Grīziņkalns
Autors: Agita Salmiņa0 ATSAUKSMES
Nelielais zemes pleķītis, kuru norobežo Aleksandra Čaka, Matīsa, Valmieras iela un Rīgas-Lugažu dzelzceļa līnija, ietver bagātīgu vēsturi, jo tā rašanās laiks sakrīt ar rūpniecības uzplaukumu un laiku, kad Rīga no viduslaiku pilsētas pārauga dinamiskā lielpilsētā ar jaunām institūcijām un personāžiem, kas ir Jaunās Rīgas vēstures lapu autori. Kamēr Elizabetes ielas, Raiņa un Aspazijas bulvāros savu vietu uz ilgiem laikiem ieņēma cildenās eklektisma, neoklasicisma un neogotikas celtnes ar plašiem dzīvokļiem un lepniem ofisiem, ar ēkām sāka “apaugt” arī Rīgas tuvējās apkaimes. Tā dēvētā Jaunā Rīga, kas nestiepjas daudz tālāk par Gaisa tiltu un Pērnavas ielas nogriezni, bija rūpniecības rajons, kur blakus rūpnīcām, tika celtas arī to strādnieku mājas, un viens no zīmīgākajiem rūpniecības rajoniem bija tieši Grīziņa kalns. Gadsimta izskaņā mazajā zemes pleķītī viena pie otras izvietojās ap 18 rūpnīcu – “Krievu-Baltijas vagonu fabrika,” mašīnbūves uzņēmums “Felzers un Ko,” Ritenberga “Svina un cinka krāsu rūpnīca”, brāļu Kleinu ”Mašīnu fabrika”, “Minerāleļļas ražotne” un citas. Bet blakus rūpnīcu dūmeņiem un augstajiem ķieģeļu mūriem tapa vienkāršas, divstāvu koka dzīvojamās ēkas, kuras apdzīvoja rūpnīcu strādnieki un viņu ģimenes. Lai arī uzskatītas par lētām un vienkāršām, tieši šīs ēkas ir tās, kas mūslaikos līdz pat Grīziņķalnam atvilina tūristus. Lai arī salīdzināt tās ar Iļģuciema, Āgenskalna vai Torņakalna koka ēku grāciju nevar, vienkāršajām būvēm piemīt savs šarms. Cik interesanti ir apbrīnot Barona ielas ēkas ar pilastriem, tornīšiem, dažādām dekoratīvām izbūvēm, tikpat aizraujoši ir apgūt senā rūpnīcu un strādnieku dzīvojamā rajona platības.
Koka ēku renovēšanas centrs “Koka Rīga” izveidojis maršrutu, kurā aplūkot vairumu no tām – ceļvedis ved pa Krāsotāju ielu, Vārnu ielu, met loku pa J.Asara ielu un beidzās uz Čaka un Matīsa ielas stūra. Interesanta ir, piemēram, Jāņa Asara ielā 2a aplūkojamā koka ēka, kas ieturēta Šveices vasarnīcu stilā, kādas vairumā varam atrast Mežaparkā. Taču lielākā daļa Grīziņkalna ēkas ir veidotas vienkāršā horizontālā koka apšuvuma manierē, kādā ir celts, piemēram, pats koka ēku renovēšanas centrs, kas atrodas uz Krāsotāju un Lienes ielas stūra. Turklāt šis maršruts ļauj apgūt ielas, kas saglabājušās kopš 19. gadsimta beigām un lielākā daļa no tām nav mainījušas savu latviskās izcelsmes vārdu. Piemēram, Sparģeļu iela, Krāsotāju iela, Mūrnieku iela u.tml. Senākā iela Grīziņkalnā esot Krāsotāju iela, bet no tās atzarotā Lienes jeb Helēnas iela ir īpaša ar autentisko bruģi, kas saglabājies kopš ielas pirmsākumiem. To klāj tā dēvētās ”miroņgalvas” jeb bruģis, ko veido apaļu laukakmeņu klājums. Varam tikai pateikties koka ēku renovācijas centram par uzsākto iniciatīvu, taču citkārt jo maģiskākas šķiet “neskartās” vai “nepaglābtās “ ēkas, kas iespiestas starp 20. gadsimta sākumā būvētajām daudzdzīvokļu celtnēm, un labi saglabājušās. Par spīti tam, ka Grīziņkalnam raksturīgās nekrāsoto koka dēļu sētas un augstie koka vārti zirgu pajūgiem saglabājušies tikai dažviet (piemēram, Mūrnieku ielā), vārtrūmēs joprojām virmo seno laiku jausma. Šķiet, tikko noskanējusi darba laika beigu svilpe un tūlīt mājās no darba pārradīsies mašīnbūvju vai saldumu rūpnīcas strādnieki. Vismaz šādu ainu iezīmē Jānis Grīziņš, kurš vienu no Grīziņkalna ielām – Vārnu ielu, savā grāmatā “Vārnu ielas republika” pārvērtis leģendā. Tolaik, Rīgai atrodoties Krievijas impērijas sastāvā, ielu nosaukumi bija trīs valodās – tāpat arī sadzīvē – vācu valoda mijās ar krievu un latviešu. Šī laika, jeb valodu katla, liecība – ielas zīme trīs valodās joprojām atrodama uz dažu ēku fasādēm, piemēram, Krāsotāju un Mūrnieku ielu apkārtnē.
Arī romānā aprakstītais bērnu bariņš, kuš iekuļas piedzīvojumos un avantūrās, joprojām ielai ir raksturīgs. Nereti uz trepēm vai ietvēm satupuši, kaimiņu bērni perina kādas jaunas izdarības. Bet, ziemā, šķērsojot ielu, var sanākt dabūt ar piku pa pakausi un atskatoties vien pamanīt bērnu pakaušus aizzibam tālumā. Tiesa, bērnu bariņu uz Laboratorijas un Vārnu ielas stūra nereti papildina pieaugušie “avantūristi”, kuru “piedzīvojumi” nereti piesaista kārtībsargu uzmanību. Vārnu ielā vairums namu ir piecstāvu īres nami, kas celti 20. gadsimta sākumā - laikā, kas aprakstīts romānā. Un vienā no šādiem namiem (Vārnu iela7 ) savulaik savu bērnību pavadījusi latviešu rakstniece Vizma Belševica, kas savās bērnības atmiņās atspoguļo dzīvi Grīziņkalnā starpkaru periodā.
Grīziņkalnam pieder arī viens no romāna žanra aizsācējiem Latvijā, rakstnieks un “Jaunās strāvas” biedrs Augusts Deglavs. Pateicoties viņam, detalizēti varam izsekot rīdzinieku dzīvei 19. gadsimta 60. gados, kas ietverts trīs sējumu krājumā “Rīga”. Dažus no romāna varoņiem varam sastapt arī tagad - uz Pērnavas, A. Deglava un Valmieras ielas stūra autoram par godu veidotajā piemineklī, kas atrodas tieši pretī ēkai, kurā romāns tapis. Piemineklis ir viens no veiksmīgākajiem memoriālajiem pieminekļiem Rīgā, veidots metālā ar tajā perforētiem citātiem no Deglava “Rīgas”. Tā kalpo kā savdabīga atsauce uz vēsturi, citātos runājot par latviešu zemnieku ienākšanu pilsētā un aprakstot tā laika nozīmīgākos notikumus un personāžus. Tādēļ Ģirta Burvja veidotajā skulptūrā “Rīdzinieki”, kas veltīta Augusta Deglava 150 gadu jubilejai un viņa romānam Rīga, kā viens no skulptūras personāžiem attēlots arī pirmais latviešu profesionālais arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis un citi tā laika vēsturiski personāži, piemēram, pirmās latviešu avīzes “Dienas Lapa” dibinātājs Bernhards Dīriķis. “Rīdzinieki” uz Pērnavas un A.Deglava ielas stūra ir klātesoši visu laiku - naktī tos aptver maigs gaismas staru kūlis, bet lietū tie paslēpjas zem lietussargiem. Arī iela, kas sākas no šī krustojuma, 1937. gadā nodēvēta rakstnieka vārdā. Lūk, kur arī rodas visas Grīziņkalna leģendas!
Tām piepulcējas vesela virkne nostāstu par Grīziņa kalnu. Jau no sākta gala šis 24 metrus virs jūras līmeņa augstais paugurs piesaistījis dažādu publiku un bijis apdzīvots. Arī tagad šī ir viena no skaļākajām un rosīgākajām vietām, kur nemitīgi diendienā pulcējas sportisku jauniešu bari, bet par kaismīgajām sporta spēlēm dažkārt var dzirdēt pat tuvējo ielu tālākajā galā, to komentētājam aizrautīgi skaļruņos vēstot par spēles norisi. Grīziņkalna bērni 21. gadsimtā pieskaitāmi pie hip hop un skeitborda subkultūras. Tai raksturīgs ir sportisks un brīvs stils, kā puišiem tā meitenēm, un nenoliedzami uz lielākajām spēlēm atbalstītāju lokā rindojas krietns bariņš jūsmīgu padsmitgadnieču.
Par saturīga dzīvesveida atbalstīšanu un vietējo jauniešu nodarbināšanu varam pateikties iniciatīvai ar mulsinošu nosaukumu “Ghetto games”, kas piedāvā jebkuram interesentam brīvajā laikā nodarboties ar dažādiem sporta veidiem – strītbolu, skeitbordu, hokeju, florbolu, vingrošanu vai citiem. Tā ir vesela komūna ar vienotu ģērbšanās stilu kā atpazīstamības zīmi, pat vieniem ēšanas paradumiem un savu TV programmu. Tās biedrus visbiežāk var sastapt uz Pērnavas ielas atvērtajā “Getto Burger” ēstuvē iepretim Grīziņkalnam, kas kļuvusi par viņu pulcēšanās vietu. Plauktos un pie sienām rindojas dažādas trofejas un atzinības raksti sportā, bet TV ekrānā tiek raidīta jau pieminētā programma, kurā tiek intervēti vietējie sportisti vai tuvējo apkārtņu iedzīvotāji. Skatoties raidījumus, visu acis ir pievērstas ekrānam, jo rāda kādu no paziņām, bet galvenais pārrunu temats, protams, ir sports. “Svešais” kafejnīcā tiek tūlītēji atpazīts, taču tam nav izšķirošas nozīmes. Vienīgi atmosfēras ziņā rodas asociācijas ar situāciju, kad esi iemaldījies alternatīvajā bārā “Ļeņingrada”, kura “dress code” ir ādas jaka vai vismaz saplēsti džinsi, esi ieradies tērpies rozā apģērbā ar mirgojošiem dimantiņiem – tūlītēji tu tiec identificēts kā pie citas subkultūras piederošs, taču neviens neizsaka atklātu kritiku vai komentārus. Cita starpā, “Ghetto burgers” piedāvātā ēdienkarte ir ļoti garda un pasūtītais mazais burgers dos vairāk kalorijas nekā cerēts. Te arī rodu izskaidrojumu neizsīkstošajiem sportistu spēkiem.
Taču agrāk Grīzņkalnā valdīja gluži pretēja vide. Šampētera alus darītavas īpašnieks Fridrihs Šindlers te ierīkoja divas būves, kas raksturo kalnu 20. gadsimta sākumā. Labu laiku Grīziņkalnā tika rīkotas dažādas atrakcijas, uz kurām naski bija vietējie bērni un kādēļ kalnu iedēvēja par “balagānu laukumu”. Bet savus 6 gadus Grīziņkalnu asociēja ar “Apollo teātri”. Sākotnēji necilajā koka izbūvē ar diviem torņiem un ieeju no Pērnavas ielas puses izrādīja dažādas vieglā žanra izrādes jeb Variétés, bet 1905. gadā - pēc Jaunā latviešu teātra slēgšanas Lāčplēša ielā, teātra trupa zem nosaukuma Latviešu tautas teātris jauno mājvietu atrada tieši te – Grīziņkalnā – Šindlera pasūtītajā vasaras teātrī, kas kopā ar tam piederošo bāru bija viena no iecienītākajām izklaides vietām turīgo Rīdzinieku vidū. Savukārt kalna pakājē nedaudz atstatus ierīkoja deju grīdu un vasaras bufeti, kas, atšķirībā no teātra, bija pieejama arī vienkāršajai tautai. Šajos trīs gados uz skatuves kāpa tādas leģendāras personības kā valdzinošā Tija Banga, Biruta Skujiniece, Marija Leiko un citas, izspēlējot Šillera “Laupītājus”, Tolstoja “Tumsības varā” un citu dramaturģijas klasiku. Taču līdz ar Pirmo pasaules karu ēka tika nopostīta un par to nav palikusi neviena cita laikmeta liecība kā vien vecu ļaužu atmiņas.
Taču Grīziņkalns vienmēr asociējies ar degsmi, aizrautību un entuziasmu. Kā tas bija “Apollo teātra” laikos, kad uz skatuves skanēja vētru un dziņu laikmeta luga “Laupītāji”, tā arī tagad, kad tur virmo sportiskās kaislības un sacensību gars. Šo apgalvojumu apstiprina arī kalna pakājē uzslietais 1905. gadam veltītais piemineklis, jo viskaismīgākās strādnieku runas, protesti un gājieni notika tieši Grīziņkalnā. Gājienā no centra pa J.Asara ielu galvenās protestantu masas virzījās uz Grīziņkalnu, kur noturēja runas.
Taču ar kultūru un sportu saistīta vieta šeit no jauna radās Padomju Savienības laikā - 20. gadsimta 50. gados - proti, Daugavas stadions. Ja “Apollo” teātrī vienuviet varēja satilpt ap 600 cilvēku, tad Daugavas stadionā tie ir ap 10 000. Un ik pa četriem gadiem šīs 10 000 vietas ir vispieprasītākās visā Latvijā, jo stadionā notiek Dziesmu un Deju svētki. Tad tam pieguļošās šaurās ieliņas pilda autobusi no Rēzeknes, Alūksnes, Ventspils, Dobeles un citām pilsētām, uz ielām tiek skandētas latviešu kora dziesmas, tiek dejots un uz mirkli Grīziņkalnu pārņem tautiskas un pacilājošas noskaņas.
Interesanti, ka 2008. gadā Daugavas stadionā uzstādīts Ginesa pasaules rekords “Vislielākais dalībnieku skaits, kas 24 stundās piedalās 100 metru stafetes skrējienā,” iesaistot 3 807 cilvēku.
Savukārt vasaras mēnešos Grīziņkalniešu iecienītākā pulcēšanās vieta ir Ziedoņdārzs – jaunākais parks, kas radīts 20. gadsimta 20. gados apkārtējo mūra ēku ielokā, atsedzot dzīvojamo namu ugunsmūrus. Ziedoņdārzam nav nekādas saistības ar vēlākajos gados populāro dzejnieku Imantu Ziedoni, taču ir cieša saistība ar Rīgas dzīves poetizētāju, dzejnieku Aleksandru Čaku. Arī viņa miteklis neatrodas tālu no Grīziņkalna un, visticamāk, daļu iedvesmas viņš smēlies arī no Grīziņkalna ielām. Kā nekā paralēli Čaka ielai atrodas Avotu iela, ko savulaik dēvēja par Ormaņu ielu, iespējams “Poēmai par ormani”, viņš inspirējies tieši tur. Siltajos vasaras vakaros parks ir tāda kā oāze starp lielpilsētas karstajiem mūriem. Vietējie, paņēmuši deķus, rīko piknikus, cits nododas dažādām sportiskām aktivitātēm, bet ģimenes ar bērniem spindz ap strūklaku. Parka neregulārais plānojums ļauj atrast savu nostūri tiem, kas nevēlas socializēties.
Rīgai un tās pievārtei savulaik raksturīgi bija smilšu klajumi un kāpas, ko mūslaikos, kad to dēvējam par zaļu, ar parkiem bagātu pilsētu, ir grūti iedomāties. Tāpat bija ar Grīziņkalnu – laikā, kad šajā apriņķi viena no retajām ēkām bija Grīziņa muiža, pēc kuras apriņķim piešķirts nosaukums, muižai apkārt pletās smilšaini klajumi, bet netālu no tās atradās liela kāpa, kuru mūslaikos dēvējam par Grīziņkalnu. Līdz ar 20. gadsimtu tika pieliktas nopietnas pūles, lai kāpu pārvērstu zaļojošā kalnā. Bet līdz tam, tuvējās ielās, gluži kā tāltālās Dienvidu zemēs, ik pa laikam iegriezās smilšu putekļu virpuļi. Bet sākot ar 20. gadsimta sākumu, ielā ik pa laikam iegriezās saldeni rūgtena smarža no V.Ķuzes saldumu fabrikas. No mazas konditorejas bodītes uz Avotu ielas, uzņēmums pārauga iespaidīgā saldumu ražotnē, ko tagad pazīstam ar nosaukumu Staburadze. Ķuzes saldumi bija vieni no iecienītākajiem, jo tie bija ne tikai gardi un to sortiments piedāvājis ap 500 dažādu šķirņu saldumu, bet pievilcīgs bijis arī to noformējums. Ķuzes ražotos saldumus eksportēja gan uz Ziemeļameriku, gan Āfriku, Āziju un Austrāliju. Savā laboratorijā Krāsotāju ielā Ķuze eksperimentēja ar dažādām receptēm un piedāvāja 50 dažādus biskvītu veidus, 65 šokolādes, 90 šokolādes konfekšu šķirnes; karameles, monpansjē, augļu un dažādas citas konfektes ražoja ap 150 šķirnēm, vēl 25 šķirņu vafeles, 30 šķirņu kafiju, piparkūkas, eglīšu konfektes, figūras (pildītas un nepildītas) un citus kārumus.
Lai arī Ķuzem paša loloto darbnīcu Padomju gados atsavināja, joprojām cieņā turam viņa saldumu ražošanas tradīcijas un par viņu ik dienas atgādina saldās cepumu masas, kausēta sviesta un karameļu smarža, kas rūpnīcu un vietējo namu dūmeņu izmešu vietā, vienā smaržu mutulī pārņem Grīziņkalna dažkārt skarbo un mežonīgo vidi.
Bet pāris kvartālus tālāk, uz pašas Grīziņkalna robežas joprojām darbojas vēl viena no nedaudzajām rūpnīcām – Latvijas Balzams, kura darbības aizsākumi meklējami ap 1900. gadu.
Bet pa diognāli no gaisa tilta, otrā Grīziņkalna stūrī, slejas graciozs ķieģeļu celtnes tornis. Angļu gotikas stilā celtā Sv. Pāvila baznīca atrodas uz tādas kā saliņas vai zemes raga starp J.Asara, A.Deglava un Avotu ielas atzariem, veidojot stilizētu zvaigžņveida plānojumu. Baznīcas tornis esot akurāts kā pulkstenis un ik jaunu stundu iezvana precīzi noteiktā laikā. Baznīca vienlaikus ir vienkārša un grezna, tādējādi savaldzinot acumirklī. Līdzīgi varētu raksturot Grīziņklanu – tajā neatrodas neviena celtne, kuru varētu dēvēt par grandiozu, taču ložņāt pa šaurajām ieliņām, no kurām paveras romantiskas, senatnējas vārtrūmes, kurās dažuviet joprojām audzē tomātus un burkānus, aizrauj. Viena no patīkamākajām ielām pastaigai ir atjaunotā un labi uzturētā Mūrnieku iela.
Arī tajā saglabājies vēsturiskais bruģis un iebrauktuves ar žogiem no kopā sasistiem dēļiem. Bet ielas galā atrodams vēl viens Grīziņkalna raksturlielums - dzīvīgā skulptūra ar mūrnieku un skursteņslauķi. Tā atveido divus no amatiem brāļiem, kas piederas pie Grīziņkalna. Interesanti, ka skursteņslauķa prototips ir reāla persona - Latvijas Skursteņslauķu asociācijas prezidents Varis Vilcāns, bet mūrnieks - drīzāk teatrāla – aktieris Kārlis Sebris.
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.