Esence
Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES
Medus krāsas pilsēta – cietoksnis, Maltas baroka pērle Valleta (Valleta) 2018. gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Taču must-visit galamērķu topa augšgalā tā nokļūs jau šoruden, kad pie pašiem vēsturiskās, leģendāro Maltas bruņinieku celtās citadeles vārtiem, iepretim Phoenicia grandhotelim un autoostai, kur dīvainā mūslaiku un sendienu kokteilī sajaukušās izplūdes gāzu un zirgu izkārnījumu smakas, septembrī durvis vērs stārarhitekta Renco Piano (Renzo Piano) megaprojekts, tam ietverot jaunus pilsētas vārtus, Parlamenta ēku, kā arī brīvdabas teātri un kultūras centru. Pēdējais atradīsies kādreizējās, britu arhitekta Edward Middleton Barry projektētās neoklasicisma Karaliskās operas vietā, kura Otrā pasaules kara laikā tika gandrīz pilnībā nobumbota. Projekta ambīcija nenoliedzami ir iezīmēt Valletu ne tikai vēsturiskās nostalģijas, bet arī laikmetīgās arhitektūras kartē. Tiesa, Maltas galvaspilsētā viņam ir arī pietiekami daudz pretinieku. Visvētrainākās diskusijas izraisījis tieši teātra projekts, kas paredz jaunajā celtnē iekombinēt arī vecās operas kolonnu drupas. Daudziem vietējiem šķiet, ka daudz pareizāk būtu bijis šajā vietā uzsliet feiku – vēsturiskās operas repliku.
Tikmēr Renco Piano intervijās uzsver, cik būtiski viņam bijis saglabāt Valletas nostalģijas sajūtu un respektu pret vēsturisko arhitektūru. Projektā nav nekādu pārspīlējumu, drīzāk elegance un neitralitāte. Jaunās parlamenta ēkas fasādi veidojot ar lāzeri piegrieztam smilškrāsas akmens bluķu rakstam – tieši tādā pašā tonī kā vēsturiskās pilsētas ēkas. Kā lūgts komentēt projektu saka viens no cienītākajiem maltiešiem, tās tradīciju apoloģēts 9. Marķīzs de Piro: “Man patīk modernā māksla, taču, ja es būtu pie teikšanas, diezin vai būtu uzticējis Renco Piano Valletas galvenos vārtus, kam tradicionāli ir ļoti simboliska nozīme. Taču es domāju, ka šis projekts piesaistīs Maltai ļoti daudz tūristu. Turklāt, Renco Piano ir liels arhitekts, ļoti daudz sasniedzis un no manas puses būtu muļķīgi viņu kritizēt – tā teikt, kas es esmu, lai to darītu? Japāņu arhitekta I.M.Pei Luvras stikla piramīda arī savulaik bija protestu apvīta, taču tagad visi ir laimīgi.”
Tiesa, šī nav vienīgā mūsdienu zīme Valletas sejā. Šopavasar jaunā veidolā tika atklāts arī vēsturiskais Barraka lifts, kurš gar pilsētas mūri no upes līmeņa uzved augšējos Barraka dārzos, tādējādi savienojot pilsētu ar ostu. Augšējie Barraka dārzi vienlaikus ir arī viena no simboliskākajām Valletas vietām, no kuras paveras neticams skats uz ostu un iepretim esošajām trim pilsētām - Vittoriosa, Cospicua un Senglea. Katru dienu precīzi pulksten 12.00 te joprojām nogrand lielgabalu zalve. Durvis vēris 1905. gadā, dažādu finansiālu un citu peripetiju rezultātā 1973. gadā lifts tika slēgts. Tā atjaunošanas projekts izmaksājis 2,5 miljonus eiro, lifts ir 58 m augsts un vienlaicīgi spēj pārvadāt 21 pasažieri. No ārpuses to klāj dzeltenīgs medus toņa metāla tīkls, tādējādi pieskaņojoties vēsturiskajām pilsētas mūrim.
Ceļojums laika mašīnā
Kad 1530. gadā Maltā ieradās Svētā Jāņa ordeņa bruņinieki, pussalā, kur šobrīd atrodas Valleta, mitinājušies tikai fermeri un zvejnieki. Stratēģiski izcilā atrašanās vieta – kalnā, ar skatu uz ostu, viņiem šķitusi ideāla ar mūra sienām nocietinātas pilsētas būvniecībai. Valletas pamatakmens tika likts 1566. gadā un savu nosaukumu tā ieguvusi par godu Lielmeistaram La Vallette, kurš uzzīmēja pirmo pilsētas plānu. Vēlāk to jau sīkāk izstrādāja militārais inženieris Francesco Laparelli. No daudzām citām pasaules pilsētām Valletu atšķir fakts, ka jau no pašiem pirmsākumiem tā bijusi rūpīgi plānota un nekas tajā nav uzbūvēts nejauši. Tās galvenā – Republikas iela, kā nospriegota stīga aizved no viena pilsētas gala līdz otram. Un tikpat precīzas ir arī pārējās un sānielas – ar maziem skvēriem pa vidu, kur savulaik ļaudīm pulcēties, aprunāties, tirgoties.
Ar šaurajām, bruģētajām ieliņām, kas ved stāvus kalnā un tad atkal lejā, laika nobružātajiem akmens namiem, to dekoratīvajām fasādēm un šarmantajiem balkoniem, Valleta joprojām atgādina laika mašīnu. Tajā ir kaut kas no Venēcijas sajūtas – pirms to vēl bija skārušas tūristu ordas. Garāmejot var tikai nojaust par neskaitāmajiem stāstiem, ko slēpj teju katrs no pilsētas namiem. Tiesa, atšķirībā no Venēcijas, kas sen kļuvusi par pilsētu – muzeju, Valleta joprojām ir dzīva un pulsējoša. Un atvērta tās apbrīnotājiem.
Starp citu, savulaik Valletā ieklīdis arī Bairons – 1809. gada 31. augustā, kad kuģis piestājis Lielajā ostā, pirmajā mirklī viņš – 23 gadus vecais sestais Rošdeilas barons Bīrons (Baron Byron of Rochdale), esot bijis diezgan sarūgtināts, ka viņu nesagaida goda zalve. Vēlāk kādā pieņemšanā viņš ticis iepazīstināts ar Konstanci Spenseru Smitu – atraktīvu un dēkainu būtni, kura burtiski viņu apbūrusi. Bairons uzdāvinājis viņai smaragda gredzenu un abi jau kaluši slepena ceļojuma plānus. Tiesa, jaunā dāma bijusi jau precēta – ar britu vēstnieku Štutgartē un dēkainis teju iekūlies duelī, no kura viņu par laimi izpestījis draugs. Lai izbēgtu no vēl lielākām nepatikšanām, viņam taktiski palūgts ar pirmo kuģi doties prom. Abi mīlnieki norunājuši tikties pēc gada un vienas dienas. Pēcāk abu tikšanos Bairons iemūžināja dzejojumā “Childe Harold's Pilgrimage”, to interpretējot Odiseja un Kalipso leģendas stilistikā. Konstance turēja vārdu un pēc gada Maltā atgriezās, savukārt Bairons tolaik jau bija citās dēkās Grieķijā un Albānijā.
Ciemos pie marķīza
Viens no pilsētas gadsimtiem nepārtrauktās asinsrites spilgtākajiem lieciniekiem ir Casa Rocca Piccola – ārēji askētisks divstāvu nams Republikas ielā. Tā vēsture iesniedzas jau ceturtajā gadu simtenī, un savu nosaukumu tas ieguvis par godu pirmajam īpašniekam Donam Pjetro La Roka (Don Pietro La Rocca), Svētā Džona bruņinieku ordeņa admirālim. 18. gadsimta otrajā pusē tas tika pārdots maltiešu augstmaņu ģimenei, kura – paaudžu paaudzēs, te dzīvo jau 200 gadus. Patreizējais īpašnieks Nikolā de Piro jeb 9. Marķīzs de Piro un Budakas barons pirms nu jau mazliet vairāk kā divdesmit gadiem izlēma daļu ēkas atvērt publikai. Kad no rīta 9.30, kā sarunāts, zvanām pie Casa Rocca Piccola durvīm, pa plašajām marmora kāpnēm, rokas sveicienam atpletis, pretim nonāk marķīzs pats. Vitāls, sirms kungs, cita starpā arī sešu grāmatu autors. Viena no tām - “The International Dictionary of Artists who Painted Malta”, tūlīt piedzīvošot atkārtotu izdevumu. Būrī, kājām gaisā sagriezies, mūs vēro viņa papagailis Kiko. Pirms atgriešanās ģimenes namā, marķīzs kopā ar sievu Frānsisu, kuras ģimenes saknes iesniedzas Lielbritānijā un Trinidadā, 14 gadus dzīvoja Anglijā.
“Mani atsauca tēvs. Būdams jau gados, viņš vairs īsti netika galā ar īpašumu. Kad izlēmu atvērt daļu mājas publikai, viņš teica, ka esmu traks. Pašā sākumā pārāk daudz cilvēku neiegriezās – visticamāk, kautrējās. Pa šiem gadiem mums bijis apmēram pusmiljons apmeklētāju. Vietējie, tūristi. Esam vienīgais šāds nams Valletā, kas joprojām pieder ģimenei, kura tajā arī dzīvo. Pārējie visi pārtapuši bankās, birojos utt. Jūs droši vien zināt stāstu par Leopardu (Il Gattopardo), Salinas princi no Sicīlijas. Viņš aizmirsa uzrakstīt testamentu, deviņi bērni mantoja viņa māju un viss pašķīda. Tas var notikt ļoti viegli.”
Līdzās unikālai mēbeļu, mākslas un citu artefaktu kolekcijai, marķīza ģimenei pieder arī lielākā kostīmu un mežģīņu kolekcija Maltā. Marķīzs saka, ka pamatideja, kāpēc viņš izlēmis atvērt māju publikai, bijis turpinājums. “Man ir svarīgi, lai tas turpinātos arī, kad es nomiršu – īpašums joprojām būtu pieskatīts un netiktu sadalīts. Man ir četri bērni un savā ziņā man bija jābūt pret viņiem negodīgam. Kad vecākajam dēlam – arhitektam, jautāju vai viņš vēlas šo māju, viņa atbilde bija nē. Viņš teica: “Tēvs, es esmu arhitekts. Es nevaru atgriezties Maltā un visu dzīvi veltīt vienai mājai.” Teicu, ka viņu saprotu, bet tādā gadījumā viņam nāksies upurēt daļu sava mantojuma, jo nekas no še rodamā viņam netiks novēlēts. Tas viss būs vienam – lai turpinātu. Mani bērni ir lieliski un šajā ziņā saprotoši. Mans otrs dēls bija ieinteresēts, trešais nodarbojas ar labdarību Londonā un arī savu nākotni nesaista ar šo namu. Savukārt meita ir apprecējusies ar Londonas juristu un viņai viss kārtībā. Mans turpinātājs būs otrais dēls, kurš jau šobrīd ir ļoti iesaistījies.”
Līdzīgi kā daudzo Valletas namos - no fasādes puses par vairāku desmitu istabu eksistenci tā iekšpusē ir grūti pat nojaust. Publikai ir atvērtas divpadsmit, kamēr pati ģimene dzīvo citā ēkas spārnā. Tiesa, svētdienās vai pēc četriem pēcpusdienā, kad viesi ir projām un ierodas ciemiņi, dažkārt tiek izmantotas arī šīs istabas. Savā mūžā ēka piedzīvojusi arī vairākas rekonstrukcijas. Oriģinālā 15. gadsimta akmens grīda vairs saglabājusies tikai vienā istabā. “Mēs esam pašā pilsētas vidū un viss jaunais te vienmēr nonāca ļoti ātri.” Tagad daļā istabu grīdu klāj 20. gadsimta sākumā Maltā darinātas flīzes.
Vislielākā telpa namā ir Sala Grande, kuru cita starpā rotā arī 18. gadsimta beigās tapusi Bohēmijas lustra. Un viens no nama lepnumiem – 18. gadsimta sekretārs, kas patiesībā nemaz nav sekretārs, bet gan apgleznota portatīvā kapela. Eiropā tolaik bijusi populāra chinoiserie jeb Ķīnas mākslas influences un maltieši nav varējuši atpalikt. “Ir vajadzīgi divi cilvēki un vismaz ceturtdaļstunda, lai to atvērtu. Mēs gan to lietojam ļoti reti, tāpat kā īsto kapelu, kas arī atrodas mājā.” Agrāk šādas kapelas esot iestumtas guļamistabā tūlīt pēc bērna piedzimšanas, lai viņu nokristītu. Savukārt visunikālākā mēbele mājā ir no Maltas koka darināts grāmatplaukts. Kā zināms, Maltā koku tikpat kā nav, tālab šīm mēbelēm ir īpaša retuma statuss. Grāmatplaukts darināts no apelsīnu, olīvu, citronu un keroba koka, tam klājot atvilktnes arī no iekšpuses. Bieži Maltas koks ticis izmantots tikai ārpusei, kamēr iekšpuse darināta no priedes, to patapinot no kuģu vrakiem. Visticamāk, grāmatplaukts reiz piederējis vienam no Lielmeistariem, un kā tas nonācis de Piro ģimenes īpašumā, nav īsti zināms. Marķīzs domā, ka tas varētu būt noticis Napoleona laikā, kad Lielmeistaru pils kolekcija tika izpārdota un izzagta pa pils sānu durvīm.
Ne mazāk unikāla ir arī Zilā istaba, kur zem kafijas galdiņa stikla virsmas glabājas 18. gadsimta sudraba ķirurga instrumentu komplekts. Vienīgais, kas vēl no tiem laikiem saglabājies, jo pārējos esot sakausējis Napoleons un viņa pēcteči. Maltas bruņinieki bijuši ne tikai reliģisks un militārs ordenis, bet arī savam laikam izcili ķirurgi. Ceļot Valletu, jau pirmsākumos bijis skaidrs, ka tajā jābūt arī hospitālim. Turklāt, nevis vienkāršam un funkcionālam, bet tādam, par kuru Eiropā runātu. “Viņi radīja vienu no garākajām slimnīcu istabām pasaulē – ar 600 gultām ikdienā, bet ekstrēmākos laika periodos tur varēja ietilpt arī 900 pacienti. Katrs slimnieks, pat visnabadzīgākais, bija paklanoties jāuzrunā ar “Mans Kungs”. Jo, kā mācīja Jēzus Kristus – to, ko jūs darāt visvājākajam, jūs darāt priekš manis. Tiesa, bruņinieki savā izsmalcinātībā gāja vēl tālāk – viņi paģērēja, lai ēdiens pie gultas slimniekiem tiktu servēts sudraba traukos. Un, protams, ka visi runāja par šo hospitāli Maltā, pat nezinot, ka sudrabam piemīt arī dezinficējošas īpašības.”
Blakus istabās pie sienas ir divi maltiešu pulksteņi – no agrīnā 17. gadsimta. Ja kāds no maltiešu pulksteņiem parādoties izsolē, cilvēki kļūstot vai traki. “Tie gan pārāk labi nedarbojas, ir ar vienu rādītāju un strādā tikai astoņas stundas - trīs reizes dienā jāuzvelk no jauna, toties ir ļoti dekoratīvi.” Līdzās vienam no pulksteņiem ir četrgadīgas meitenes portrets – no 1735. gada. Gleznots laulību kontraktam. “Sarunātās laulības tolaik bija populāras visur – arī Maltā. Dēla vecāki noskatīja meiteni un steidzās noslēgt kontraktu pirms to paguvis izdarīt kāds cits. Un pēcāk gaidīja 10 gadus, kamēr viņai apritēja 14 vai 15. glezna bija neatņemama gaidīšanas procesa sastāvdaļa un mākslinieks parasti ļoti centās, lai meitene tajā izskatītos lieliski, citādi ģimene viņam nemaksāja. Tā laika gaumes paradumi noteica, ka viņai jābūt mazliet apaļīgai – tāpēc tika gleznots dubultzods un apaļi vaigi. Savukārt korallis kaklā nesa laimi, bet kaula rags sargāja pret ļaunu aci. Snobisma piešpricei fonā vēl tika uzgleznots kalns, lai cilvēki domātu, ka jums ir kāds īpašums Sicīlijā.”
Kaut mūsdienu Maltā senās māņticības un “ļauno acu” būšanas ir gandrīz pilnībā pazudušas, ja uz ielas satiekot maltiešu sievieti ar mazu bērnu, apbrīnā iesauksieties: “Kāds jums skaists bērns!”, visticamāk, pretim saņemsiet dusmīgu skatienu. Līdzīgi kā pajautājot tradicionālo: “Kā klājas?,” Maltā neviens neteiks: “Man iet ļoti labi.” Drīzāk – neslikti.
Marķīzs ir liels stāstnieks un šķiet, ka Maltas vēstures un sociālo paradumu peripetijās viņa zināšanas ir teju enciklopēdiskas. “19. gadsimtā – britu laikā, Malta vienubrīd kļuva par savveida kuriozu, iemantojot romantiskās bruņinieku salas titulu. Cilvēki, kas izglītošanās nolūkos devās lielajās Eiropas tūrēs, mēdza te iegriezties, lai šo fenomenu redzētu paši savām acīm. Vienlaikus mēs vienmēr esam bijuši ļoti atvērti pret iebraucējiem. Jo, faktiski, kas tad mēs esam? Sajaukums. Kad bruņinieki ieradās Maltā, iedzīvotāju te bija ļoti maz – kādi 10 000. Pēkšņi to skaits pieauga līdz 100 000, jo šurp devās cilvēki no visas kristīgās Eiropas. Tas ir viens no iemesliem, kālab mēs bieži domājam plašāk nekā patiesībā esam. Turklāt vienmēr esam bijuši arī pietiekami pašpārliecināti. Viens gan, esam precējuši viens otru uz šīs mazās salas simtiem gadu. Mums visriņķī ir brālēni un māsīcas, tālab izrunāties Maltā ir ļoti bīstami – jūs nekad nezināt, kurš ir saistīts ar kuru.”
Stratēģiskā novietojuma dēļ Valleta un tās osta Otrā Pasaules kara laikā tika pamatīgi bumbota. Vēl vairāk nekā Londona. Hitlers bija iecerējis padarīt Maltu par savu bāzi. 1942. gada aprīlī dienas laikā vien bijuši 15 uzlidojumi. Cilvēkiem izdevās paglābties tikai pateicoties patvertnēm. Patiesībā zem Valletas ir vēl viena pilsēta. Sava bumbu patvertne bijusi arī Casa Rocca Piccola, tagadējā marķīza vecaistēvs to sācis rakt jau 1935. gadā, kad par gaidāmo karu vēl nav bijis pat nojausmas. Toreiz visi domājuši, ka viņš ir traks. Tiesa, pēc kara visi apakšzemes labirinti tikuši aiztaisīti un ieeju apslēpis iekšpagalma dārzs. Izpļāpājusies esot vecāmāte, kura par to pastāstījusi marķīza bērniem. Tad arī to atrakuši. Šobrīd kādreizējā bumbu patvertnē iekārtota arī neliela mākslas galerija un tās labirintu apmeklējums parasti noslēdz organizētās ekskursijas. Tā teikt, “oga” vēstures nogurdinātajiem.
Kā savu visīpašāko vietu Maltā marķīzs min Svētā Jāņa ko-katedrāli. “Esmu saticis daudzus itāļus – Itālijai ir viss un diezin vai jūs varat pārsteigt kādu no Romas ar baznīcu. Taču ar šo var, jo otra šāda svētnama pasaulē nav. Es vienmēr saku, ka šī ir viseiropeiskākā vieta Eiropā. Tā kā bruņinieki nāca no dažādām zemēm, katra sānu kapela ir savai valstij – Francijai, Vācijai, Spānijai, Portugālei... Turklāt to starpā pastāvēja nežēlīga konkurence, citai citu cenšoties pārspēt greznībā un unikalitātē.” Svētā Jāņa baznīcas lepnums ir arī divas renesanses ģēnija Karavādžo gleznas. Viena no tām - The Beheading of St John the Baptist, ir lielākais viņa radītais darbs pasaulē un arī vienīgais, ko viņš ir parakstījis. Ir ļoti daudz dažādu teoriju par to, kā Karavādžo savulaik nokļuva Maltā. Iespējams, tā bija viens no viņa pieturpunktiem bēguļojot no Itālijas. “Nenoliedzams ir fakts, ka laikabiedri viņu ļoti apskauda – Karavādžo darbu skaidrā vēstījuma dēļ, kas tolaik reti kuram bija pa spēkam. Bruņinieki piešķīra viņam Maltas juniorbruņinieka titulu, kas māksliniekam bija liels gods. Taču tad atnāca ziņa, ka viņš tiekot meklēts Romā par slepkavību. Vai viņš to bija arī izdarījis, neviens nezina. Pēcāk Karavādžo tika apvainots arī par to, ka ir gejs. Tas bija šausmīgs skandāls. Lielmeistars esot viņu ieslēdzis. Tajā laikā viņš gleznoja The Beheading of St John the Baptist. Viena no interpretācijām ir, ka nāvessoda izpildītājs patiesībā bijis viņa pašportrets, kamēr galva piederējusi kādam citam bruņiniekam, ar kuru viņam bijušas saspringtas attiecības. Karavādžo no ieslodzījuma izbēga un runā, ka patiesībā viņam izbēgt esot palīdzējuši paši Maltas bruņinieki. Tiesa, tā esot bijusi liela traģēdija, jo sākotnēji bijis paredzēts, ka Svētā Jāņa baznīcu viņš apgleznos pilnībā.”
Aizverot Casa Rocca Piccola durvis, mazliet ir sajūta kā aizverot grāmatu. Uz atvadām marķīzs vēl nosaka, ka drīz klajā nākšot viņa septītā grāmata. Fotoalbūms, kurā ģimenes mežģīnes kolekcijas esenci iznes 100 pazīstamas maltiešu sievietes, tostarp arī pašreizējā premjerministra un opozīcijas līderu kundzes. Neraugoties uz titulu, uzturēt šādu īpašumu nav viegli un savā ziņā izšķiršanās par tā atvēršanu publikai bijis arī veids, kā izdzīvot.
Trešais vecākais teātris Eiropā un korsāru pils
Starp citu, Valletā atrodas arī trešais vecākais teātris Eiropā, kurš ne uz mirkli nav pārtraucis savu darbību. Divi pārējie ir Hvaras teātris Horvātijā un Teatro Olimpico Vičencā. Tiesa, izņemot laika apbružāto uzrakstu Manoel Theatre, no ārpuses ir gandrīz neiespējami nojaust par tā eksistenci, nerunājot nemaz par interjera grezno dekadenci. Kā saka teātra mārketinga menedžeris Michael Mangion - ēku fasādes toreiz esot apzināti projektētas askētiskas, lai ienaidniekam nerastos pat aizdomas par dārgumiem, ko slēpj to iekšpuse. Teātri 1732. gadā dibināja Portugāļu Lielmeistars Antonio Manoel de Vilhena un bruņinieki to izmantoja publikas izklaidei – jaunajiem bruņiniekiem pašiem esot gan aktieriem, gan skatītājiem. Manoel teātrī ir tikai 600 skatītāju vietas, tas ir ļoti mazs, intīms un vienlaikus – ar apzeltītajiem griestiem, arī pietiekoši grezns. Kā smej teātra darbinieki, “Aīdu” te uzvest ir neiespējami. No senajiem laikiem ložās vēl saglabājušies spoguļi, kas savulaik kalpojuši kā saviesīgās skatuves daļa – tā teikt, lai redzētu, kurš ienāk teātrī. Būt redzētam un citus redzēt bieži bijis svarīgāk par pašām izrādēm. Un arī ložas tāpēc atradušās viena otrai iepretim, lai varētu samāties, redzēt, kurš ar ko atnācis un kas kuram mugurā. Teātrim ir arī iespaidīga kostīmu kolekcija – 14 000 tērpi, dažiem glabājoties vēl no 16 gadsimta. Tajā vakarā ir austriešu flautistes koncerts un mazajā teātrī skatuve šķiet tik tuvu, ka dzirdams teju katrs viņas elpas vilciens.
Kā jau pilsētā, kur visi viens otru pazīst, runājot ar vienu, ātri nonāc pie nākamā. Tā kādā vakarā, pēc vietējo ieteikuma dodoties apskatīt apartamentus Palazzo Citta Valletta, iepriekš pat nenojaušot nokļūstam namā, kurš pieder kādreizējo pirātu jeb korsāru pēctecim. Tiesa, viņa senči 1870. gadā to nospēlējuši kārtīs un tikai pirms desmit gadiem Frank C. Dimech namu atguvis. Precīzāk – atpircis. 16. gadsimta palazzo ir viens no pirmajiem Valletā tapušajiem namiem. Tas atrodas St Paul Street – kādreizējā augstmaņu rajonā. Turpat netālu ir arī St. Paul katoļu baznīca, kuras fondos glabājas vislielākā sudraba kolekcija Maltā. Ierodoties Napoleonam, vietējie visu sudrabu zārkos apglabājuši zem zemes. Napoleons bijis negausīgs, izzadzis un izpostījis ļoti daudz. Franks ir restaurators un, cik nu bijis viņa spēkos, skrupulozi atgriezis namam kādreizējo godību. Ieeja pamatstāvā savulaik bijusi tik plaša, lai var iebraukt ar karieti. Zirgi pēcāk novesti pagrabstāvā, savukārt kalpi palikuši pamatstāvā, kur arī dzīvojuši, naudu viņiem nemaksājuši – strādājuši par ēdienu un apģērbu. Gaiteņa galā ir virtuve – senos laikos tā bijusi izkrāsota zila, jo vietējie ticējuši, ka zilā krāsa atbaida insektus. Turpat ir arī mūrī izcirstas šauras kāpnes, pa kurām viņi saimniekiem nesuši ēdienu. Augstmaņu ģimene parasti mitusi augšstāvā - piano nobile, jo līdz tam nenokļuva ielas smakas. Tur šobrīd dzīvo arī Franks pats. Viņa apartamentos joprojām saglabājušies vecie 6 metrus augstie griesti, kas savulaik kalpojuši kā dabīgs kondicionieris. Logi bijuši tikai ielas pusē, savukārt pagalma puse – atvērta, tādējādi istabā ieplūdušais karstais gaiss pacēlies augšup, neļaujot telpai uzkarst. Pirms Franks namu atguvis, tas izdzīvojis gan komunālo dzīvokļu, gan biroju periodu. Katrs jaunais īpašnieks sienas pārkrāsojis savā krāsā un pagājis pamatīgs laiks, līdz restaurējot atkal tikts līdz vecajam mūrim. Interjerā ir daudz ģimenei savulaik piederējušu un citur uzietu vēsturisku mēbeļu. Franks atzīst, ka liela daļa ir arī pazaudēta, jo vēl nesen cilvēki aizgūtnēm centušies atbrīvoties no visa vecā. Tagad ir citādi – atšķirībā no laika pirms desmit gadiem, kad teju nevienu vēsturiskie palazzo neinteresēja, šobrīd īpašumu cenas Valletā pieaugušas astronomiski. Līdzās citām ģimenes relikvijām, pie sienas karājas arī autentisks korsāru duncis – bērnībā puikām to bijis daudz, spēlējuši kariņu uz ielas.
Franks dzīvo viens, lai uzturētu īpašumu, daļa palazzo apartamentu tiek izīrēti viesiem un noteikti ir viena no autentiskākajām naktsmītnēm pilsētā. Tā kā viņam nav mantinieku, viņu arī neuztraucot, kas notiks ar palazzo, kad viņa vairs nebūs. Muzeju atvērt viņš negrasoties.
Atvadoties Franks uzšņāpj uz papīra gabaliņa savu iecienītāko Valletas restorānu listi. Viens no tiem ir Ambrosia – vietējā institūcija, tā pavārs un īpašnieks Chris Farrugia šajā biznesā ir jau vairāk kā 30 gadus. Jāteic, lai nu kas, bet līdzsvars starp piesātinātu vēstures skatuvi un ne mazāk blīvu gastronomijas ainu, Valletā ir teju vai ideāls. Savā ziņā šo divu iemeslu dēļ vien padarot to par pašpietiekamu galamērķi.
Ārpus Valletas mūriem
Arī ārpus Valletas mūriem – atšķirībā no citām Vidusjūras salām, Malta noteikti nav tradicionāls saules un jūras brīvdienu galamērķis. Kaut ūdenim te piemīt reibinoši skaistais tirkīzilais tonis un klasisko tūrisma maršrutu obligāts pieturpunkts ir Zilā grota, patiesībā Maltas sajūtu piedzīvojums arī šodien drīzāk atgādina marķīza pieminētos tūrisma pirmsākumu laika izglītojošos ceļojumus. Protams, ja apzināti nedodaties uz St Julian's vai Sliema, kur koncentrējusies salas naktsdzīve un 21. gadsimta kūrortpilsētu pulss.
Obligāta apmeklējuma vērta ir Mdina, Maltas senā galvaspilsēta – vēl pirms Valletas. Tās vēsture ir vairāk kā 4000 gadus ilga, savulaik tā bijusi arī Maltas augstmaņu mājvieta. Šodien dēvēta par “klusuma pilsētu”, savā ziņā tā tāda arī ir – īpaši, kad vakarā pazudušas tūristu ordas. Un tikai dažos logos deg gaisma, jo mūsdienās Mdinā tikpat kā neviens vairs nedzīvo. Dienā tai mazliet atgādinot brīvdabas muzeju, kam restaurācija neglābjami notraukusi arī patinas kārtu.
Noteikti aizbrauciet arī uz Marsaxlokk – šarmantu zvejnieku ciematu pašā jūras malā. Kā jebkurā Maltas ciematā – tās sirds ir baznīca, pie kuras gozējas klasiska britu laika relikvija – sarkanā telefona būdiņa. Savukārt mazā osta ir pilna krāsainu koka zvejnieku laivu. Uz to purngala parasti uzzīmēta acs – vēl no fēniķiešu laikiem, kuri te izcēlās krastā 9. gadsimtā pirms Kristus, saglabājusies tradīcija, solot pasargāt no “ļaunas acs” un citām nelaimēm.
Promenādē viena blakus otrai atrodas zivju ēstuves, bet, ja vēlaties baudīt patiešām izcilu zivju virtuvi – vietējo vidū iecienīta adrese ir Tartarun. Restorāna nosaukums aizgūts no šejieniešu īpašajiem zvejnieku tīkliem.
Savukārt Mostas svētnams lepojas ar vienu no Eiropā lielākajiem jumta kupoliem, kuram, turklāt, Otrā pasaules kara laika uzlidojumos brīnumainā kārtā izdevies palikt neskartam. Tam trāpījušais lādiņš vienkārši noripojis no jumta un nav uzsprādzis. Tā replika joprojām aplūkojama svētnamā.
25 minūšu prāmja brauciena attālumā no Maltas atrodas Gozo. 25 kilometrus gara un 7 kilometrus plata sala ar pilnīgi citas pasaules sajūtu. Pirms trīsdesmit gadiem pa tās ciematu ielām joprojām staigājuši ēzeļi, šobrīd gan tos aizstājušas mašīnas, bet ūdens Gozo piekrastē aizvien ir kristāldzidrs, savukārt ritms – tik sen aizmirsti lēns, ka pirmajā mirklī sev jāiekniebj, lai noticētu, ka kaut kas tāds mūsdienu haotiskajā pasaulē vairs vispār ir iespējams...
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.