GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Rīga

Baudītāja ceļvedisFoto galerijasKultūraKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesMaršruti· Kultūrekskursantiem· Urbānajiem ekstrēmistiem un aktīvistiem· Teritorijas· Arhitektūras baudītājiemUrbānā leģendaLabākie klubiSpa un labākie saloniCo-working telpasAktīvā atpūtaInsider's view

IZVĒLIES OBJEKTU

Avotu ielas kāzu salonu koncentrātsRīgas pludmalesRīgas jahtklubi un laivu piestātnesSpīķeru promenādeLatvijas Mākslas akadēmijas jaunā piebūveRīgas Dizaina un mākslas vidusskolas koka mājaMangaļsalas molsRestaurētie koka nami Kalnciema ielāDailes TeātrisAta Ķeniņa ģimnāzijaDaugavas promenāde ĶengaragāČiekurkalnsPurvciemsBulvāru loks un Jūgendstila RīgaRīgas centrsTorņakalnsGrīziņkalnsAnothertravelguide vērtē netradicionālos Rīgas ekskursiju maršrutusĀgenskalns BolderājaIļģuciemsMežaparksKundziņsalaMīlgrāvisSarkandaugava jeb Rīgas fabriku ceļvedisPiena ielaSlacklining RīgāPilsētas medībasLongbords. Asfalta sērfs jaunā kvalitātēLucavsala. Rīgas vasaras atpūtas epicentrsČetri skriešanas maršruti RīgāNometņu ielas stāstsMaršurts "Vāgners – Rīgas leģenda"Distanču slēpošanas iespējas Rīgā un Rīgas apkārtnēGeocaching jeb slēpņošana RīgāRīgas Laivas« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · latvija · Rīga · Maršruti · Maršruti

Purvciems

Autors: Agita Salmiņa4 ATSAUKSMES

Purvciems

Dodoties uz bibliotēku iegūt plašāku materiālu par Purvciemu –  lielāko Rīgas mikrorajonu, saņemu mulsinošu pretjautājumu  - par ko tad tur ko rakstīt?

Protams, izteiktu guļamrajonu grūti nosaukt par intriģējošu apskates objektu un vietējo acīs tas nekas vairāk arī nav. Un tas ir tikai pašsaprotami, jo tā ir nesenā pagātne, kas vēl ir pietiekami dzīva, lai uz to vietējie iedzīvotāji spētu palūkoties ar distancētu skatījumu. Vēl jo vairāk – šī apriņķa arhitektūra drīzāk ir Rīgas pilsētplānošanas problēma, nekā arhitektoniskais piemineklis. Taču laika posms, kurā ēkas tapušas un tas kā tās tapušas, slēpj zināmu romanci ar atsauci uz Padomju laikiem un tālaika pasaules izpratni. Tā ir vēstures liecība un vienlaikus arī laiks, par kuru, dzīvojot tipiskā Purvciema vai cita Rīgas mirkorajona blokmājā, cilvēki drīzāk vēlas aizmirst. Tikmēr jaunākajai paaudzei un tūristiem šī ir vistīrākā eksotika – kaut kas neparasts, aizraujošs, lai arī mākslinieciski nevērtīgs. Zināma atsauce šai tendencei ir arī nesenā Viestura Kairiša filma “Neredzamā pilsēta”, kur vesela pilsēta pazūd no zemes virsas, izdzēšot pagātnes kļūdu liecības. Arī šobrīd daudzi labprātāk šo liecību izdzēstu, taču tikmēr tie, kas par šo laiku dzirdējuši tikai teiksmas - un to ir pietiekami daudz – dodas uz guļamrajoniem kā aizraujošā ekspedīcijā, kurā starp citu joprojām iespējams uziet daudz Padomju laika liecību.

Foto: Purvciems

Purvciems ir dzīvojamais rajons aptuveni 20 minūšu attālumā no pilsētas centra. Enciklopēdijā “Rīga” tas nodēvēts šādi: “Rīgas pilsētas daļa, Proletāriešu rajons uz Austrumiem no Rīgas.” Tajā var nokļūt ar izbijušajā Padomju Savienības teritorijā sastopamo reto un diezgan īpatno transporta līdzekli – trolejbusu - vai ar mikroautobusu, braucienam tajā izvēršoties negaidītā kultūršokā ar uzbāzīgiem krievu radio hitiem ar augstiem basiem un samērā ekstrēmām braukšanas manierēm. Tas viss piederas pie purvciemiešu ikdienas – ikrīta un vakara pārblīvētie transportlīdzekļi, steiga, stīvēšanās un šad tad arī kāda rupjība, kas diendienā jāpiedzīvo. Rajonam piemīt savs skarbums, taču tā ir vairāk kā ārējā čaula - to nolobot var atrast pa kādai pērlei, kas padara rajonu baudāmu un apskates vērtu. Tā piemēram, uz piemājas beņķa, kuru viedo divi nabadzīga izskata dēļi, sasēdušas māmuļas ar lakatiem galvā, baro izsalkušos ielas junkurus un pārspriež ierastās “kaimiņu lietas”, citreiz smejoties, citreiz lamājoties. Mikrorajons, lai arī krāsu toņos pelēcīgi violets, iemieso diezgan kaislīgu vidi -  vai katrā piektajā ēkā atrodas pa kādam “Romeo”, kas savas jūtas atklāj plašākai sabiedrībai, to atzīmējot uz iecerētās meitenes mājas sienas. “Ната, я люблю тебя" - vēsta uzraksts.

Taču skarbums šim rajonam bijis raksturīgs jau no pašas sākotnes. Te agrāk atradies Hausmaņa purvs, apriņķis esot bijis kūdrains un gandrīz necaurbraucams, kartēs to iezīmējot ar  “Purre” vai “Purwe”, no kurienes arī radies rajona nosaukums. Taču tā kā rīdzinieku skaits neizbēgami pieauga un radās nepieciešamība pēc papildu rūmes, 20. gadsimta 20. gados arī šo teritoriju pieskaitīja pie Rīgas pilsētas un līdz ar šo mirkli dūksnainā purva vietā tapa zaļojoši dārzi un koka būdeles. Proti, te radās vienstāvu dzīvojamo namiņu kopiena ar zaļojošiem piemājas dārziem. Par šiem laikiem atgādina Purvciema tālākajā galā, vairāk uz Biķernieku pusi vēl atrodamās vienpates – koka ēkas 20. gadsimta sākuma tradīcijās, kas krietni vien kontrastē un ir gluži vai neiederīgas kopējā Purvciema ainavā.  Citi nami saglabājušies Purvciemam robežojoties ar Grīziņkalnu.

Foto: PurvciemsFoto: Purvciems

Lai arī blokmāju labirintos apmaldīties mēdz pat paši purvciemieši, jo sirreālā sajūta, kad paralēlās ielas ir mats matā vienādas, var rasties itin viegli un populārās krievu komēdijas  “Vieglu garu!” scenārijs  nebūt vairs nešķiet tik nereāls, šeit tomēr atrodamas dažādas ēkas, kuras daiļrunīgi nodēvētas dažādās ciparu kombinācijās  -  464, 119, 467.  un citas sērijas. Piemēram, vietējie divpadsmitstāvu ēku pāri nodēvējuši par Ādamu un Ievu (Madonas iela 23 ) tās vienkāršoto, trijstūri atgādinošo formu dēļ.  Šādas padsmit stāvu torņa tipa celtnes tautā dēvēja arī  par “kukuruzņikiem”- dabā tās aplūkojot, logiem sarindojoties akurātās, monotonās rindās, nudien rodas asociācijas ar kukurūzas vālīti, kas ietiecas debesīs. Taču atšķirībā no Gaudi eksperimentiem arhitektūrā, šeit tikko lieta betona smaržu var sajust vēl šodien, ēka atgādina baisu, gandrīz monstrozu milzi bez jebkādas estētiskās pievilcības. Šo projektu arī Padomju laikos sauca par eksperimentālu dzelzsbetona celtni. To veidoja vadoties pēc ļoti vienkārša principa – noteiktās dzelzs konstrukcijās jeb veidnēs tiek iepildīta betona masa, pēcāk veidnes noņem nost un izmanto nākošās ēkas celtniecībā. Pārējās ēkas, kas veido lielāko daļu mikrorajona, tika veidotas no saliekamajām konstrukcijām. Taču no otras puses, stāvais ēku komplekss lauž Purvciema monolītismu, dvīņi ļauj tajā orientēties, kas, ņemiet to nopietni,  šeit nav mazsvarīgi.

Foto: Purvciems

Runājot par monolītismu, jāpiemin ielas otrajā pusē atrodams “Ķīnas mūris” vai “Kremļa siena”. Tā ir viena no garākajām ēku konstrukcijām Rīgā – tipveida  deviņstāvu lielpaneļa ēka, kas stiepjas viena kvartāla garumā kā garš betona pūķis. To izraibina dažnedažādās lodžijas, kas katra tapusi ar citām rokām. Tas ir Purvciemam raksturīgais eklektisms, kuru droši var saukt par unikālu arhitektūras parādību – pelēcīgie ēku karkasi, kurus gluži kā Kremļa tornīšus izraibina tūkstošiem dažādas izpratnes par gaumi.

Taču šādas sienas esamība šķiet tikai loģiska, zinot faktu par kādreizējiem plāniem 40. gadu sākumā šeit ierīkot lidlauku. Palūkojoties uz Dzelzavas ielu, līdzību ar skrejceļu nav tālu jāmeklē. Tikai tagad pa to traucas auto plūsma, kas, jo īpaši nakts stundās, atgādina lavīnas nepārtraukto plūsmu. Tiesa, Dzelzavas ielu ierīkoja tikai 20. gadsimta 30. gados un apriņķa visaktīvākā apbūve datējama ar 60. gadiem.

Foto: PurvciemsFoto: Purvciems

Īsts Purvciema lepnums bija divi  padomju laikā tapušie tirdzniecības centri – “Minska” un  vēlāk astoņdesmitajos “Mēbeļu nams” – abi atrodami vienā taisnē uz Dzelzavas ielas. Tiesa, vārds lielveikals drīzāk jālasa ar ironiju, jo tie tika radīti, lai apmierinātu savienības kompleksu, sekojot līdzi modernajiem laikiem un rietumu pasaulei, tādēļ lepnajos lielveikalos, kas, starp citu, bija pirmie Rīgā, rindām vien slējās pustukši plaukti - nebija ne pircēju, ne piedāvājuma. Padomju laika farss!  Taču “Minska”, kas tagad pārtapusi par “Rimi”, bija īpaši iecienīta vietējo jauniešu vidū, kur kebabu un hamburgeru vietā viņi mielojās ar gruzīnu gardumu – šašlikiem. Vietējie Minsku iedēvēja par mauzoleju to radniecīgo formu dēļ. Mūsdienās “jaunatnes centrs” krietni vien pārvērties, jo laika zobam tam ir grūti pretoties, taču ļaužu prātos tā joprojām ir ievērojama celtne un orientieris monotonajā apkārtnē. Mūsdienīgā, sārtā gaismas kaste “Rimi” joprojām konkurē ar betonā izlieto “Minska”, pie ieejas tantiņas tirgo antanofkas un brūklenes, bet tuvējā tirgū var atrast izlejamo Iļģuciema vai Užavas alu.  Purvciemā viss ir vienuviet – modīgais ar senatno, pilsētnieciskais ar nedaudz zemniecisko vai vienkāršo, 21. gadsimts ar divdesmito. Šur tur starp blokmājām iespraukusies kāda modernāka celtne. Piemēram, uz Stirnu ielas tapušais dievnams – Jehovas liecinieku valstības zāle. 

Foto: Purvciems

Savukārt Dzelzavas un Stirnu ielas krustojums spilgti raksturo 20. gadsimta astoņdesmitos  -  uz stūra tika uzsliets modīgais Mēbeļu nams, bet pretējās ielas ēkas gala sienu lepni rotāja tā laika kulta personas Brežņeva portrets. Tautā to, protams, iedēvēja par Brežņeva ēku.

Purvciems savā ziņā atgādina bērnību, kad spēlējos ar Lego klucīšiem un būvēju pilsētas - vienam klucītim seko cits, radot iedomātās pasaules maketu, kurā spēlēt policistos, skolās vai veikalos.  Purvciema rašanās stāsts to stipri vien atgādina. Gar galvenajām ielām rindojas ēkas, ar uz ielu vērstiem logiem, bet to otrā pusē izvietoti nelieli spēļu  laukumi vai atpūtas stūrīši, tiem lielā mērā veidojot ciema identitāti. Te varam sastapt šerpās māmuļas, kas apzinīgo darba periodu centīgi strādājušas kādā no rūpnīcām un to atvases, kas tepat skolojušās un  izaugušas starp betona sienām. Lidojot pāri Purvciemam, vai apdzīvojot kādu no tā augstceltņu augstākajiem stāviem, skaidri var pārredzēt tā akurāto plānojumu – tas veidots kā bišu pūznis, vienai šūniņai pieguļoties pie otras un ēkām kārtojoties noteiktā leņķī.  Ģeometrijas jēdzienos runājot -  to veido hektazonāls plānojums.

Pagalmi ir ļoti vienkārši, tie atgādina caurbrauktuves, bet grūti tos nodēvēt par atpūtas zonu, kurā būtu padomāts par tās iedzīvotājiem. Šur tur izmētāts pa kādam spēļu laukumam vai beņķītim, kas ieaudzis garākā zālē vai krūmājos. Pagalmus savieno dubļaina zemes taciņa vai padilušas dzelzsbetona plāksnes. Dažas taciņas izlien “caur” mājām, veidojot savdabīgas ejas, kuras veido matēta stikla galerijas, kas savieno ēkas.

Foto: Purvciems

Purvciems nav tikai lielākais mikrorajons, tas Padomju gados bija arī visblīvāk apdzīvotais apriņķis.  Līdz ar to sadzīvošana šeit ir īsta meistarība. Pirmkārt, padsmitstāvīgo ēku divvietīgie lifti, kas padilušajiem mehānismiem čīkstot diendienā veic pāris kilometrus,  ir ikdienas pārbaudījums. Taču tikai tiem, kuru nami tiecas augstāk par 6 stāviem – citkārt stāvais ceļš jāveic ar kājām. Tam seko konstantā komunikācija ar kaimiņiem -  gribēta vai negribēta, jo vienkāršās konstrukcijas sienas nav no biezākajām, ļaujot nodoties netikumam noklausīties kaimiņu sarunas. Dzīvokļi Purvciemā ir dažāda plānojuma, daudzi, pakļauti tā dēvētajam Eiro remontam kļūst pievilcīgi un to cenas nekustamā īpašuma tirgū sasniedz cienījamāku ciparu. Taču daudzi joprojām savās sienās glabā turpat Mēbeļu namā pirktās mēbeles, kas ražotas sērijveidā un bija sastopamas ik katrā trešajā mājoklī – identiskas ne tikai izskatā, bet arī novietojumā. Tādēļ  joks par pamošanos svešā dzīvoklī, neapzinoties, ka tas nav īstais, nemaz tik senajos laikos bija ļoti reāls. Katrā ziņā dzīve Purvciemā ir kaut kas neparasts Rietumu pasaulē augušajiem un tādēļ eksotisks. Šeit pierādās apgalvojums, ka ēkas un arhitektūra nav vien bezpersoniskas būves,  bet tās ir tās, kas veido dzīvesstilu un spēj to “iekonservēt” uz ilgāku laiku. 

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Andris Sveķis

Apmeklēja: Dzīvoju šeit

Par ši rajona kriminālo pusi var daudz un dikti diskutēt! Tā kā pats esmu Purvciema iedzīvotājs, varu apgalvot , ka krimināls šeit nav nekas !Varbūt kādā nelielā dzerstiņā pie Purvciema tirgus veidojas agresīvas darbības, bet nosaukt Purvciemu kā kriminālu rajonu ir absurds!Iespējams no 1990.-2000.gadam šeit braukāja e34, kuri dedzināja miskastes, uzprasījās uz problēmam un apdraudēja vidi, bet šobrīt šeit nenotiek nekas! Tantes mierīgi baro savus kaķus, cilvēki mierīgi dodas uz savām guļamrajonu mājām, lai burtiskā nozīmē-tikai gulētu.Naktī šeit ir pilnīgs miers, un noteikti nepakļaujieties stereotipam par Purvciema kriminalitāti!
Ja jūs no citiem rajoniem domājat, ka jūs šeit sasitīs, nodurs vai apzags, tad tā vis nav!
Visi lielie “gangsteri” jau ir izauguši un sapratuši, ka tam, ko bija paveikuši, nebija jēgas!

Holborn

Apmeklēja: 2017.

Tas, ka var dzirdēt kaimiņu sarunas, tas nav viennozīmīgi. Piemēram 602.sēr.mājā neko nevar dzirdēt.

pūces iela

Apmeklēja: 1960

Dzelzavas ielu nu noteikti neuztaisija 30g bet ap 65g

Stirnu iela

Apmeklēja: 1974-2015

Minska un Mauzolejs nav viens un tas pats! Mauzolejs ir baltā kvadrātveida ēka Stirnu un Ūnijas ielas krustojumā, kur šobrīd ir veikals Supernetto. 70.gados 2.stāvā tur bija restorāns. Iespējams, ka Tu arī tika ēsti rakstā minētie gruzīnu šašliki, jo Minskā neviens šašlikus neēda, bet gan stāvēja milzumgarā rindā ārpusē, lai tiktu iekšā gastronomā, un pēc tam iekšpusē pie gaļas nodaļas.\r\nVēl viens precizējums: Mēbeļu nams atrodas nevis Stirnu un Dzelzavas stūrī, bet kvartālu tālāk - uz G.Astras un Dzelzavas stūra.\r\nTaisnība: pārtikas veikalu, kas atradās pretī MN pāri Dzelzavas ielai, mēs saucām par Brežņevveikalu vai Brežņevku, jo uz blakusmājas sienas bija milzīgs Brežņeva attēls uz sarkana fona.\r\n

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: