GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Viļņa

EsenceKultūraKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesLietas, kas jāizdaraKinoInsider's view

IZVĒLIES OBJEKTU

Lietas, kas jāizdara« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · lietuva · Viļņa · Lietas, kas jāizdara ·

Lietas, kas jāizdara

Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES

Lietas, kas jāizdara

Užupja republika

Viļņā ir kāds rajons, kam līdzīgu neatradīsiet nevienā Eiropas galvaspilsētā. Tā nosaukums ir Užupis jeb Aizupe vai Pārupe un tas atrodas tieši blakus vecpilsētai, no kuras to šķir nelielā Viļņas upīte. Nokļūt Užupī var pa kādu no romantiskajiem 16. gadsimta un cara laika tiltiņiem. Savukārt otrajā pusē tas beidzas līdz ar kalniem, kuros atrodas vairākas kapsētas (to vidū arī Jūdu kapsēta). 16. gadsimtā Užupis bijis strādnieku rajons. Upes malā bijušas četrpadsmit dzirnavas un savulaik zēlusi un plaukusi arī ādas apstrādes industrija. Un tā kā Krievijas impērijas laikos prostitūcija bijusi legāla, te mitinājusies arī lielākā daļa senākās profesijas pārstāvju. Līdz pat 20. gadsimtam Užupja zemās koka un ķieģeļu mājas apdzīvojuši lielākoties dzīves pabērni un bordeļu personāls. Padomju gados Užupis bijis slavens ar visai kriminālu auru, pārpilns nolaistiem un pamestiem kaktiem, klaidoņiem un ielasmeitām. Te bijusi pat iela ar nosaukumu “Nāves iela.” Pateicoties rajona sliktajai slavai, 70. gados tajā, par laimi, tika uzbūvēti tikai daži daudzdzīvokļu nami – tādējādi rajona vēsturisko veidolu saglabājot gandrīz neskartu.

Foto: Lietas, kas jāizdara 

Visu izmainīja mākslas akadēmija. Daudzi studenti un arī daļa pasniedzēju izvēlējās dzīvot tai tuvumā. Turklāt īres cenas Užupī joprojām bija ļoti zemas. Pamazām mākslinieku še kļuva arvien vairāk, taču īstais šodienas Užupja stāsts aizsākās tikai pirms 18 gadiem, kad rajona aktīvisti izlēma to pārkrustīt par Užupja republiku (Užupio Res Publika). Oficiālā tās dibināšanas diena ir 1.aprīlis, kas tiek dēvēts arī par Užupja neatkarības dienu. Kaut Užupis nereti tiek salīdzināts ar Parīzes Monmartru vai Kopenhāgenas Kristiāniju, te nokļūstot sapratīsiet, ka – kā jau lielākā daļa šāda veida salīdzinājumu, arī šis ir “pievilkts aiz matiem”. Užupis ir sava republika vārda vistiešākajā nozīmē. Tam ir pat atsevišķs kalendārs un arī sava konstitūcija, kas nu jau pārtulkota 24 pasaules valodās. Viena otrai blakus – uz atsevišķām plāksnēm, tās uzskatāmi sarindotas Paupio street. Katra jauna tulkojuma atklāšana ir notikums, dažkārt piedaloties pat attiecīgo valstu vēstniekiem.

Foto: Lietas, kas jāizdara 

Užupja konstitūcijā ir 41 punkts, tostarp arī tādi kā “Sunim ir tiesības būt sunim”, “Cilvēkiem ir tiesības būt laimīgiem,” “Cilvēkam ir tiesības būt individualitātei” u.c. Nesenākā jaunpienākusī valoda ir latviešu. Užupim ir arī savs simbols - plauksta ar caurumu vidū, tādējādi apliecinot, ka Užupis ir atvērts ikvienai kultūrai un reliģijai. Tam ir arī savs karogs, turklāt četrās krāsās – katrai sezonai. Tiesa, vietējie atzīst, ka kā jau visai anarhistiskā sabiedrībā, ik pa mirklim piemirstoties tos nomainīt.

Foto: Lietas, kas jāizdara 

Savukārt jaunais gads Užupī tiek svinēts 21. martā, un kamēr citviet pasaulē šī diena tiek dēvēta par pavasara envinokciju, Užupī tā ir “slazdu diena”. Diena, kad līdzīgi kā jaungadā apņemoties sākt jaunu dzīvi, visi tiek aicināti atbrīvoties no saviem “slazdiem”. Tā teikt, nav iespējama izaugsme līdzi velkot pagātnes ēnas. Tālab 21. martā visi tiek aicināti ierasties skvērā iepretim Užupja parlamentam un sadedzināt vecos “enkurus” – mēbeles, dienasgrāmatas utt., lai tādējādi atbrīvotos no traucējošiem emocionāliem slazdiem.

Savukārt otrajās Lieldienās tiek svinēta “Balto galdautu diena”, jo tiek uzskatīts, ka tie ir vienīgie svētki gadā, kad nekas nav jādara. Vienīgi jāpaņem ēdiens, kas palicis pāri no Lieldienu svinēšanas un jāatnes uz Užupi. Un tā kā iepriekšējā dienā svinību mielasts parasti bijis gana dāsns, vietējie ar lielāko prieku to arī darot.

Foto: Lietas, kas jāizdara 

Užupim ir arī savi starptautiskie sadarbības partneri. Šejieniešus, piemēram, saista visai ciešas attiecības ar Īriju, tālab Svētā Patrika diena tiek svinēta arī Užupī. Par svinību kulmināciju topot brīdim, kad Užupja robežupe iekrāsojas koši zaļā krāsā. Tas gan esot tikai uz mirkli – apmēram pusstundu, turklāt krāsa esot maksimāli ekoloģiska, jo balts suns nopeldoties zaļajā ūdenī balto kažoku nezaudējot. Užupī ir arī Tibetas laukums, jo, kā jau aktīva kopiena, užupieši atbalsta Tibetas neatkarību – Lietuvā viesojoties, laukumu esot apmeklējis arī Dalailama.

Foto: Lietas, kas jāizdara 

Turpat netālu, upes malā, skulptūru ielenkumā atrodas arī savulaik Baltijā pirmais mākslinieku inkubators. Vēl pirms gadiem 17 šī ēka bijusi pamesta un pirmie to sākuši apdzīvot skvoteri. Šobrīd īres cenas joprojām ir jaunajiem māksliniekiem ļoti draudzīgas – ilgtermiņa kontrakta gadījumā jāmaksā vien pieci eiro par kvadrātmetru.

Rajona teritorija ir salīdzinoši neliela – vien 0,7 kvadrātkilometru un šobrīd kopumā Užupī mīt apmēram 5000 cilvēku. Tiesa, atīvistu kodols ir apmēram simts un tie visi lielākoties dzīvo zemākajā Užupja daļā, tuvāk vecpilsētai.

Kolorītu iemītnieku te netrūkst – gan mazu bodīšu, gan mākslas galeriju un kafejnīcu veidolā. Tieši iepretim daudzvalodīgajai konstitūcijas sienai atrodas neliela grāmatnīca Kleistoteka Knygynas, kas vienlaikus kalpo arī kā grāmatu apmaiņas un īres punkts. Grozā starp grāmatu kaudzēm lepni izgūlies saimnieces kaķis Little Mister. Kleistoteka Knygynas ir vienīgā grāmatnīca šajā rajonā, turklāt atvērta tikai pirms gada. Kā stāsta turpat satiktā saimniece Gintarė Liočienė, kas savulaik bijusi viena no pirmajām īstenajām užupietēm, ik pa mirklim viņa domājot – turpināt vai neturpināt, “jo ar grāmatām šodien nav viegli.” Ziema bijusi grūta, bet tagad – vasarā, viss atkal atdzīvojies. “Kad šeit pirms divdesmit gadiem pārcēlos, Užupja apkārtne bija diezgan baisa. Tad sākās, kas līdzīgs vilnim – tā kā vienuviet te mitinājās ļoti daudzi ar mākslu saistīti cilvēki, izmainījās arī visa rajona aura. Užupis kļuva par savveida radošās enerģijas epicentru. Šobrīd paaudzes ir nomainījušās, vienubrīd pat šķita, ka tas viss izzudīs, taču tagad jūtu, ka Užupī ir sācies jauns vilnis, kuru veido jauni un ļoti radoši cilvēki. Arī mūsu klienti šobrīd lielākoties ir jaunieši. Izrādās, viņi joprojām lasa. Turklāt ļoti labas grāmatas.”

Tā kā jaunas grāmatas mēdz būt diezgan dārgas un bieži nopērkot nevar zināt, vai izdevums uzrunās vai nē, viņi ieviesuši grāmatu nomu. Samaksājot vienu eiro, grāmatu uz desmit dienām iespējams paņemt lasīšanai.

Foto: Lietas, kas jāizdaraFoto: Lietas, kas jāizdara

Turpat netālu ir vēl kāda maza bodīte ar kolorītu nosaukumu - VDK jeb The small shop of many different things. Īpašnieks ir ļoti harizmātiska personība, kurš kolekcionē visdažādākās ar Viļņas vēsturi saistītas lietas – mākslas grāmatas, fotogrāfijas, interjera priekšmetus. Tostarp arī antīkas mūzikas kastes, viena turpat veikalā rodama – nevainojamā darba kārtībā, pagriežot mazo atslēdziņu kā uz burvja mājienu telpa pielīst ar sentimentālu zudušā laika skaņu... Cita starpā mazajā veikaliņā rodami arī nišas parfīmi, kas esot tā galvenais rūpals.

Savukārt kādā izbijušā 19. gadsimta aptiekā šobrīd ierīkota konditoreja. Plaukti gar sienām joprojām ir tie paši – aizvien vēl pievilkušies ar dažādo zāļu un zālīšu aromātu. Kādreizējās aptiekas relikvijām pieder arī ar roku rakstīta tās vēsture. Tā tapusi padomju laikā un tās autors ir aptiekārs, kas še nostrādājis 58 gadus. Pēdējā lappuse jau mazliet kricelīgā rokrakstā vēsta, ka 17 no šejienes darbiniekiem bijuši komunisti, 10 kara veterāni, savukārt četri – marksisma un ļeņinisma universitātes absolventi...

Foto: Lietas, kas jāizdaraFoto: Lietas, kas jāizdara 

Gandrīz katrai ēkai un pagalmam Užupī ir savs stāsts. Ieklīstot kādā iekšpagalmā pēkšņi pārņem sajūta, ka atrodies vecajā Tbilisi. Laika sagrauztas koka ēkas ar sašķiebtiem balkoniņiem, vien te tos nerotā mežģīnes. 19. gadsimta beigās visas ēkas šajā pagalmā piederējušas kādai turīgai poļu zemes īpašniecei un viņa tās izīrējusi dažādiem maziem biznesiem. Vēl 20. gadsimta pirmajā pusē pagalms bijis pilns ar soliņiem, vietām, kur nolikt zirgu pajūgus utt. Turpat atradusies arī liela bumbiere. Tie, kam tagad jau krietni pāri septiņdesmit zina stāsīt, ka saimnieces logs atradies tieši tai iepretim. Viņa bijusi gana nešpetna un, lai bērni nelīstu pie bumbieriem, no sava loga aplējusi koku ar mēsliem. Pirms kara Užupī dzīvojuši arī diezgan daudz ebreju. Šais mājās vien mitušas vairākas ģimenes. Kara laikā trim no tām izdevies paslēpties slepenā bēniņu istabā starp diviem skursteņiem. Tā viņi izdzīvojuši visus kara gadus. Likteņa ironija – kad pēcāk vienas ģimenes 14 gadus vecais dēls devies uz Izraēlu, viņš gājis bojā karā ar arābiem.

Foto: Lietas, kas jāizdara

Ieslēpusies pagalmā starp laicīgām ēkām, Užupī atrodas arī mazākā baznīca Viļņā  – Bartolomeja baznīca. Ēka celta 18. gadsimta beigās, taču baznīca še bijusi arī iepriekš – līdz 1655. gadā, kara laikā ar Maskavu, to nopostījis ugunsgrēks. Šis ir vienīgais svētnams Viļņā, kur dievkalpojumi notiek baltkrievu valodā, jo baznīca pieder Viļņas baltkrievu katoļu kopienai. 1949. gadā tā tika slēgta un padomju laikā še atradusies skulptoru darbnīca, svētnamu no jauna atverot vien 1997. gadā.

Foto: Lietas, kas jāizdara 

Vēl mazliet uz priekšu, augstāk kalnā atrodas arī vecākā kapsēta Viļņā – Bernardīnu kapsēta, kuru 1810. gadā dibinājuši Bernardīnu mūki. Vienlaikus tā ir arī viena no romantiskākajām kapsētām pilsētā un, ja vien jums nav sarežģītas attiecības ar kapiem kā pastaigu vietu – te noteikti vērts iegriezties. Kapsētu jau kopš 20. gadsimta 70. gadiem aizliegts izmantot tās pamatmērķim, izņemot vien gadījumus, ja kādam še atrodas ģimenes kapi. Šur tur var manīt kādu iekoptu kopiņu, bet tādas ir tikai dažas, lielākoties viss šeit ieslīdzis aizmirstībā. Padomju laikā kapi vairākkārt izdemolēti, daļai mūža māju iemītnieku vairs nav pat nolasāmi vārdi. Uz kāda no kapakmeņiem lasāms, ka te apglabāts 1863. kara veterāns. No laika, kad poļi un lietuvieši sacēlās pret cara valdību. Nostāsti vēsta, ka kapsētā tolaik tikuši glabāti ieroči. Pēc nežēlīgā kara lietuviešu rakstība aizliegta un ieviests likums lietot tikai kirilicu. Tāpat tikusi aizliegta katoļu reliģija, esošos klosterus un svētnamus pārvēršot pareizticīgo baznīcās. Vienā kapu malā atrodas arī kāds mazliet spokains koka nams, kurā dzīvojot tikai viena vienīga veca sieviete un viņas suns. Kapos viņa nekad nav strādājusi, tās vienkārši ir viņas mājas.

Otrpus gravai 19. gadsimtā atradusies alus darītava, kas vēlāk pārtapusi kažokādas fabrikā, bet padomju gados – kalkulatoru ražotnē. Šobrīd teritorijā notiek aktīvi attīrīšanas darbi un paredzams, ka tuvējā nākotnē te durvis vērs jauns rezidentālais kvartāls.

1990. gadā lietuviešu kino režisors Arunas Matelis uzņēma arī filmu par Užupi „Desmit minūtes pirms Ikara lidojuma.” Mazliet ironisku šī ne ar ko nesalīdzināmā Viļņas rajona portretu.

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: