GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Rīga

Baudītāja ceļvedisFoto galerijasKultūraKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesMaršruti· Kultūrekskursantiem· Urbānajiem ekstrēmistiem un aktīvistiem· Teritorijas· Arhitektūras baudītājiemUrbānā leģendaLabākie klubiSpa un labākie saloniCo-working telpasAktīvā atpūtaInsider's view

IZVĒLIES OBJEKTU

Spīķeru promenādeMangaļsalas molsDaugavas promenāde ĶengaragāČiekurkalnsPurvciemsRīgas centrsTorņakalnsGrīziņkalnsĀgenskalns BolderājaIļģuciemsMežaparksKundziņsalaMīlgrāvisSarkandaugava jeb Rīgas fabriku ceļvedisPiena ielaLucavsala. Rīgas vasaras atpūtas epicentrsNometņu ielas stāsts« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · latvija · Rīga · Maršruti · Teritorijas

Čiekurkalns

Autors: Agita Salmiņa2 ATSAUKSMES

Čiekurkalns

“Čiekurkalna tirgus” - vēsta apsūbējis uzraksts uz neliela, vienkārša, varētu pat teikt - mazliet garlaicīga  vienstāva ēkas portāla. Taču to nebūt nevarētu teikt par pašu tirgu, kuram, starp citu, ir pat sava interneta vietne (www.ciekurkalnatirgus.lv). Lai arī to apmeklēju “nesezonā”, tirgus nelielajās būdelēs izretinājušies pāris vilnas mēteļos un šallēs ietinušies, ziemai rūdīti pārdevēji. 

Foto: ČiekurkalnsFoto: ČiekurkalnsFoto: ČiekurkalnsFoto: Čiekurkalns

Aiz dārzeņu, zivju un citu produktu būdiņām, kuras ziemas laikā pārtraukušas darbību un stāv tukšas, blakus “antikvariātam”, kur grāmatas atstātas, sakrautas kaudzēs pārziemot, domājot – tās jau nenozags -  tālumā manu vīriešu tēlus aktīvi rosāmies ap “leti”. Tiesa, ir grūti nojaust, ko viņi konstruē un pēcāk pārdod, tam manas zināšanas elektronikā un mašīnbūvē ir krietni par plānu. Tiesa, uzlūkojot vīrus, sāk mākt nelielas aizdomas par šo produktu legālumu. Tāpat, mazliet komiska šķiet aina ar kiosku pie ieejas tirgus paviljonos, kas, kā vēsta uzraksts, pārdod elektroinstalācijas produktus. Tā ir paplāna būdele, kurai cauri svilpo vējš un kas drīzāk atgādina vasaras šķūnīti nekā vietu, kur iegādāties elektroinstalācijas. Pa vidu grāmatām, skrūvēm un mistiskām mikroshēmām, čiekurkalniete, ietinusies biezā vilnas mētelī, no tumša būceņa pārdod “šmotkas”, kurā tās vienkārši sakrāmētas lielā kaudzē. Šķiet, uz Čiekurkalna tirgu noteikti jāatnāk arī vasarā, kad šeit lielāka rosība. Paspilgtinot apokalipstisko un reizē jokaino sajūtu, kāda pārņem še atrodoties, tirgu šķērso kāds vīrietis garā mētelī ar cepuri pēc 80. gadu modes un pats kā ar sevi sarunādamies dzīvespriecīgi nobļaujas: “где самые красивые девушки в Риге?”, attiecinot to, protams, uz tirgus dāmām. Lielākā skaitā viņas var sastapt nelielajos angāru tipa labirintos, kur kāda baltiem zobiem smaidoša sieviete pārdod saldumus, cita piena produktus, galvas rotas vietā nesot cepuri, kas joprojām spītīgi seko Padomju Savienības tradīcijām. Šķiet, pēc tiem pašiem dzīves standartiem vadoties, vecāka gadagājuma kundzei netīk mana foto kamera un tieku nozākāta atbilstoši tā paša laika principiem. Nav ko bāzt degunu, kur “nevajag”. Arī tirgū esot. Tik daudz spilgtu personāžu vienuviet! Ja dramaturgam aptrūkstas varoņu, par kuriem rakstīt, šeit tādus var sastapt kuplā skaitā.  Šķiet, savējie šeit atpazīst savējos un arī vietējais bezpajumtnieks, kurš patvēries tirgus centrālajā telpā, netiek dzīts prom, vietējās kundzes taujā pēc produktiem, bet pārdevējas laipni nosūta tās tālāk, kur labākie produkti.  Čiekurkalna tirgus atrodas uz robežas ar Teiku. Tā skarbais un reizē atvērtais raksturs ir zīmīga Čiekurkalna sastāvdaļa, par ko pārliecinos  arī vēlāk.

Foto: Čiekurkalns

Šķērsojot dzelzceļa pārbrauktuvi un pabraucot garām brīdinošajam uzrakstam - “Sargies vilciena!” – ierodos īstajā Čiekurkalnā. Gandrīz paralēli dzelzceļa līnijai stiepjas 1. Garā jeb 1. Čiekurkalna līnija, kas ir viena no senākajām ielām, kartēs atrodama sākot no 1902. gadu. Pirmā ēka, ko ieraugu, krīt acīs tās spocīgā pagalma dēļ. Tā ir pamatīga  divstāvu koka būve, ar horizontālo dēļu apšuvumu. Pie ēkas sienas piestiprinātā plāksne vēsta “Šajā namā  1935. un 1936. gadā atradās KP CK nelegālā tipogrāfija, kura iespieda “Cīņu”. Vēloties ielavīties kādā no kāpņu telpām, lai gūtu priekšstatu kādā  vietā laikraksts tapis, uzduros vīrietim ar suni, kurš sākotnēji šķiet neapmierināts un mazliet aizkaitināts. Noskaidrojot manas intereses iemeslus, viņš atveras un saka – “Muļķības! Mana radiniece, kura nodzīvoja deviņdesmit astoņus gadus, neko tādu neatceras. Sešdesmitos gados esot atbraucis bariņš cilvēku, iestādīja šīs liepas, kuras tagad apdraud ēku un svinīgi piestiprināja šo plāksni.” Piekrist kungam vai nē – vēstures avoti par to diemžēl  klusē.  Esam iepazinuši vienu no noslēpumainākajiem namiem Čiekurkalnā. Taču nav jādodas daudz tālāk pa taisno ielas līkni, lai uzdurtos nākošajai noslēpumainajai būvei. Starp Čiekurkalna rūsgano toņu koka mājelēm un nopietnākām celtnēm acīs durās dienvidniecisku mozaīku veidojumi Čiekurkalna 1. līnijas 78. nama pagalmā, pirmo pamanot torņveidīgu veidojumu – tādu kā laktu, kurā uzsēdies gailis. Pirmais, ar ko rodas asociācijas, to ieraugot, ir Barselona un Gaudi sirreālās celtnes.

Foto: ČiekurkalnsFoto: ČiekurkalnsFoto: Čiekurkalns

Saistība ar transcendentālo šai ēkai ir diezgan cieša – tajā mitinās  Evanģēliski luteriskā Misiones draudze. No ārpuses nudien nevar pateikt, ka ēkas sienās slēpjas baznīca – kā pienākas -  ar altāri un arī ērģelēm. Vienīgi tās pagalmā redzamais mozaīku skulptūrā veidotais gailis rada asociācijas ar vācu dievnamiem. Ciešāk aplūkojot pagalmu, ievēroju mozaīkās veidotus nosaukumus, kas caurvij visu teritoriju - ”Dievs, svētī Latviju” un “Dievs ir mīlestība”, kas apstiprina aizdomas par šis noslēpumainās vietas reliģiozo raksturu. Tās autors ir maz zināmais Oļģerts Miķelsons – diakons ar būvinženiera izglītību, kura veidotais dārzs esot viņa interpretācija par Dievu. Dieva vārds ēkā pirmo reizi izskanējis 1928. gada decembrī un tas nav pārtrūcis līdz pat mūsdienām, kad to apmeklē vidēji 70 draudzes locekļi, joprojām ik svētdienu noturot dievkalpojumu.

Tā, klīstot pa Čiekurkalnu un šķērsojot vienu šķērslīniju pēc otras, lasu to kā grāmatu, atverot vienu paragrāfu pēc otra. Taču ēku filigrānumam kontrastē racionālā vietas struktūra.

Čiekurkalnā jāorientējas pēc šķietami bezpersoniska ielu numurējuma – to ierobežo divas galvenās līnijas, bet teritoriju starp tām sadala septiņas paralēles, kuras šķir vien dažādie numuri - trešā, ceturtā, piektā, sestā un septītā šķērslīnija. Dažās vēl šur tur saglabājies autentisks senlaiku bruģis, no 19. /20. gadsimta mijas, kas rada asociācijas ar kādu no Latvijas  mazpilsētām.  Šis sadalījums radās ap 1870. gadu, kad Šreinbušas muižas īpašnieks sāka izpārdot zemes platību atsevišķos gruntsgabalos. Tādēļ arī ielām nav piešķirts personificēts vārds – jo tās tika radītas, esot ārpus pilsētas robežām un līdz šim no pilsētas domes nav izskanējis ierosinājums tās mainīt. Tiesa, Čiekurkalna ģeometriskajam raksturam tas pat piestāv.

Foto: Čiekurkalns

Čiekurkalns ir tāda kā saliņa, kurā saglabājies zināms 20. gadsimta sākuma autentiskums, pilsētas provinciālisms tā labākajā nozīmē, nebūt ne tik bieži pilsētas centrālajos apriņķos sastopamais miers un savdabīga, baudāma arhitektūra. Jau no pašas sākotnes tas bijis savrups strādnieku ciems un oficiāli galvaspilsētai tika piepulcēts tikai 1924. gadā, lai arī attrodas vien 20 minūšu brauciena attālumā no pilsētas centra. Iegriežoties katrā jaunā šķērsielā, pārņem avantūrisks entuziasms, jo nekad nezini, kādas pērles tā slēps.

Foto: Čiekurkalns

Koka arhitektūras ēkas ir labi saglabājušās un labi uzturētas, to pašu var teikt par privātmājām ar zaļojošiem piemājas dārziem. Pārsvarā tā ir Rīgas priekšpilsētām raksturīgā romantiskā un valdzinošā koka arhitektūra, kas rotā Čiekurkalnu, taču tajā atrodams arī kāds nams, kas  ieturēts jūgendstila manierē (piemēram, 6. šķērslīnijas 8. nama portāls vai 1. līnijas 66. nams, kura īpašā rota un lepnums ir krāsainās vitrāžas, kas rada interesantu kompozīciju ar koka ēkas fasādi), pat retā Padomju laika celtne, kas iespraukusies starp strādnieku mājiņām, ieturēta nacionālā manierē ar stilizētiem etnogrāfijas motīviem (1. līnijas 72. nams).  Savukārt 1. līnijas 68. nams uzbur acu priekšā stāstu par  tipisku 19. gadsimta beigu  Čiekurkalna  ģimeni, kas mitinājusies vienstāvīgajā namā un visdrīzāk tikusi nodarbināta kādā no tuvējām fabrikām – Linu un Džutas manufaktūrā, darbgaldu rūpnīcā  “Atlass” vai vagonu fabrikā “Fenikss”. Iespējams, ģimenei piederējusi arī kūtiņa, kur turēt mājlopus. Ganības bija ierasta aina Čiekurkalnā vēl 20. gadsimta sākumā, kad mājlopi piederēja katrai otrai vai trešai saimniecībai. Pie mājām bija ierasts iekopt arī nelielu sakņu vai augļu dārzu, līdz ar to saglabājot vēl dzīvu iespaidu par nomaļu Rīgas priekšpilsētas rajonu.

Foto: Čiekurkalns

Pēc tam, kad esmu pavadījusi Čiekurkalnā jau vairāk kā pusotru stundu, secinu - te ir interesanti!  Katra šķērsiela sola ko jaunu - paverot valdzinošu, senatnu ainavu ar rindā sastādītām koka ēkām, kas, starp citu, ir diezgan labi saglabājušās. Taču visaizraujošākie ir paši čiekurkalnieši – ja arī sākotnēji viņi ir aizdomu pilni un rada iespaidu par zināmu negatīvismu, visam cauri laužas viņu interese par Čiekurkalna viesiem, kā pamatā ir tālākā saziņa.

Tā, piemēram, iegriežoties uz 1. Čiekurkalna līnijas atrodamā pavisam nelielajā, gandrīz vai vienas istabas izmēra mājiņā ierīkotajā antikvariātā (1. Čiekurkalna līnija 35), sastopu laipnu kungu. Viņš nav no runātīgākajiem, taču ar labdabīgo smaidu rada patīkamu iespaidu, tādēļ atļaujos viņa privātajā teritorijā uzturēties ilgāk. Šeit vēlreiz pierādās, ka ielavīties svešās vietās un citkārt kārtīgāk paraustīt roku kliņķi, attaisnojas, jo aiz mazajām, pavisam ne daudzsološajām durtiņām, mēdz pavērties neiedomājama pasaule. Gluži kā Nārnijas hronikā, atverot skapja durvis - manā priekšā pavērās sirreāla aina ar jūgendstila jūras zilajos toņos ieturētu virtuves komplektu, sākot no izšūtiem dvielīšiem līdz keramikas cukura trauciņiem, kādu esmu noskatījusi Jūgendstila muzejā, senatno priekšmetu burzmā saskatu arī rūsganās krāsās ieturētu samovāru, dažādus mākslas priekšmetus un  antīkus  koka pulksteņus, kas tikšķ skaļāk nekā mūslaikos, kad laiks tā vien steidzas uz priekšu, iegūstot gandrīz vai zelta vērtību.

Foto: ČiekurkalnsFoto: ČiekurkalnsFoto: Čiekurkalns

Izbraucot ārā no šķērslīniju rūtiņām, apstulbstu no pēkšņās Rīgas rosības. Gaujas ielā auto plūst krietni straujāk un te jau sākas pavisam cits ritms. Taču arī uz Rīgas centra ciemata robežām atrodami interesanti apskates objekti. Tāda, piemēram, ir Čiekurkalna stacija, ar kuru vairums tiekas tikai ceļojot ar vilcienu, jo citkārt tā ir savrupa vieta, kurai piekļūt var vien tikai pa vientuļo Starta ielu. To nevar salīdzināt ar Torņakalna šarmanto, nesen kā atjaunoto stacijas ēku, ne arī ar kādas citas Latvijas pilsētas staciju. Tā ir pavisam maziņa, taču šarmanta būdiņa ar aplupušu krāsu. Taču visam ir savs izskaidrojums. Šī mājele nekad nav kalpojusi par staciju tās tradicionālajā izpratnē. Proti, līdz ar vienas no pirmajām dzelzceļa līnijām  - “Rīga – Lugaži,”  ieviešanu, šeit kursēja tikai kravas vilcieni, bet stacijā Čiekurkalns, jeb Šķirotavā notika dažādu tranzītvilcienu maiņa.

Foto: Čiekurkalns

Savukārt robežojoties ar Brasas apkaimi, Čiekurkalna apriņķi iezīmē arhitekta Šmēlinga sarkano ķieģeļu ūdenstornis, kas kalpo kā karogs citādi nepamanāmajam Čiekurkalnam. Tas veido vienotu ansambli ar tā paša arhitekta veidoto stāvo zelmeņu Jāņa Poruka vidusskolu.

Foto: ČiekurkalnsFoto: ČiekurkalnsFoto: Čiekurkalns

Uz robežas starp Sarkandaugavu un Čiekurkalnu iepretim Ūdenstornim tantiņas  ikdienas pārdod ziedus un skuju vainagus, iezīmējot šī apriņķa  svinīgo un vienlaikus sēru noskaņu. Mazliet tālāk, dodoties  pa Aizsaules ielu,  aizsākas plaša teritorija, kura latviešu apziņā spēlē lielu lomu. Te atrodas memoriālais pieminekļu ansamblis, kas veltīts Brīvības cīņām un Pirmā Pasaules karā kritušajiem – “Brāļu kapi”.

Ekspresīvās skulptūras ar spēka, cīņas un varonības simboliem - zirgiem, kuros, galvas nokāruši, jāj sērīgi karavīri, ievada Brāļu kapu ansambli. Pirms ieejas laipni norādīts – velosipēdistiem un skrituļslidotājiem ieeja aizliegta. Sperot pāris soļus tālāk pa ievada promenādi, nodomāju, ka arī mobilā telefona aizliegums šeit iederētos. Memoriālais pieminekļu ansamblis iedveš nesatricināmu mieru un nebrīnos vairs par dzirdētajiem nostāstiem, ka šeit cilvēki labprāt meditējot. Dvēselisku rāmumu apkārtnē dveš mīkstie sūnu paklāji, kas aizgādnieciski apskāvuši laukuma flīzes un kokus, veidojot monotonu, zaļu klājumu.

Foto: Čiekurkalns

Liepu koku promenādei, kas liriski nodēvēta par Pārdomu ceļu, noslēdzieties, nonākam pie mūžīgās uguns, kas rāda gaismu tālāk esošajai skulptūrai  “Mātei Latvijai”. Tā noliekusi galvu sērās, pie kājām turot urnas, kurās arodas 159 riekšavas zemes – pa vienai no katra Latvijas pagasta. Interesanti, ka vēl pirms Kārļa Zāles memoriālā ansambļa realizācijas, tajā pašā vietā, kur šobrīd deg mūžīgā piemiņas uguns, ik Ziemassvētkus bija ieviesta tradīcija aizdedzināt ugunskuru Ziemassvētku kauju piemiņai. Tai arī piešķirts savs vārds – Varoņu terase,  no kuras paveras aina uz plašo kapu lauku.  Šī teritorija sākotnēji tika atvēlēta upuru apbedīšanai, taču pats ansamblis tapa vēlāk, to būvējot tikpat ilgi cik krāšņu baroka pili –  aptuveni 20 gadus. Turklāt, tas ir pirmais šāda veida ansamblis Eiropā, tapis no 1915. gada līdz 1936. gadam.

Jāpiekrīt  mākslas zinātniecei Rutai Čupovai “Rīgas Brāļu kapu izcilums slēpjas visu tajā ietverto elementu – dabas, telpas, vides un augu valsts, arhitektūras, tēlniecības harmoniskā vienotībā.”

Čiekurkalnā varbūt nav tik daudz vēstures un uz katra soļa neizdodas sastapties ar lieliem vārdiem, taču tā autentiskums, vienkāršība un spēja aizraut ir iemesls kādēļ turp doties. Tas ir jāpiedzīvo sajūtu līmenī, atslēga uz to ir atvērtība un mazliet ziņkārības.

 

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Anothertravelguide

Paldies par vērību! Izlabots!

grieta

Apmeklēja: tagad

Poruka vidusskolas arhitekts ir Šmēlings nevis Bokslafs... :)

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: