GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Rīga

Baudītāja ceļvedisFoto galerijasKultūraKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesMaršruti· Kultūrekskursantiem· Urbānajiem ekstrēmistiem un aktīvistiem· Teritorijas· Arhitektūras baudītājiemUrbānā leģendaLabākie klubiSpa un labākie saloniCo-working telpasAktīvā atpūtaInsider's view

IZVĒLIES OBJEKTU

Spīķeru promenādeMangaļsalas molsDaugavas promenāde ĶengaragāČiekurkalnsPurvciemsRīgas centrsTorņakalnsGrīziņkalnsĀgenskalns BolderājaIļģuciemsMežaparksKundziņsalaMīlgrāvisSarkandaugava jeb Rīgas fabriku ceļvedisPiena ielaLucavsala. Rīgas vasaras atpūtas epicentrsNometņu ielas stāsts« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · latvija · Rīga · Maršruti · Teritorijas

Rīgas centrs

Autors: Agita Salmiņa1 ATSAUKSME

Rīgas centrs

Čaka ielas apsūbējušie nami un motoru rūkoņa, Barona ielas grācija un aristokrātiskums, tai  sekojošā konservatīvā, mierpilnā Tērbatas iela un vienmēr rosīgā skaņu, smaržu un krāsu pārblīvētā Brīvības iela - tas ir Rīgas centrs. Vecrīga vai vecā, senā Rīga ir no gadsimtu notikumu sloga aizsnaudusies vecmāmuļa, taču šīs četras artērijas ir īstā 21. gadsimta Rīga. Sākot ar vēlu 18. gadsimtu līdz mūsdienām, tā savu “tīnes” dienasgrāmatu paguvusi pierakstīt pilnu  -   industriālā revolūcija, jūgendstila trakums un tam piedienošās modes izdarības, izgājusi cauri Pirmajam un arī Otrajam pasaules karam, par laimi daudz neciešot, kā arī pārdzīvojusi garo Padomju Savienības laiku, kurā savu krāšņumu nācās apslāpēt un pieklusināt. Nupat tā var elpot no jauna un dzīvība šeit nudien kūsā – ik uz stūra ir pa kādai bodītei vai restorānam, ja vieni aizveras, to vietā ātri nāk citi. Taču 21. gadsimta Rīga šeit ietverta 19./20. gadsimta čaulā. Tas ir laiks, kad kā sēnes pēc lietus radās viens īres nams pēc otra, katrs savā manierē, radot varenu mākslas vēstures viesuli – gar acīm ņirb jūgenda liegās formas un mitoloģiskie mošķi, funkcionālisma racionālisms un tīrās formas, eklektisma un neogotikas piesātinātība.

Foto: Rīgas centrsFoto: Rīgas centrsFoto: Rīgas centrs

Šis Rīgas apriņķis ir iedzīvināta mākslas vēstures rokasgrāmata, kur ik uz soļa kāds mākslas profesors sajūsmas pilns  gribot negribot izsauktos – kas par neogotiku, perfekts stateniskais jūgendstils vai īsta neoromantisma pērle!  Savādi, ka par šo apriņķi nav tapis neviens tūrisma maršruts –  it kā pieņemot šo Rīgas daļu par pašsaprotamu ikdienas sastāvdaļu, kurā nav nekā īpaša. Atmiņā nāk vien Mārītes Ločmeles izdevums “Nami ar putniem galvā”, kurā apkopoti  vieni no Rīgas centra krāšņākajiem un valdzinošākajiem pagalmiem vai žurnāla Ir veidotais ekspedīciju ceļvedis ar uzdevumiem. Taču nav jābūt ļoti alternatīvam, lai apzinātos, ka šajā apriņķī nav pat iespējams uzskaitīt aplūkošanas vērtos objektus, jo tie rindojas viens pēc otra. Taču, lai apskatītu visus, tam nāktos atvēlēt vairāk laika nekā viens cilvēks var atļauties, tādēļ mēģināšu izcelt dažus spilgtākos piemērus un stāstus.

Foto: Rīgas centrsFoto: Rīgas centrsFoto: Rīgas centrs

Tērbatas ielas arisotkrātiskums

No vienas puses par aristokrātisku dēvēt tieši mierpilno Tērbatas ielu ir gluži atbilstoši, zinot tās saistību ar kādu vācu baronu no Ikšķiles, kā arī uzskaitot to vēsturisko personāžu - dažādu kultūras un inteliģences pārstāvju vārdus, kas līdz ar 20. gadsimta sākumu par savām mājām saukuši Tērbatas ielu. Tā dēvētajā “Mākslinieku gatvē”  reiz dzīvojis gleznotāju pāris Romāns Suta un Aleksandra Beļcova,  Milda Puķe, režisore Elvīra Bramberga, valodnieks un vēsturnieks  Arnolds Spekke, Kārlis Ulmanis, Leonīds Vīgners, Lilita Bērziņa un citi.  Interesanti kādos personāžu tipos tā laika Tērbantniekus būtu iedalījis  psihologs Hermanis Budulis, kuru, cita starpā,  īpaši saistīja radošu personību raksturi un viens no viņa mūža lielākajiem jautājumiem bija – “kas ir talants un vai tam ir kāds medicīnisks sakars?” Viens no viņa interesantākajiem pētījumiem ir latviešu romāna “Mērnieku laiki”  tēlu psihoanalīze, tādēļ jo īpaši saistoši būtu zināt, kurus tipāžus viņš diendienā ievērojis, klejojot pa Tērbatas ielas smalko bruģi. 21. gadsimtā Tērbatas ielu min gan pretenciozu ūsu īpašnieki un mākslinieciska paskata jaunieši, kuri drūzmējās plaša patēriņa kafijotavās. Taču vairums tērbanieku malko smalkus vīnus un ēdienus vai ik uz stūra atrodamajos restorānos, kas piedāvā  maltītes sākot no gruzīnu līdz itāļu virtuves gardumiem.

Foto: Rīgas centrs

Jau vairākus gadus Tērbatas ielas tālākajā galā populāra ir leģendārā kafejnīca/ bārs  “Gauja”, kas piesaista noteiktu un diezgan regulāru, uzticamu publiku. Tie ir alternatīvi domājoši, radoši jaunieši, kuri dažkārt  šeit ierosina kaismīgākas diskusijas. Lai vai kā, atmosfēra kafejnīcā ir miermīlīga un brīvdomīga, par spīti ar padomijas laika reminiscencēm piesātināto interjeru. Iemīļots šis Tērbatas ielas posms bijis jau krietni vien ietiecoties padomju vēstures lappusēs – pretējā ielas pusē rīdzinieki mīlējuši ieturēt maltīti tur savulaik atrodamajā kafejnīcā “Turaida”. Uz to asprātīgi atsaucoties arī radies  kafejnīcas  “Gauja” nosaukums. Savukārt cita leģendāra inteliģences pulcēšanās vieta 90. gados bija  atrodama uz Barona un Lāčplēša ielas stūra, piedāvājot ar trīs ēdienus – zupu, gaļas ēdienu un desertu. Taču iebraucamās vietas un mazās bodītes maz pamazām nomainīja lepni, moderni īres nami.

Tiesa, nemaz tik smalka šī iela pašā sākotnē nav bijusi. Ap to koncentrējušās vairākas vienkāršas iebrauktuves – vienstāva  vai citkārt – divstāvu nami, kā, piemēram, “Mazais vanags” un “Saulīte” Tērbatas ielā 36. Turklāt vēl 19. / 20. gadsimta mijā  daudzi šo ielu dēvējuši par lauciniecisku – tas savulaik bija ceļš, kas veda uz Vidzemi. Ratu pajūgi klabēja, bet laucinieki, atceļā uz mājām, labprāt piestāja kādā no turienes bodītēm vai ēdnīcām. Piemēram, Tērbatas ielā 41/ 43 , kur mūslaikos var baudīt treknus steika ēdienus restorānā “Steiku haoss”, savulaik arī bijusi ēdnīca ”A. Taurmanis”, kurā par 50 santīmiem varēja atļauties pamatīgu maltīti, ar gaļu un desertu.

Foto: Rīgas centrs

Zīmīgs ir posms no Matīsa līdz  Stabu ielai, kur ļoti izteikti senās manāms kā koka ēkas nomainījušas nopietnās funkcionālisma stila būves ar vairākiem dzīvokļiem. Par tā laika koka arhitektūru atgādina vien pāris “izdzīvotājas”, piemēram, ēka Tērbatas 48  reprezentē gadsimta sākumam tipisku  fasādi, bet ielas pretējā pusē redzama  krāšņāka koka ēka ar frontoniem, kas atbilst parādes stila fasādei, kuru Krievijas Impērijas laikā ieviesa  Krievijas cars. Taču  ielas izskaņu – tai krustojoties ar Matīsa ielu - pamatoti var dēvēt par “aristokrātisku”. Še atrodamo ēku kādreizējais īpašnieks bija barons Gildeberts no Ikšķiles, kurš nolīga talantīgo arhitektu V.Bokslāvu šo ēku būvei. Tērbatas ielas 65. un 63. nama plašajos dzīvokļos savulaik uz ziemas mēnešiem apmetušies baroni ar ģimenēm. Vienu no namiem joprojām lepni rotā latīņu uzraksts ”ex labore otium”, skaidri norādot, ka šis nams paredzēts atpūtai un dzīves baudīšanai.

Tālākā ielas daļa – tās izskaņa, saistāma ar vairākām rūpnīcām – sākot no skārdeņu ražotnes līdz zivju fabrikas “Kaija” pirmsākumiem. Taču neviena no fabrikām līdz mūsdienām nav saglabājusies vai vismaz vairs nefunkcionē.

Foto: Rīgas centrsFoto: Rīgas centrsFoto: Rīgas centrs

Barona ielas arhitektūras kolorīts

Arī Tērbatas ielai paralēlā Barona iela ir leģendāru personību un notikumu lieciniece. Tajā mūsdienās koncentrējas vienas no krāšņākajām Nacionālā romantisma ēkām, unikāli Art Deko piemēri un padomju laiku mantojums vienuviet.

Kā neatņemama mūsdienu  Barona ielas raksturiezīme ir arvien cauri ielai traucošais tramvajs, kurš savu taciņu te iezīmējis jau no 1901. gada. Īsu brīdi tas pa Stabu ielu izgriezies arī uz klusās Tērbatas ielas. Sakontēji gan tramvaja līnija tiekusies tikai no Barona ielas sākuma līdz Bruņinieku ielai un lepnos jaunuzbūvētās Rīgas iedzīvotājus pa bruģi akurāti vizināja zirgu pajūgs – dēvēts par “zirgu dzelzceļu”. Ja par brangāku maltīti Rīgas priekšpilsētā bija jāatvadās no 50 santīmiem, tad sabiedriskais transports izmaksāja 5 kapeikas, braucot vagonā, bet 3 kapeikas - braucot uz priekšējās platformas. Bez tā, protams, eksistēja arī tā dēvētā braukšana uz “pontoniem,” kas neizmaksāja neko, ja vien kādu reizi gadījās kāds skarbāks rājiens no tramvaja vadītāja. Barona un citu tuvējo ielu zēniem tas bija vairāk kā azarts, un šīm izpriecām pievienojās  “zukeru” likšana, kurai izmantoja alvas pogas, bet padomju laikā tās nomainīja pionieru nozīmītes, kuras varēja dabūt vienā no modernākajiem namiem uz Barona un Matīsa ielas stūra – Bērnu pasaulē. Lai arī no arhitektūras viedokļa ēka nav no simpātiskākajām, jo īpaši zinot krāšņo Barona ielas namu autoru uzskaitījuma nebeidzamo sarakstu, ar to joprojām daudziem saistās spilgtākās bērnības atmiņas. Ēkas trīs stāvos rindām vien slējās Padomju impērijai piederošās laikmeta liecības – lelle “Baibiņa”, dažādi tanki, rotaļu Žiguļi, pīkstošās gumijas lelles un vēl un vēl. Šī Padomju laikos, iespējams, bija otra populārākā vieta aiz Rīgas Zooloģiskā dārza.

Foto: Rīgas centrs

Savukārt agrāko lepno Barona ielas iemītnieku apdzīvotos namus rotā gan nacionālā romantisma stilizētie simboli, gan stateniskā jūgendstila lepni izslējušās sienas, vai neoklasicisma antīkās kolonādes. Ēku romaniskās izbūves ar viduslaiciskiem tornīšiem vai erkeriem, maziem balkoniņiem un plašām verandām, rosina fantāziju, ne tikai domājot par cilvēkiem, kas še reiz dzīvojuši, bet nereti iedomājoties sevi Rīgas “aristokrātijas” lomā un apdzīvojam kādu no šīm īpašajām celtnēm. Apdzīvot kādu no vēsturiskajiem namiem šķiet ir katra otrā Latvijas iedzīvotāja slēpts sapnis.  Tā, piemēram, Barona ielas  49. numura nama pašā augšgalā arhitekts, ļaujoties formu eksperimentiem, izvirzījis vienu istabu veselu stāvu augstāk, liekot ēkai izskatīties krietnu galvastiesu pārākai gan tās augstuma, gan krāšņuma ziņā. Tas viss arhitektūras fanātisma vārdā, kas Rīgā 19. gadsimta 20. gadsimta mijā mutuļoja  - vienlaikus slējās i neoromantisma, eklektisma, neo gotikas, jūgendstila un citu stilu ēkas un to apvienojumi. Acis vien ņirb!

Savukārt īres 37. īres nama nacionālā romantisma stilā - dabīgos toņos un lakoniskos ornamentos - ieturēto portālu grezno cēls vanaga tēls, kas simbolizē pašu tās autoru Aleksandru Vanagu. Taču no nama zelmeņiem uz ielu nolūkojās visuredzošās nakts karalienes pūces.

Bet Barona 69. nams apbur ar Art Deco izsmalcinātību – mazliet atgādinot viļņu noslīpētu gliemežvāku Rīgas centra “pludmalē”, kurā, iespējams, atrodama arī kāda pērle, tas neļauj novērst acis ilgāku laiku. Savukārt ielas sākumā, 28. namā, atrodama Barona ielas grācija – K. Felsko darinātais īres nams ar veikaliem -  uz tā jumta kores no augšas noraugās pūķis un citi spārnoti drakoni, no fasādes iznirst maskas,  tas viss savīts ornamenālā krāšņumā. Nama dekori nedaudz atgādina Parīzes Dievmātes katedrāli ar no tās iznirstošajiem mītiskajiem tēliem. Kas zina, varbūt arī ar šo namu saistās kāds līdzīgs stāsts kā romantiķa Viktora Igo romānā par 19. gadsimta Parīzi. 

“Rīgas dāma” un  Ģertrūdes iela

Otra Ģertrūdes ielas dāma atrodas tās tālākajā galā - 46. nummura namā.  Uz tā it kā necilās, vienkāršās, dabīgos toņos ieturētās fasādes iekodēts ziņojums  - “Mans nams, mana pils”, tādējādi uzsverot to laiku principu – personas mājoklis reprezentē pašu personu. Domājams, šajā namā apmesties uz dzīvi būtu katra Rīgas kunga vai kundzes sapnis.  Nams ir Nacionālā romantisma paraugs, kura fasādē iekomponēti neuzkrītoši etnogrāfiskie motīvi, bet ēkas torni rotā amizants, mazliet austrumnieciskas formas atgādinošs čiekurveidīgs arhitektonisks veidojums. Cita starpā - šī apriņķa torņiem jau vien vajadzētu veltīt veselu ceļvedi. Īpaši krāšņi ir tieši Čaka ielas un Tērbatas ielas tornīši, kuri iezīmē ielu krustojumu.

Foto: Rīgas centrsFoto: Rīgas centrs

Pāris gadu desmitos no nocietinājuma mūru nojaukšanas 19. gadsimta vidū līdz 20. gadsimta pirmajām  dekādēm Rīga bija izmainījusies līdz nepazīšanai. Vienstāvīgās koka būdiņas pazuda viena pēc otras, pilsētā ieradās arvien jauni ļaudis, līdz ar to radās arī jaunas nepieciešamības. Tā 1876. gadā tapa Vidzemes tirgus, ko tolaik dēvēja Krievijas cara Aleksandra vārdā. Tā paši  pirmsākumi meklējami vietā, kur šobrīd atrodas jaunā Ģertrūdes baznīca. Tirgus bija otrais lielākais aiz Daugavmalas tirgus, taču tas bija tā laika modernākais tirgus ar tirdzniecības hallēm, tādējādi krietni vien pārspējot citus. Vidzemnieki un tās priekšpilsētas iedzīvotāji gandrīz majestātiskajā eklektiskajā  ķieģeļu  celtnē ar spiciem pret debesīm pavērstajiem spīķiem varēja iegādāties galvenokārt dažnedažādus gaļas produktus, bet blakus hallē arī citus produktus.

Foto: Rīgas centrsFoto: Rīgas centrs

Īpašajai ķieģeļu arhitektūrai vēlāk uz Matīsa ielas pievienojās  1901. gadā celtā ēka ar zīmīgu A. Folca radītu vīndari uz tās jumta dekoratīvās daļas. Tas simbolizē ēkas sākontējo funkciju - vīna un Havannas cigāru firmas “Louis Lundmann &Co” tirdzniecības vietu. Ēka Matīsa ielā ienes viduslaiciskas noskaņas. 

Foto: Rīgas centrs

Ja Barona ielas sākuma krāšņais Felsko īres nams atgādina Parīzes Dievmātes katedrāli, tad īstā “Rīgas dāma” ir Ģertrūdes baznīca. Baznīcas aprises šajā teritorijā iezīmējās jau kopš 15. gadsimta, kad  te - ārpus pilsētas mūriem - atradās neliela koka priekšpilsētas baznīca, kas sākotnēji bija katoļu draudze. Ēka vairākkārt nodedzināta un atjaunota, taču cauri visiem sešiem gadsimtiem tā pieturējusies pie šī astoņstūru zemes pleķa. Ēku, kura kā krāšņs kronis rotā garās Ģertrūdes ielas izskaņu, uzcēla neogotikas formu meistars Daniels Felsko 19. gadsimta vidū. Baznīcas gotiskās velves glabā vairākus stāstus un viens no zīmīgākajiem ir saviļņojošais stāsts par komponistes Lūcijas Garūtas kantātes “Dievs, Tava zeme deg”    pirmatskaņojumu 1944. gadā, Sarkanajai armijai iebrūkot Latvijas teritorijā.

Vēlāk, 20. gadsimta pirmajos gados baznīcai pievienojās māsa - Jaunā Ģertrūdes baznīca. Tā uz laikiem aizņēmusi placi, kuru agrāk dēvēja par “pumpīšu tirgu”. Proti, tieši šeit - Cēsu un Brīvības ielu krustojumā, savulaik laucinieki pirkuši un pārdevuši un darījuši to par izdevīgām cenām, jo tirgus atradās tieši pirms Pēterburgas vārtiem, tādēļ pilsētas nodoklis precēm netika pievienots. Te atradās arī ūdens pumpis un netālu no tā uz dzīvi bija apmeties kāds savādnieks no Limbažiem – Voldemārs Irbe, kurš mākslas vēstures grāmatās ierakstīts kā pasteļglezniecības aizsācējs. Tiesa, pilsētā gleznojam viņu varēja redzēt vien retu reizi, taču savus krāšņos dabas atainojumus viņš labprāt izrādīja savā galerijā, kas atradās turpat pie pumpīša tirgus. Tiesa, tagad vien pie baznīcas sienas atrodams medaljons, kas vēsta par ūdens pumpja kādreizējo klātbūtni. Interesanti, ka šī vieta glabā abu - Irbes un Rozentāla vārdus. Impresionistiskais, pērļaini gaišos toņos ieturētais Rozentāla darbs “Kristus svētī bērnus” joprojām rotā Ģertrūdes baznīcas interjeru. Jaunā Ģertrūdes baznīca rada savādu noskaņu, atrodoties uz tādas kā saliņas starp divām ielām, ar savu netipisko sānā izvietoto torni. Baznīca it kā iezīmē kādu robežu un neizslēdzot nevienu šķiet, ”svētī” katru prombraucēju. Kā nekā svētā Ģertrūde bija ceļotāju aizgādne un, domājams, visiem vidzemniekiem priekšā drošs ceļš uz mājām.

Dabā tā iekārtots, ka radoši cilvēki gribot negribot pulcējas vienuviet. Ja liela daļa rakstnieku nāk no Vidzemes, tad savdabīga mazā Rīgas Vidzeme būtu Ģertrūdes iela, kur tās 62. namā uz dzīvi bija apmetušies gan Kārlis Skalbe, Andrejs Upītis, Jānis Akuraters, Fricis Bārda un citi.

Foto: Rīgas centrsFoto: Rīgas centrsFoto: Rīgas centrs

Rīgas galvenā iela – Brīvības iela

Ja agrāk Brīvības un Matīsa ielas stūris iezīmēja Rīgas un lauku teritoriju robežu, tad sākot ar 20. gadsimta 20. gadiem tas iezīmē transcendentālāku pāreju – no ikdienas uz zemapziņu, no realitātes uz fantāziju pasauli. Proti, šajā teritorijā mājvietu atradis viens no lielākajiem un tradīcijām bagātākajiem teātriem Dailes teātris. Gan tā ēkas projekta autore, gan tās pirmo 40 gadu galvenais režisors abi ir spēcīgas personības. Ēkas autore ir Marta Staņa, kura ir viena no alternatīvākajām Padomju laika arhitektēm. Tādēļ Dailes teātri noteikti jāpiemin kā vienu no svarīgākajām ēkām, vēloties apgūt padomju arhitektūras mantojumu Rīgā. Savam laikam, 60. gadu izskaņai, tā bija moderna būve funkcionālisma manierē. Jāatzīst, ka joprojām tā nav zaudējusi pievilcību, radot atvērtu, plašu un mūsdienīgu atmosfēru. Ēka izkārtota vairākos slāņos, nedaudz atgādinot kaut ko robotisku vai no zinātniskās fantastikas cēlušos. Tās fasādē kvēlojošās liesmas liek nojaust, ka šajā namā drāmai un kaislībām tiks atvēlēta galvenā loma.

Foto: Rīgas centrs

Taču Brīvības ielā, lai arī tās izcelsme iestiepjas viduslaiku Rīgā, 15. gadsimtā, atrodamas vairākas padomju laika liecības. Vēl bez pieminētā Dailes teātra, tam pievienojās arī Rīgas Modes nams, kurā šobrīd atrodas Rīgas Centrālā bibliotēka, kā arī pašā ielas sākumā – augstākais Padomju Rīgas debesskrāpis  -  Viesnīca Latvija. Tās liftu, kas tiecas 9 stāvu augstumā, daudzi mēdz izmantot  elpu aizraujošā skata dēļ – jaunās Rīgas sārtie, pelēkie un brūnganie, jumti un baznīcu smailes, labos laika apstākļos pat ļaujot saskatīt Latvijas Televīzijas torni vai Maskavas priekšpilsētas ūdenstorņus. Taču par spīti tam, ielas kopējais iespaids krāšņs un reprezentabls. Tās visspilgtākais posms ir no Ģertrūdes ielas līdz Stabu ielai, kur ēku autori ir lieliskā 20. gadsimta arhitektu trijotne K.Pēkšēns, A.Vanags un  J.Alksnis. Jo īpaši rudens drēgnajās un pelēcīgajās dienās izceļas Brīvības un Ģertrūdes ielas stūris, kuru rotā  koša un priecīgi dzeltena logu vitrāža, atveidojot ēkas pirmajā stāvā esošās aptiekas “Saules aptiekas” simbolu. Šīs telpas ar aptieku saistās jau kopš 20. gadsimta pirmajām dekādēm un saglabā agrāko laiku tradīcijas, uzņemot klientus receptūrā.

Foto: Rīgas centrs

Taču ar visvairāk leģendām apvītais nams ir tā dēvētā Stūra māja, kas atrodas uz Brīvības un Stabu ielas stūra. Sākotnēji iespaidīgā A.Vanaga ēka celta kā īres nams ar veikaliem, pēcāk nodota Latvijas Finanšu un Sabiedrisko lietu ministrijas apgādībā, tās frontonā vēljoprojām atrodot tirdzniecības un rūpniecības simbolus, taču līdz ar 1940. gadu ēkas vēsturē neglābjami ierakstīts PSR Valsts drošības komitejas vārds jeb Čeka. Cik drūma ēka šķiet no ārpuses, tikpat drūms ir tajā notikušais. Rīgas kā Eiropas Kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros pēc vairāku gadu pārtraukuma ēka tika atvērta apmeklētājiem, lai iepazītos ar šīm tumšajām vēstures lappusēm. Bijušās Padomju Savienības valstu starpā šis ir nebijis notikums. Pagaidām ēkas turpmākais liktenis gan nav līdz galam izlemts.

Zīmīgi, ka uz tā paša stūra, jau sākot ar 16. gadsimtu, aizsākās drūmi notikumi. Proti, tur agrāk atradās pilsētas kauna stabs, kur izrēķinājās ar pilsētas ugunsgrēkā vainīgajiem. No tā arī cēlies ielas nosaukums. Vēl bez tā, atgriežoties pie Padomju laikiem - Stabu iela bija populāra kā tā dēvēto konspiratīvo dzīvokļu iela.

Foto: Rīgas centrs

Teiksmainā A.Čaka iela

Raibākā par visām šķiet ir Aleksandra Čaka iela. Pat tās nosaukums ir mānīgs - līdz Blaumaņa ielai sevi dēvējot par Marijas ielu, bet tālāk turpinoties A.Čaka ielai. Bieži vien uz šīs ielas gadās sastapt apmaldījušos ļaudis un nav brīnums, jo, piemēram, Čaka ielas sākumu iezīmē īpaša vieta Rīgā – krustojums, kurā satiekas  četras ielas - katra ar citu vārdu -  Avotu, Marijas, Čaka un Blaumaņa iela. ‘Teorētiski Čaka iela pieder pie Maskavas priekšpilsētas, taču robežojoties ar Rīgas centru, tā aizguvusi dažas tā raksturzīmes. Līdz ar to radās dzīvīga  tirdzniecības iela, kurā uz nebēdu tirgojās, kaulējās un nereti notikusi arī pakaļdzīšanās. Šajā ielā esot bijušas daudz ebreju bodītes un, kā zināms - tie savulaik bija tie kaismīgākie tirgotāji. Jāatzīst, ka mūsdienās iela nav zaudējusi savu kolorītumu – te koncentrējas grāmatu un zeltlietu antikvariāti, vintage apģērbu veikali,  nakts stundās atveras arī kāda aizdomīgāka iestāde vai bārs.

Pastaiga pa Čaka ielu līdz pat tās galam noteikti būs piedzīvojums. Ja arī neizdosies piedzīvot tirgošanos līdzīgi kā  20. gadsimta sākumā, tad krāšņā un daudzveidīgā arhitektūra ar desmitiem dažādiem tornīšiem, dekoratīvām ēku parādes durvīm, ornamentiem un erkeriem ievedīs aizraujošā iespaidu pilnā ceļojumā.

To pašu var apgalvot par katru no šīm četrām Rīgas artērijām. Katram ielai un teju katram namam te ir stāsts un savs raksturs. 

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Lapsēns

Brīnišķīgs rakstiņš, paldies autorei!

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: