GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Rīga

Baudītāja ceļvedisFoto galerijasKultūraKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesMaršruti· Kultūrekskursantiem· Urbānajiem ekstrēmistiem un aktīvistiem· Teritorijas· Arhitektūras baudītājiemUrbānā leģendaLabākie klubiSpa un labākie saloniCo-working telpasAktīvā atpūtaInsider's view

IZVĒLIES OBJEKTU

Spīķeru promenādeMangaļsalas molsDaugavas promenāde ĶengaragāČiekurkalnsPurvciemsRīgas centrsTorņakalnsGrīziņkalnsĀgenskalns BolderājaIļģuciemsMežaparksKundziņsalaMīlgrāvisSarkandaugava jeb Rīgas fabriku ceļvedisPiena ielaLucavsala. Rīgas vasaras atpūtas epicentrsNometņu ielas stāsts« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · latvija · Rīga · Maršruti · Teritorijas

Kundziņsala

Autors: Agita Salmiņa3 ATSAUKSMES

Kundziņsala

No Daugavas dzīlēm izniris zvejniekciems ir nelielā sala Rīgas Ziemeļu daļā, kas lepni saucas par Kundziņsalu. Tā ne tikai ir viena no jaunākajām Rīgas teritorijām, kas kartē iezīmējas sākot ar 18. gadsimta beigām un kā apdzīvota vieta tikai 19. gadsimtā, bet arī viena no savdabīgākajām vidēm, kas pilsētā pārstāv lauku majestātisko vienkāršību.

Foto: Kundziņsala

Salu raksturo pieci atslēgas vardi – kurpnieki, gulbji, pīles, zirgi un iļķēni jeb rutki. Tas bija vesels saliņu arhipelāgs, kuram, līdz ar Daugavas dzelmes padziļināšanas darbiem saplūstot, radās Kundziņsala. Tiesa, ar pilsētas kundziņiem salai saistība ir maza. Tā atgādina lauku ciemu, kurā kaimiņš pazīst kaimiņu un svešinieks tiek ātri vien identificēts un paturēts redzes lokā. Sešpadsmit ielu līnijās un šķērslīnijās sarūtotajā Kundziņsalā vienstāvu koka mājas sarindojas viena pēc otras. Katrai piemīt savs raksturs, un, ja vien nebūtu neērti, katru no pagalmiņiem varētu pētīt un pētīt, mēģinot uzminēt tās saimnieku stāstu. Agrāk te katrai mājai bija sava saimniecība ar kūti un piemājas dārziņu. Šī tradīcija mūsdienās saglabājusies tikai retajā no pagalmiem. Pašos salas pirmsākumos uz lielākajām un senākajām salām – Pīļu un Zirgu salas - ganībās veda govis. Sarkandaugavas krastā piestāja laiva, tajā iestūma melnraibo vai brūnodzīvnieciņu un lēnā gaitā aizpeldināja uz tuvējo salu, kur pletās vissulīgākās ganības Rīgā. Šāda aina bija ierasta vēl 19./ 20. gadsimtu mijā. Sala saglabāja sava veida noslēgtību vēl ilgi līdz pat 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kad šeit sāka kursēt sabiedriskais transports un kontakti ar Rīgas centru kļuva aktīvāki.

Foto: Kundziņsala

19. gadsimtā, lai arī sala vēl nebija līdz galam saplūdusi vienotā zemes gabalā, vietām bija purvaina un dūksnaina, no trešās uz ceturto līniju varēja nokļūt tikai pār tiltu, te uz dzīvi apmetās zvejnieki, jūrnieki un kuģu meistari. Līdzko 1888. gadā Sarkandaugavā uzcēla gumijas fabriku "Provodņik", salu saka apgūt tās strādnieki, kuriem deva aizdevumus zemes iegādei. Šajā laikā izveidojās salai raksturīgā iedzīve - ik dienas rūpnieki ar laivām pārcēlās pāri kanālam un devās uz darbu fabrikā.

Foto: KundziņsalaFoto: KundziņsalaFoto: Kundziņsala

Gandrīz katrai saimniecībai piederēja sava laiva, bet ziemā, kad kanāls aizsala, pār to uz Sarkandaugavu tika iemīta sniegota taciņa. Vienīgais tiešais kontakts ar cietzemi bija divas telefona centrāles 6. un 7. šķērslīnijā, uz kurām nereti sastājās vesela rinda (cita starpā, Kundziņsalā tika uzstādīta pirmā radiotelegrāfa centrāle Rīgā, kas tika uzspridzināta Pirmā pasaules kara laikā), ceļa mālā ietvju vietā tika izveidotas laipas, lai ērtāk pārvietotos plūdu laikā pēc spēcīgām ietus gāzēm, taču mājas laika gaitā tika apmestas ar papildus  apmetuma slāni, lai tās netiktu bojātas plūdu laikā. Kontakts ar cietzemi nemaz nebija tik ļoti nepieciešams, līdz 20. gadsimta sākumam te vietējo vajadzībām kalpoja aptuveni septiņas bodītes, kas pārdeva visu nepieciešamo, bet pastu vietējie esot saņēmuši divas reizes dienā.

Foto: Kundziņsala

Šodien salas dzīve ir mainījusies. Taču tā saglabā salām piederošo savrupību un neatkarību. Nogriežoties no Tvaika ielas, nedaudz apjūku, vai šī ir pareiza iela, kas ved uz salu. Taču laimīgā kārtā pretim soļo bariņš puiku, kas dzīvespriecīgi mani iedrošina, ar lepnumu apstiprinot, ka esmu uz pareizā ceļa. Kundziņsalas puikas! Pārbraucot dzelzceļa sliedēm, pretī iznirst neliels sarga tornītis, kas pieder ar dzeloņdrātīm norobežotajai ostas teritorijai. Kamēr es pa tiltu dodos augšup, tajā aiz sētas iepaliek vesels bars ņipru vācu aitas suņu, kas sargā teritoriju. Vienā tilta pusē paceļas ostai raksturīgais siluets ar raibajiem ceļamkrāniem.

Foto: Kundziņsala

Taču otrā pusē – kā atgādinājums par Rīgas klātbūtni - ieskicējas Vanšu tilta nošu līnijas, un no pilsētas silueta neatņemamā Doma baznīcas smaile. Šādi - pāri tiltam pārbraucot - uz salas varēja nokļūt tikai sākot ar 1957. gadu, kad uzcēla dzelzsbetona tiltu. Līdz tam kundziņsalieši vairāk vai mazāk katrs bija apguvis kuģošanas prasmes un pāri kanālam pārcēlās paši. Kādu laiku no sauszemes uz salu un pat tālāk līdz Rīgas centram esot kursējis arī satiksmes kuģītis, kura biļetes cena bijusi 10 santīmi un tas kursējis ik pēc 15 minūtēm līdz pat pusnaktij.

Foto: KundziņsalaFoto: KundziņsalaFoto: Kundziņsala

Šķērsojot nākošo dzelzceļa pārbrauktuvi, ainava strauji kļūst zaļāka. Izbraucot caur odu un mušiņu “aizkaram”, esmu nonākusi Kundziņsalā. Pirmais iespaids rada diezgan pilsētniecisku noskaņu. Uz septītās Kundziņsalas līnijas pretim slejas nopietna ēka ar glītu tornīti tās galā. Tas ir Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības nams - viens no sabiedriskās dzīves iniciatoriem salā.  Biedrībai kādreiz piederējusi arī estrāde, kura diemžēl vairs nav saglabājusies. Savulaik, te grieza valsi līdz saule no jauna izgaismoja tāluma esošā Rīgas centra siluetu. Kamēr tur ielas iesildīja motoru rūkoņa, Kundziņsalas krūmos iemetušies cīruļi turpināja aizgājušā vakara koncertu. Uz ballēm sabrauca "Provodņik" strādnieki un viņu ģimenes, sarkandaugavieši un, protams, paši salas saimnieki.

Tā ir zvejnieku un kuģu būvētāju ceturtā paaudze, kas šobrīd dzīvo Kundziņsalā un laivu vietā tagad pie katras otrās mājas vārtiem redzama automašīna. Taču šī paaudze nebūt nav aizmirsusi kuģošanas prasmes, jo katru gadu salu pārņem plūdi, un gar ēku logiem plūst Daugavas mežonīgie ūdeņi. Jāteic, ka salas iedzīvotājus var apbrīnot par neatlaidību gadu no gada izejot cīņā ar dabu.

Foto: KundziņsalaFoto: KundziņsalaFoto: Kundziņsala

Esot Kundziņsalas vidū, kas kādreiz saucās Gubernatoru jeb Zirgu sala, mani ieskauj simt gadus vecas mājeles, tālumā aizvijas sagāzušos, satrupušu un no jauna celtu dēļu žogu līkloči un gara, gara zāle. Turpat netālu esošajā dīķī beidzot sastopu kundziņus jeb dzeltenās ūdensrozes. Uz mirkli apstājoties pie viena no krāšņajiem pagalmiem, mani pārņem miers, tālumā dzirdamas suņu rejas, šad tad klusumu pārtrauc gara vilciena svilpe. Klīstot tālāk pa šķērslīniju un līniju rūtiņām, izskaņā atduros pret sētu ar dzeloņdrātīm – aiz tām paceļas košie ostas konteineri un ceļamkrāni. Tālāk braukt aizliegts!

Kādēļ doties uz Kundziņsalu? -  Nevarētu teikt, ka salā nav saglabājušās vēstures liecības. Tie ir vairāki personiski stāsti, kurus var mēģināt uzminēt, to apciemojot. Kundziņsala ir vizuāls piedzīvojums ar šarmantām savvaļas ainavām, kas saglabājušas 20. gadsimta sākuma ciemata autentiskumu.

Foto: Kundziņsala

Tiesa, no vietējiem nekādus stāstus visdrīzāk nesanāks uzklausīt, katru otro sētu rotā brīdinājums - "nikns suns" - un nudien, vairākkārt nākas secināt, ka aiz sētas slēpjas īsts sargsuns, ar kuru laimīgā kārtā ceļi nemijas. Šobrīd uz salas apmetušies ap 300 iedzīvotāju ap 100 ēkās, taču, sākot ar šo gadsimtu, salas lielāko daļu aizņem Ostas teritorija. Abu starpā notiek stīvēšanās par teritoriju.

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Indra

Apmeklēja: Kundziņsalas iedzimtā

Cien.Gvido! Kundziņsala ir tieši Daugavas labajā krastā, līdzās Sarkandaugavai, tāpat kā Vecmīlgrāvis un Mangaļsala. Un nosaukums cēlies no vācu nevis zviedru valodas- kunde -tirgoties.Ar Daugavgrīvu Kundziņsalai nav nekāda sakara. Tad, kur Jūs īsti esat bijis?Lai jauka diena.

Gvido

Apmeklēja: Aizvakar

1701. gada Rīgas apkaimes kartē ir redzama Konsingholm. Lai nemulsina nosaukuma rakstība, zviedri šajā jautājumā gana grēkoja, kā arī tas, ka sala ir tuvāk kreisajam krastam- Daugavgrīvas bāka laika gaitā pārceļoja no Daugavas viena krasta uz otru, brīdi pat atrodoties upes vidū.

Indra

Apmeklēja: Esmu Kundziņsalas iedzimtā

Paldies autorei par Kundziņsalas vārda popularizēšanu. Diemžēl tā romantika ,kas saistās ar plūdiem mūsu dzīvesvietā beidzās jau 20.gs.80-o gadu vidū, kad mūsu Dieva doto dabas skaistumu iznīcināja ostas invāzija. Es labprāt gribētu atpakaļ pļavas, birzis, saliņas, kanālus un plūdus.Nekāda ekonomika nevar aizvietot ekoloģisku tīru un nesabojātu vidi.\r\nKundziņsala cēlusies no vārda Kundsingholm.\r\nBrauciet uz Kundziņsalu ceriņu ziedēšanas un lakstīgalu laikā,vakaros. Būsiet patiesi pārsteigti.

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: