GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Rīga

Baudītāja ceļvedisFoto galerijasKultūraKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesMaršruti· Kultūrekskursantiem· Urbānajiem ekstrēmistiem un aktīvistiem· Teritorijas· Arhitektūras baudītājiemUrbānā leģendaLabākie klubiSpa un labākie saloniCo-working telpasAktīvā atpūtaInsider's view

IZVĒLIES OBJEKTU

Spīķeru promenādeMangaļsalas molsDaugavas promenāde ĶengaragāČiekurkalnsPurvciemsRīgas centrsTorņakalnsGrīziņkalnsĀgenskalns BolderājaIļģuciemsMežaparksKundziņsalaMīlgrāvisSarkandaugava jeb Rīgas fabriku ceļvedisPiena ielaLucavsala. Rīgas vasaras atpūtas epicentrsNometņu ielas stāsts« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · latvija · Rīga · Maršruti · Teritorijas

Lucavsala. Rīgas vasaras atpūtas epicentrs

Autors: Anothertravelguide.com2 ATSAUKSMES

Lucavsala. Rīgas vasaras atpūtas epicentrs

Teju ikviens, braucot pāri Salu tiltam, būs labajā pusē pamanījis iespaidīgas atrakcijas bērniem. Mazie var priekā gavilēt. Viņu rīcībā šobrīd ir nodots lielākais bērnu laukums Rīgā. Skriešana, lēkšana, rāpšanās un kā gan bez peldes Daugavā! Iekārojams mērķis ir nelielais sēklis upes vidū, kas ir kā maza saliņa, uz kuru var droši aiziet, pateicoties upes samērīgajam dziļumam šajā vietā. Sēžot krastā un vērojot notiekošo uz sēkļa, pārņem sajūta, ka bariņš cilvēku staigā pa ūdens virsmu. Brīnumaini!

Svētdienās tiek aicināti jogas piekritēji. Kā novērots - lietus vai saule - jogotāji paliek uz vietas, nepadodoties dabas stihijām. Citu dienu senioru nodarbības, kā pierādījums tam, ka Lucavsala pulcina kopā visas paaudzes. Neformāli šī vieta ir nodēvēta par jauno nakts pelžu vietu Rīgā. Urbānais pilsētas skats un peldvietas vakara romantiskā noskaņa pulcina tos, kas siltos vasaras vakaros še mēdz ierasties ar velosipēdiem.

Savukārt pa dienu liela daļa vienkārši laiskojas pludmalē ar skatu uz Zaķusalu, lasot pa kādai e-grāmatai, uzspēlējot volejbolu turpat esošajā laukumā. Tā teikt, katram ir iespēja izvēlēties - zvilnēt saules zonā vai nolīst kādas koka lapotnes paēnā.

Kā liela priekšrocība, minama turpat esošā Riga Wake Park pludmales kafejnīca. Lietus laikā tā mudž no bērniem, bet tas nav šķērslis, lai nobaudītu kādu atspridzinošu dzērienu vai vieglas pusdienas. Kafejnīca ir alternatīva tiem, kas vēlas baudīt pludmales čilu: skaisti saulrieti, spontānas ballītes, āra kino seansi, labs ēdiens, draudzīga atmosfēra. Šī ir lieliska vieta arī korporatīvajām un privātajām ballītēm

Jau otro gadu, līdz ar saules rietu, ik trešdienu Lucavsalā notiek brīvdabas koncerti, uz kuriem pulcējas gan ģimenes ar bērniem, fiksīšu īpašnieki piestāj uz ilgāku laiku, lai ar draugiem ieturētu pikniku, un sala pieplūst ar krietnāku pūli cilvēkiem, kas ļaujas salas mierīgajai atmosfērai.

Turpat esošā Wake Up veikborda akadēmijas un Riga Wake Park aktivitātēs var piedalīties ikviens. Gan tie, kas uzdrošinās izmēģināt ko jaunu, gan jau rūdīti braucēji. Daugavas ūdens dzīvi te iespējams baudīt ar kabeļu veikborda parkā, vai braukt aiz laivas ar veikbordu, veiksērfu, ūdensslēpēm. Tie, kam labāk tīk laiskāka atpūta, var vienkārši izvizināties laivā vai ar pūsli, baudot labāko skatu uz Rīgu no ūdens. Ketrina no Wake Up Veikborda Akadēmijas uzsver, ka Lucavsalā iegriežas gan tūristi, gan aktīvās atpūtas cienītāji, kā arī nejauši garāmgājēji, kas nebaidās atklāt jaunas vietas un lietas.

“Papildus veikošanai pie mums vienmēr ir ko darīt: vai tas būtu pašu saorganizēts vakars ar ģitāru, pikniks, galamērķis vakara pastaigai jeb braucienam ar fiksīti.

Reizēm atnāk kāds pro rider, kas parāda trikus un pārējiem tas ir kā aizraujošs šovs. Dienas cēliens sadalās tādās kā divās daļās. Pa dienu un no agra rīta ierodas tie, kas savu dienu nevar iedomāties bez veikošanas. Visbiežāk viņi ierodas jau septiņos no rīta, kā arī atskrien no biroja pusdienu pauzē.Arī ārzemnieki ir sajūsmā, jo katrs tiek apčubināts ar personīgas attieksmes devu. Savukārt vakaros  sarodas romantiskie pārīši, jauniešu bari, kuriem vairāk interesē tusiņš. Pavisam drīz vasarā gaidāms lielais ekrāns, lai gan laiskotāji, gan aktīvie varētu kopīgi ķert vasaras dienas.”

Nokļūšana Lucavsalā, kurā ir tikai viena iela (Lucavsalas iela), ir pavisam vienkārša. Pilsētas centrā jāiekāpj 19. trolejbusā vai 40. autobusā un jābrauc līdzi pieturai “Lucavsala”. Parks ir turpat dažu metru attālumā.
Lai gan atpūtas parks sadalīts zonās, tas nebūt nav šķērslis vasaras sajūtu ķert visiem kopā. Mazajiem interesē, kas notiek pie veikbordistiem, savukārt kamēr mazās atvases rotaļājas, māmiņas dodas uz kafejnīcu un turpat pa nomaļāku celiņu savu maršrutu mēro kāds skrējējs. Kaut Lucavsalas atpūtas parks joprojām ir tikai savas attīstības sākumā, ikvienam še ir sajūta, ka kopīgiem spēkiem Lucavsalu iespējams padarīt par lieliskāko vasaras pieturpunktu Rīgā.

Kā savulaik par šo Daugavas salu izteicies dzejnieks Ojārs Vācietis – „pašā vidū Rīgai pasaka”. Atpūtas parks aizņem tikai vienu daļu no salas teritorijas, bet tas nenozīmē, ka viss aizraujošais aprobežojas tikai ar to.

Foto: Lucavsala. Rīgas vasaras atpūtas epicentrsFoto: Lucavsala. Rīgas vasaras atpūtas epicentrsFoto: Lucavsala. Rīgas vasaras atpūtas epicentrsFoto: Lucavsala. Rīgas vasaras atpūtas epicentrsFoto: Lucavsala. Rīgas vasaras atpūtas epicentrs

Lucavsala ir mežonīga sala, patiesi džungļi pilsētas vidū, kas stiepjas divu kilometru garumā un viena kilometra platumā. Kontrasts starp tās Ziemeļu un Dienvidu galu ir liels. Daudzi, kas apmeklējuši kādu no koncertiem zem klajas debess vai rīkojuši pikniku ar skatu uz Puškina ielu salas labiekārtotajā daļā, kas atrodas Salu tilta labajā pusē virzienā no centra, nemaz nenojauš, ka lielākā daļa Lucavsalas ir gluži citāda.

Tā ir savrupa un noslēgta vide, kur jāskatās, kur kāju spert un ar ko kontaktēties. Tai piestāv Bjorkas mūzikas skandināviskais skarbums, kas iemieso dziļas un netveramas sajūtas, vienlaikus radot svešādu un noslēpumainu noskaņu. Vēsturiski tā veidojusies no piecām mazākām saliņām -  Eka, Roņu, Jumpravas un Tomsalas - un  kļuvusi apdzīvota līdz ar 17. gadsimtu, kad te savu muižu uzcēla muižkungs Hanss Lucovs.  Tai tuvējā apkārtnē uz dzīvi apmetās plostnieki un zvejnieki, taču līdz 20. gadsimta sākumam salā neesot bijušas vairāk par 12 dzīvojamām mājām.

Aiztiecoties dziļāk līdz salas dienvidu galam, caur kokos ieaugušām takām, kas pludo no peļķu ezeriņiem,  garām paslīd neskaitāmi noslēpumaini portāli.

Lai arī cik banāli tas neizklausītos, vairums no tiem atgādina vārtus no Frānsisas Hodžsones Bernetas romāna  “Noslēpumainais dārzs”. Un jāpiekrīt vien ir, ka katrs no šiem  dārziem droši vien  ir tāds kā noslēpums, tāds kā dārgums pilsētas putekļos nogurdinātajiem.

Iebraucot Lucavsalā, līst. Ceļu, kas ved līdz salas apdzīvotajai daļai, iezīmē viena “ūdensbļoda” pēc otras. Savukārt, uz otru pusi, ceļazīmes norāda uz publisko peldvietu, kas ir neliela pludmale Daugavas krastos. Lēnām, kā tanks, pietuvojos vienai no retajām salas ielām – Lucavsalas ielai. Ielas vienā pusē slejas nesen celtas  ēkas, dažas pat varētu dēvēt par villām, kamēr pretējā pusē redzami dārziņi ar lielākām un mazākām būdiņām, kurās rosās vecmāmuļas. Arī Lucavsalā mājas labākais draugs ir “nikns suns”. Krieviski runājošā lietuviete gan mani mudina doties tālāk – “Они не кусаются! Не бойтесь, идите вперед!”*  Viņa uzsmaida  izteiksmīgu divzobu smaidu un aizsteidzas atpakaļ pie spriganā četrkāja, kas palicis aiz dubultā žoga. Ja jau tik droši, kamdēļ nepieciešams dubults žogs? Nogriežoties uz ceļa, kas pieved tuvāk Daugavai, divi rīkļu rāvēji mani pavada ar rejām.  Atliek vien pie sevis atkārtot un ticēt, ka viņi  patiešām nekož…

Nokļūstot uz smilšaina ceļa, kas ved gar Daugavas krastu, pretim slejas televīzijas tornis kā pārpasaulīga trijkāju būtne no kāda zinātniskās fantastikas  romāna. Apjaušu, ka esmu nokļuvusi pilnīgā vienatnē ar sevi un salu, ne miņas no suņiem vai vietējiem iedzīvotājiem. Gar krastu skalojas likteņupe, tepat apkārt plešas jūnija piesātinātais zaļums, bet tālumā var saskatīt četrus augstceltņu siluetus – Nacionālo bibliotēku, Z-towers, Preses namu un Lauksaimniecības ministriju. Taču, kā izrādās, tepat tālāk  plešas, tā dēvētie, dārziņi. Lai arī, pēc tam sastaptā lucavsaliete vēstīja, ka ielas šeit vairs neapzīmējot, uz vieniem vārtiem tiek ziņots – “Maskavas iela”. Turklāt, divās valodās! “Šī jau vairs nav Lucavsala – šis ir Kazu sēklis!” atzīmē viena no dārziņu īpašniecēm.

Lai arī savi stāsti un nostāsti šeit veidojas katru dienu un jātic vietējiem, ka tie ir visai kolorīti un pārstāv visus žanrus - sākot no detektīva, romancēm līdz zinātniskajai fantastikai, Lucavsalai piederoši ir arī savi vēsturiskie stāsti. Pavisam netālu no Salu tilta, turpat pie Lucavsalas airēšanas bāzes “Rīdzene”, vai drīzāk – tās aizsegā -  koncentrējas trīs ievērības cienīgi objekti. Pirmo ir grūti nepamanīt. Uzkalniņā turpat aiz žoga slejas ievērības cienīgs obelisks. Tas tiek dēvēts par senāko “Brāļu kapu” memoriālu, kas piemin Ziemeļu karā bojā gājušos zviedru un krievu karavīrus. Kā vēsta vēstures grāmatas, karavīriem esot dota iespēja padoties, taču tie neesot  pakļāvušies šādam ierosinājumam. Rezultātā šajā apvidū gāja bojā ap 400 karavīru. Vēlāk viņiem tika uzstādīta neliela piemiņas plāksnīte, taču 1891. gadā, godinot varonīgos karavīrus, tika uzsliets lepns granīta piemineklis, kuru varam redzēt vēl šodien.
Iespaidīgumā ar pieminekli jau izsenis sacenšas dižliepa, kuras diametrs pārsniedz 6 metrus. Jāpiekrīt ceļvežiem - tā patiesi ir izcili ainaviska un izrādās, tā ir visprāvākā dižliepa Rīgas teritorijā.

Muižas ēku  jūtīgiem vēstures interesentiem neieteiktu apskatīt. Acīm redzot  tās kultūrvēsturiskajai  nozīmei neviens  uzmanību nepievērš. Ēka ir katastrofālā stāvoklī, papildināta ar kroplīgiem, laikmetīgiem jauninājumiem.

Jāatzīstas, ka lielās ložņāšanas pa dārziņu rajonu pamatā bija vēlme atrast tā dēvēto Eko kopienu, kura Lucavsalā sākusi darboties kopš pagājušā gada. Kopienas mērķis ir kļūt par jaunu radošo kvartālu, kas orientēts uz “zaļu” domāšanu,  tās dibināšanas pamatā ir vēlme saglabāt un aizsargāt tur esošo ģimenes dārziņu teritoriju.

Gandrīz zaudējusi cerības, atpakaļceļā ievēroju  vēl vienu salai tipisku bedrotu ceļu, kas paveras aiz  mulsinošas zīmes – “Tikai ar caurlaidēm”. Taču, redzot aktīvu ļaužu plūsmu turp un atpakaļ, nolēmu riskēt.  Vēl bez citu “noslēpumaino dārzu” apbrīnošanas, manas acis piesaistīja  kāds savdabīgs pagalms. Šī, izrādās, ir Gogoļa iela! Tā vien šķiet, ka Lucavsalā atspoguļojas Maskavas priekšpilsēta.  Arīdzan šī zīme nediskriminē abas šajā teritorijā izplatītas valodas. Vienstāva  ēkas jumtā lepni uzsliets VIASAT satelīta šķīvis, bet virs puspavērtajiem vārtiņiem stāv brīdinājums – “Uzmanību, nikns saimnieks”. Garāmejošajam puisim ar Barber Shop cienīgu bārdu uzjautāju, kas dzīvo šajā dārzā? Saņemu atbildi, ka tas esot, tā dēvētais, “bomžu karalis”, kurš  tur apmeties uz dzīvi un pārlaižot arī skarbās Baltijas ziemas. Šī izrādījās veiksmīga tikšanās, jo puisis mani aizveda līdz meklētajai Eko - kopienai.

“Tālāk par hipiju nometni neesam tikuši,” smejoties saka viens no tās saimniekiem. Tiesa, zili rozā izraibināto koka balstu nojume ar vējā plīvojošajiem audekliem nudien atgādina hipiju nometni. Eko - kopienā sastaptie puiši nav  runīgi, tikai pastāsta, ka kopienas nojume celta no dzelzceļa sliežu pāļiem, gumijas riepām un citiem apkārtnē savāktiem materiāliem. Viņi rosīgi uzkopj apkārtni, gatavojoties šī vakara pasākumam. Tiesa – AKKA/LAKKA – vērīgās acis nav palaidušas garām arī mežonīgās salas vidienē organizēto pasākumu, tādēļ puiši ir mazliet tramīgi. Viņus pasargāt atnākusi vietējā entuziaste Rasma, kurai pieder šī zeme. Viņa gan uzsver, ka šī nav Lucavsala, bet gan Jumpravsala. Dārziņiem šeit ir jau sensena vēsture - cisterciešu klostera māsas 15. gadsimtā  šeit esot iekopušas savus sakņu dārziņus. Līdz pat 20. gadsimta sākumam šo vietu esot dēvējuši par “kāpostu dārziem”.  Lucavsalā – salas daļā, kas atrodas tuvāk televīzijas tornim -  dārziņus esot iekopuši tikai pagājušā gadsimta  četrdesmitajos gados. Vēl līdz piecdesmitajiem gadiem šeit esot ganījušās govis, bet pa Daugavu esot pludināti plosti. Rūta zina daudz, jo viņas rīcībā ir materiālu krājums par šīs salas vēsturi un viņas centieni neaprobežojas ar Eko-kopienu vien – viņa grasās panākt  dārziņu neaizskaramību, piešķirot tiem kultūrvēsturiska objekta statusu. Vadoties pēc novērojumiem atpakaļceļā, secinu, ka Jumpravsala joprojām saglabā savu suverenitāti, vienu no “ielām” nodēvējot par Jumpravsalas bulvāri, kā arī, pamanu, ka tai ir arī sava  Valdes ēka, kas izmitinājusies salai raksturīgā 2x2 metru plašā būcenītī.

Lai arī pašā Rīgas vidienē esoša, Lucavsala ļauj redzēt to no  cita - attālināta skatu punkta. Pēterbaznīcas un Doma baznīcas torņi ir vien mazas svītriņas debesīs, no Maskavas priekšpilsētas pareizticīgo baznīcu torņiem ik pa laikam pazib zeltains saules zaķis. Pilsēta šķiet tāla un neaizsniedzama, Daugava – nepārvarama.  Zīmīga ir viena no pirmajām ainām, kas paveras uz salu – vēl uz salu tilta esam -  uz tāda kā mola, kas iestiepjas Daugavā, sēž jauniete un apcerīgi veras pilsētas siluetā. Tā visnotaļ ir viena no labākajām vietām Rīgā, kur aptvert lielpilsētas varenumu, esot ārpus tās steidzīgā ritma, un ļauties Daugavas lēnajam plūdumam.

*”Viņi nekož! Droši ejiet uz priekšu!”

 

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Benthems

Apmeklēja: 18.04.

Slikti!!!!!\r\nNav saprotams, kā aizbraukt ar automašinu un kur vinju atstāt. Pasākums domāts bez autotiesību vecākiem.

Anna

Apmeklēja: 27.07.13

Lieliska vieta atpuutai ar beerniem un pasiem atvilk elpu. Tieshaam loti, loti jauki.

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: