GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Rīga

Baudītāja ceļvedisFoto galerijasKultūraKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesMaršruti· Kultūrekskursantiem· Urbānajiem ekstrēmistiem un aktīvistiem· Teritorijas· Arhitektūras baudītājiemUrbānā leģendaLabākie klubiSpa un labākie saloniCo-working telpasAktīvā atpūtaInsider's view

IZVĒLIES OBJEKTU

Spīķeru promenādeMangaļsalas molsDaugavas promenāde ĶengaragāČiekurkalnsPurvciemsRīgas centrsTorņakalnsGrīziņkalnsĀgenskalns BolderājaIļģuciemsMežaparksKundziņsalaMīlgrāvisSarkandaugava jeb Rīgas fabriku ceļvedisPiena ielaLucavsala. Rīgas vasaras atpūtas epicentrsNometņu ielas stāsts« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · latvija · Rīga · Maršruti · Teritorijas

Torņakalns

Autors: Agita Salmiņa3 ATSAUKSMES

Torņakalns

Romantiskais Arkādija parks ar joprojām gaisā virmojošo Ojāra Vācieša klātbūtni, dzelzceļa un  tramvaja sliežu bronzā lietās līknes un visurpavadošais bruģis, senās koka ēkas un aiz tām pavīdošais “stikla kalns” – tāds ir Torņakalns. Tam nepārprotami piemīt sava, līdz ar Arkādijas parku vai Vienības gatvi, tikai Torņakalnam tipiska noskaņa.

Foto: Torņakalns

Torņakalnā  bez Ojāra Vācieša un Jāņa Akuratera muzeja nav daudz konkrētu apskates objektu, drīzāk pats apriņķis ir viens liels monolīts objekts, kas būtu jāapmeklē un jāpiedzīvo.

Senās Grieķijas kalnu reģiona Arkādijas vārdā dēvētais parks valdzina ar līkumotām taciņām, kas uztiepjas kalnā, mutoļojošo Mārupīti un tās kaskādēm. Šis ir viens no romantiskākajiem parkiem Rīgā un, lai arī platībā nav liels, tas ir populārs galapunkts arī centra iedzīvotājiem. Un nav brīnums – Rīgas bulvāru lokos vispatīkamākais nostūris taču ir simtgadīgo koku ēnās ieskautais cildenais Vērmaņdārzs!

Foto: TorņakalnsFoto: Torņakalns

Bet Arkādijas parka pirmais īpašnieks bija tas pats rūpnieks  - Kristiāns Heinrihs fon Vērmanis, kurš savulaik te bija ierīkojis tolaik un, domājams, tā būtu arī mūslaikos, ievērojamāko oranžēriju ar firziķu, palmu, aprikožu un citu retu dienvidu augu audzēm. Tas viss risinās 19. gadsimta pašā vidū. Pēc tam parkā notikuši dažādi mēģinājumi to komercializēt, ierīkojot šautuvi un, tā dēvēto, bumbotavu  un traktieri, taču visas šīs idejas cieta neveiksmi. No sākta gala, šķiet, parkam labpatikās būt dabas mīlulim un pulcināt pie sevis miermīlīgus un harmoniskus cilvēkus. Visticamāk, tādēļ pats liktenis lēma piepildīties ievērojamā Rīgas pilsētas dārzu direktora Georga Kūfalta iecerei 20. gadsimta sākumā, no jauna iekopjot parku, atvērt to plašākai publikai. Šajā laikā Arkādijas parks ieguva mūslaikos tam piemītošo romantisko noskaņu – ar tiltiņiem, kaskādēm, ūdenskritumu un košumkrūmiem, kas visi kā viens ir gana ainaviski gan rudenī, gan pavasarī. Agrāk parks aizstiepies līdz pat Altonavas ielai un izmēra ziņā līdzinājies Vērmaņdārzam. Kalna galā Vērmanis uzcēlis “ārpilsētas dzīvojamo māju ar saimniecības ēkām”, savukārt parka pakājē bijusi, tā dēvētā, mūzikas  gliemežnīca.  Agrāk gan uz Arkādijas parku dāmas krietni vien pucējās, kad  koncertu paviljonā vai, tā dēvētajā,  mūzikas gliemežnīcā tika rīkota kārtējā ugunsdzēsēju vai labdarības biedrības balle.  Mūslaikos  šī tendence daļēji saglabājusies un neatņemama parka sastāvdaļa ir uzcirtušies jaunieši un pirmo randiņu mulsums. Taču ikdienā te var sastapt arī kādu vientuļu zvejnieku un jaunās māmiņas vai sparīgu jauniešu bariņu, kas aizsteidzas stacijas virzienā. Parks ir miermīlīgs un dienas laikā neko bīstamāku par kādu pārgalvīgu skrituļslidotāju te nevar sastapt. Naktī, protams, atmosfēra ir citādāka.

Foto: Torņakalns

Taču Arkādija parks ir  tāda kā Torņakalna priekšpilsēta, kam piekļūt var pa diviem tiltiem, gluži kā kādai pilij – Torņakalna tiltu un F. Brīvzemnieka tiltu – abi ieturēti smalkās  jūgendstila līnijās. Tilti  bija lielākās dzelzsbetona būves ne tikai Rīgā, bet visā Krievijas Impērijā (1908. gads)  un māņticīgajiem rīdziniekiem to šķērsošana esot iedvesusi pamatīgas bailes, tādēļ  gan gājēji, gan nedaudzie automašīnu īpašnieki labu laiku esot vairījušies no modernajām  būvēm.  Šķērsojot tiltu, zem kājām paveras bronzas sliežu mutulis, kuram cauri ik pēc 10 minūtēm izlaužas pasažieru vilciens. Torņakalnu no Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas  šķir viena pietura, bet pa vidu tām - tūkstošiem stāstu. Piemēram, 1941. gada vasara, par kuru Torņakalna stacijā atgādina biedējošais kravas vilciena vagons, kādā deportēja vairākus tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, un akmenī cirstas piemiņas zīmes ar deportētajiem tik pazīstamajām pilsētām kā Omska, Tomska, Novosibirska un citas. Ar dzelzceļu Torņakalnam ir cieša vēsture.

Foto: Torņakalns

Lai arī dzelzceļa līniju, kas pāršķeļ Torņakalnu uz pusēm, varētu salīdzināt ar dziļi grieztu brūci, tas ir neatņemama šīs vietas sastāvdaļa - tās raksturlielums. Dzelzceļš Torņakalna ielauzās 1868. gadā, atklājot  līniju Rīga-Mītava (Jelgava). Torņakalns bija gala stacija. No piestātnes, kas atradās Mūkusalas teritorijā,  kuģi kravas tālāk pārcēla uz Daugavas labo krastu, bet citi ļaudis tirgojās turpat uz vietas stacijā.  Vēsturiskā stacija atradās uz Akmens ielas 30. namā, kas tagad pārvērsts dzīvojamā ēkā. Šobrīd sastopamā Torņakalna stacija restaurēta pēc 19. gadsimta 80. gadu parauga, ar ieslīpu koka uzgaidāmo solu kases telpā un kokā glītu uzrakstu “T o r ņ a k a l n s”.

Foto: TorņakalnsFoto: TorņakalnsFoto: Torņakalns

Varētu secināt, ka šis Rīgas apriņķis, kura lielu teritoriju aizņem dzelzceļš, tāpat arī viena no pirmajām šosejām, kas veda uz Jelgavu,  ir urbāns, industriāls un steidzīgs. Taču -  nebūt ne! Šosejas tempus piebremzē rūpīgi glabātais bruģis, bet dzelzceļš paslēpies zemes gropē. Torņkalniešu pagalmos iespējams rast mieru, pat uzkurināt grillu un vasaras tveicīgos vakarus pavadīt pagalmā.

Foto: Torņakalns

Liela daļa iedzīvotāju šeit dzīvo krāšņās koka būvēs, kas puslīdz labi saglabājušās. Arī šīs, tāpat kā Āgenskalnā atrodamās, iespējams vērot un apbrīnot ilgāku laiku. Jo īpaši posmā uz Friča Brīvzemnieka ielas tikko pārejot pāri viaduktam. Tur no lepnā koka nama iznākusi tantiņa, it kā mani nemanot, pozē, puisis, radot izteiksmīgu ainu, uzmetas uz  ceļa margas un gaida 10. tramvaju, kas lēnām pietuvojas, eleganti izņemot līkumu. Savukārt, Vienības gatvei paralēlā Āpšu iela izceļas ar akurātām divstāvu dvīņu ēkām. Tās, atšķirībā no Brīvzemnieka ielas pilastriem un tornīšiem ir konservatīvas celtnes, kas ievēro korektu dēļu simetriju.

Foto: Torņakalns

Šeit spilgti iezīmējas sadalījums starp dzīvojamām mājām un ražotnēm vai citām saimnieciskām ēkām. Tās var atpazīt pēc dzelteno ķieģeļu sienām - kā nu kura izskatās -  cita vienkāršāka, cita reprezentatīvāka. Piemēram, koķetais tramvaja depo ar ragveidīgiem tornīšiem ūdens krājumiem gluži labi iederas divstāvu ēku kolektīvā.

Foto: Torņakalns

Taču pirms vēl šeit nebija vairāk par 10 mājām - 19. gadsimta 30. gados, Torņakalnu uz pusēm šķēla viena no pirmajām šosejām, kas veda uz Rīgu. Pa to ar pasta ratiem, kas pilni ziņām un svarīgiem dokumentfiem, nesās kupejas no Vācijas - tās devās caur Jelgavu un Rīgu tālāk uz Pēterburgu. Pa ceļam tik vien bijis kā septiņas koka mājeles vienā ceļa pusē un glaunā Bloka muiža otrā. Tagad ēkām pievienojušās vēl pārdesmit mūra ēkas, bet Bloka muižai vairs nepieder visa ielas puse, un tās jaunie kaimiņi liek muižai  mazliet nobālēt. Lai arī tolaik tā Rīgā vienīgā varēja lepoties ir galerijas tipa kolonādi, kas tai piešķīra zināmu prestižumu, šobrīd muiža šķiet apdraudēta un pamesta. Vienības gatve ir dzīvīga iela, joprojām vietējo dēvēta par Jelgavas šoseju.

Šķērsojot tiltu, kas noved Torņakalnā, pa labi paveras eleganta baznīcas smaile. Tas arī ir augstākais tornis šajā apriņķī. Taču meklēt pēdas tornim, pēc kura šis apriņķis ieguvis savu vārdu, agrāk vai vēlāk ciestu neveiksmi - vēsturnieki par to joprojām strīdas.

Ja meklējam Torņakalna ”pili”, viena no pretendentēm varētu būt Rīgas Lutera baznīca, kas celta neogotikas stilā ar romantiskām rozetēm un arkām. Tās interjeru plānojis vairāku Latvijas piļu ēku, tostarp Jaunmoku pilis projektētājs, vācbaltietis Viljams Bokslafs. Zem šīs baznīcas jumta slēpjas lielākā Luterāņu draudze Latvijā, kopskaitā 4000 draudzes locekļu un tā  19. gadsimta Latvijas reliģijas vēsturē ir zīmīga arī kā pirmā baznīca Rīgā, kuras mācītājs bijis latviešu tautības.

Foto: TorņakalnsFoto: Torņakalns

Taču līdz ar pēdējiem gadiem Torņakalna vaibstus krietni izmainījusi jauna celtne, kuru rīdzinieki, atsaucoties uz latviešu literatūras klasiku tā arī iesaukuši - par “Gaismas pili” vai “Stikla kalnu.” Arhitekta Gunāra Birkerta projektētā Latvijas Nacionālā bibliotēka joprojām ir strīdus akmens profesionāļu sarunās, un katrā ziņā tā atver jaunu lappusi Torņakalna arhitektūras vēsturē - vieniem tā ainaviski iederas Pārdaugavas panorāmā, citiem cērtas acīs. Un neizbēgami, tā krietni vien izmaina ne tikai Torņakalna, bet arī visas Rīgas kopējo ainavu. Taču bibliotēkas kultūras pasākumu piedāvājums ir kā labs papildinājums kaimiņos esošajam Mūkusalas Mākslas salonam.

Ļoti iespējams, ka no Arkādijas parka ainavām savai dzejai iedvesmojies 19. /20. gadsimta  mijas dzejnieks, dramaturgs Jānis Akuraters, kura ģimenes māja slejas nelielā uzkalniņā netālajā Ojāra Vācieša ielā 6. Ēka pati par sevi ir pievilcīga no arhitektoniskā viedokļa -  ieturēta funkcionālisma stilā, savukārt tās interjers vēsta ne tikai par dzejnieka ģimenes iedzīvi, bet ir arī spilgts 20. gadsimta 30. gadu laikmeta liecinieks. Viena no lielākajām  un kā vizuālās mākslas vērtībām muzejā ir Niklāva Strunkes Itālijas pilsētiņu skices. Protams, bez šī visa, muzejs sniedz ieskatu Jāņa Akuratera daiļradē un te bieži notiek arī dažādi kultūras pasākumi.

Foto: Torņakalns

Akurateram Kaimiņos, tuvāk Māras dīķim uz dzīvi bija apmetusies ne mazāk spēcīga Latvijas kultūras personība – Ojārs Vācietis, kurš, savukārt, saistāms ar 20. gadsimta pirmajām dekādēm. Jau no sākta gala 18. gadsimta otrajā pusē celtā ēka – traktieris “Jeruzaleme” -  savā ziņā iezīmēja ēkas potenciālo saistību ar kultūras dzīvi. Sākotnēji te saturīgi laiku, spēlējot biljardu, kārtis vai vienkārši pastaigājoties pa gleznaino apkārtni, pavadīja turīgā Rīgas inteliģence. Pēcāk, nonākusi tirgotāja J.H.Šrēdera īpašumā, ēka izveidojās par sakoptu namu, pa kura logiem esot plūdusi klasiskā mūzika vai filozofiski priekšlasījumi, bet līdz ar Padomju Savienības gadiem te mitinājās par Latviešu tautas sirdsapziņu dēvētais dzejnieks Ojārs Vācietis, kura muzejs Ojāra Vācieša ielā 19  patlaban aizņem visu vēsturisko ēku un ik gadu Dzejas dienās pulcina vairākus desmitus dzejas cienītājus.

Foto: Torņakalns

Vietējiem iedzīvotājiem Torņakalns asociējas arīdzan ar ko ne gluži ar kultūru saistītu, proti Bērnu slimnīcu. Tā nes Rīgas pilsētas mēra Džeimsa Armisteda vārdu un 1899. gadā dibinātā iestāde arī mūsdienās saglabā stabilu pozīciju visā Baltijā, esot lielākā bērnu ārstniecības iestāde. Tās Rīgas arhitektūrā bieži sastopamā Reinholda Šmēlinga  veidotās ēkas fasādē iebūvēts Armisteda portrets, jo slimnīca tapusi par viņa testamentā pilsētai novēlētajiem rubļiem. Sakoptais slimnīcas pagalms ir viens no Vienības gatves raksturlielumiem un par spīti grūtībām, kas tiek pārvarētas ēkas iekšienē, izstaro pozitīvu noskaņu.

Kā krāšņš Torņakalna noslēgums ir zeltainie sīpolveida Rīgas Kristus Svētbildes pareizticīgo baznīcas torņi un tās spilgti kontrastējošās zilganzaļās dzegu līnijas, kas uzliek šim apriņķim košu punktu, bet tālāk jau iezīmējas Ziepniekkalna blokmāju apvāršņi.

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Normunds

Apmeklēja: tur dziivoju

Paldies par Tornjakalna godaa celshanu!Kas tik tur veel nav!!?!! Kaut vai Katolju gjimnaazija veesturiskajaa Sokolovska kliinikas eekaa ar Toddes vitraazhaam un efektiigu jugendstila vestibilu,Tornjakalna Latvieshu biedriibas eeka-turienes biblioteeka bija pamats Nacionaalaas biblioteekas izveidei,Helmersena nams,kuru izjauktaa veidaa atgaadaaja no Elizabetes/Skolas ielas un iemaajoja Indrikja ielaa,inzheniera Agtes muizha,turpat iepretiim bazniicai(tikai jaazin-kur!),Baltijas varenaaka kastanju aleja Vieniibas gatvee,vecie Tornjakalna kapi(1764)veel pirms Lielajiem kapiem!Tur var apciemot Jeekabu Kazaaku,Lapas Maartinju,Esengergju Jaani,Nataalijas Draudzinjas gjimeni u.c.Un veel un veel!Iegaumeesim,ka Tornjakalns bija latvieshu inteligjences agriinaa perioda maajvieta,veelaak naaca Mezhaparks no divdesmitajiem gadiem.Rakstaa par tiltiem aizlaists sliipi-Briivzemnieka ielas tilts ir parasts satiksmes paarvads bez inzheniertehniskas un kultuurveertiibas,bet Tornjakalna un Altonavas ielu tilti ir iistaas jugendstila peerles dzelzsbetona atveidaa.Par Jeruzalemes krogu gan ir jaapiemin gan Broce,gan Vaagners,gan Shuumanis un vinja kundze,izcilaa pianiste Klaara Viika-Schuumane. Vispaar,Tornjakalnaa ir pasakaini!

www.anothertravelguide.lv

Paldies! Izlabojām!

Līga

Apmeklēja: okt 2014

Paldies, ļoti jauks rakts. Maza piezīme: pa Brīzvzemnieka ielu skrien 10.tramvajs, kuru apdziedājis Labvēlīgais tips (ne Nr.5) :)

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: