērnudārza dibinātāja ne tikai Vecmīlgrāvī, bet arī visā Rīgā. Vēlāk viņas dibināto bērnudārzu pārdēvēja par "Zaļo skolu", kas saglabājās līdz pat mūsu dienām, taču, līdz ar šī gadsimta sākumu, ēka diemžēl nopostīta līdz ar zemi un Vecmīlgrāvja ainavā vairs neiezīmējas.

Foto: MīlgrāvisFoto: MīlgrāvisFoto: Mīlgrāvis

Lai arī vēstures liecinieku Vecmīlgrāvī nav daudz, tā kopējā atmosfēra  ir  neviendabīga un daudzslāņaina, tā atgādina, gan par laiku, kad te pletās smilšu lauki, gan, šur tur kādā pagalmiņā vēl var saskatīt statīvus koku zāģēšanai, atgādinot par Dombrovska laikiem, tāpat - arī ielu nosaukumi atgādina par laikiem, kad te lielāka  daļa iedzīvotāju bija latviešu amatnieki un zvejnieki. Pagalmi un sētas varbūt nav saistīti ar nevienu vēsturisku personu, taču tie neizbēgami ir saistīti ar laiku, un tajos varam saskatīt Mīlgrāvja būtību – tā cilvēkus, viņu dzīvesstilu, kā arī viesmīlību. Lai arī cik banāli nebūtu fotografēt vienu pagalmiņu pēc otra, Mīlgrāvī šim valdzinājumam nav iespējams pretoties. Tāpat, koka arhitektūras apjūsmotajiem noteikti jāapmeklē Ezera iela, kur "pērles" rindojas viena pēc otras.

Foto: MīlgrāvisFoto: MīlgrāvisFoto: Mīlgrāvis

Mīlgrāvis un Vecmīlgrāvis ir labs galapunkts velobraucējiem un pastaigu cienītājiem. Aptuveni divas stundas ilgā pastaiga neizslēdz iespējamību apmaldīties starp vienāda izskata daudzstāvu namiem, kā arī iespēju  sastapt savdabīgus, īpaši Vecmīlgrāvim  raksturīgus cilvēkus, jo vietējie, šķiet, vienkārši un draudzīgi. Grūti to pieskaitīt pie Rīgas, jo nudien šķiet, ka tur rit cita dzīve, spēkā ir citi noteikumi un pat laiks rit uz priekšu savādāk.

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Līga

Apmeklēja: interesē

Kāda vēsture ir Emmas ielas 28.namam? Laikam ne jau strādnieku māja, tāda pamatīgāka ēka, nē?

Anothertravelguide.com

Paldies par komentāru. Veicām atsevišķus precizējumus pēc atkārtotas avotu pārbaudes.

Guntis Vāveris

Apmeklēja: vēsturnieks, vecmīlgrāvietis 7 paaudzēs

Raksts ir labs, bet satur arī dažus mītus, no kuriem populārākais ir par tiem ielu nosaukumiem. Emmas, Melīdas ielas nav nosauktas A. Dombrovska meitu vārdos, jo, ja nemaldos, viņam bija tikai 2 meitas, no kurām viena mira bērnībā.\r\n\r\nVecmīlgrāvis nav bijis smilšu kalnu lauks. Tas, ko mūsdienās sauc par Vecmīlgrāvi ir 3 apdzīvotu vietu (mazu ciematu) apvienojums - 1)ciems ap muižu, ko oriģināli var saukt par Vecmīlgrāvi; 2) Kalnciems, jeb A. Dombrovska kokzāģētavas strādnieku ciemats, kurš veidojās pēc tam, kad A. Dombrovskis bija, star pcitu, kopā ar vēl 3 kompanjoniem, iekārtojis kokzāģētavu. Tieši šis ciems veidojās smilšainajās kāpās. 3) Rīnužu ciems - viennozīmīgi vecākā Vecmīlgrāvja daļa, par ko liecina gan lībiskas cilmes nosaukums, gan arī vecajās kartēs redzamais ciemata plānojums, kas ir veidojies izklaidus, iepretī abu iepriekš minēto ciemu lineārajam apbūves plānojumam.\r\n\r\nP.S - 1888. gadā A. Dombrovskis nav vairs jauneklis, kā rakstīts raksta ;-). Viņam jau ir 43 gadi tajā laikā.\r\n\r\n

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: