GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Kišiņeva

EsenceKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesLietas, kas jāizdaraVērts zināt

IZVĒLIES OBJEKTU

Lietas, kas jāizdara« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · moldova · Kišiņeva · Lietas, kas jāizdara ·

Lietas, kas jāizdara

Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES

Lietas, kas jāizdara

- Uz Kišiņevu visticamāk nav vērts doties tiem, kas cenšas izzināt moldoviešu saknes un meklē liecības par pirmskara Moldovu. Tā gāja bojā otrā pasaules karā. Valsts galvaspilsētas arhitektūru galvenokārt veido padomju laika celtnes, un iespējams tās ir arī viens no iemesliem, kālab Kišiņevu vērts iekļaut savos ceļojumu plānos. Katrā ziņā nav daudz vietu, kur padomju arhitektūru vēl būtu iespējams skatīt tik autentiskā veidolā. Arī gandrīz pilnīgs citu tūristu trūkums, kas šodienas pasaules kartē uzskatāms teju par luksusu. Līdz ar to arī visai vāja tūrisma infrastruktūra, kas savā ziņā ir pat pluss - radot iespēju vietējo kolorītu izbaudīt visā tā krāšņumā.
Atšķirībā no citām bijušās Padomju Savienības teritorijas valstīm, kur līdzās pagātnes vēstures relikvijām rodamas arī laikmetīgas celtnes, pirmajā mirklī Kišiņeva mazliet atgādina pasaku par Apburto princesi - iesnaudušos pagātnes dekorācijās. Lielākā daļa padomju arhitektūras monstru joprojām ir dzīvi un funkcionē, kamēr citi - pamesti un pussagruvuši, vīd pilsētas sejā kā iepuvuši zobi. Padomju arhitektūras maršrutu vislabāk sākt no pilsētas galvenā Stefana Lielā bulvāra - ar valdības ēku, kas atrodas iepretim vienam no retajiem Kišiņevas vēstures simboliem, 1840. gadā par godu krievu uzvarai pār turkiem celtajai Triumfa arkai. Arka ir 13 metrus augsta un savulaik tika radīta, lai būtu, kur novietot 6,4 tonnas smago zvanu, kas tika izliets no turkiem savulaik atņemtajiem lielgabaliem. Tās vienā malā atrodas Austrijā izgatavots pulkstenis, kura mehānisma pieskatīšanai valdība toreiz labākajam pilsētas pulksteņmeistaram piešķīra 200 rubļus. Tiesa, salīdzinājumā ar bulvāra otrā pusē esošo valdības ēku, arka izskatās pēc necila pundurīša. Durvis vērusi 1964. gadā valdības mītne bija viens no 60. gadu sākuma prioritārajiem projektiem un ir tipisks padomju neoklasikas stila paraugs. Apmēram piecu minūšu gājiena attālumā atrodas 1976. gadā celtais parlaments un 80. gados durvis vērusī operas un baleta teātra ēka. Starp abām monstrozi izslējusies prezidenta pils jeb stikla pils kā to dēvē vietējie. Celta 1989. gadā tā gan drīzāk raisa asociācijas ar četrzvaigžņu viesnīcu, un utopisko padomju arhitektūras klejojumu maršrutā noteikti ir viens no ekstravagantākajiem objektiem. Īpaši vakara saulei metot spocīgi ugunīgus atspulgus tās bronzas toņa stikla logos. Padomju arhitektūras spilgtākajiem objektiem pieder arī turpat netālu esošā The National Palace, kas parasti kļūst par lielāko Kišiņevā notiekošo koncertu mājvietu. Īpašas vizītes vērts ir arī 1982. gadā celtais cirks, kas tagad jau vairākus gadus stāv tukšs un pamests (tekot jumts), vien vasarās pie pussabrukušajām kāpnēm un laukumā pulcējas jaunieši ar skrituļdēļiem.
Savukārt vārgu atblāzmu no cara laika Kišiņevas var meklēt dodoties pa jau pieminēto Stefana Lielā bulvāri pretējā virzienā. Te sakoncentrējušās gandrīz visas vēsturiski nozīmīgākās Kišiņevas ēkas, cik nu to vispār vairs pilsētā atlicis. Viena no īpašākajām ir 1903. gadā celtā ērģeļu zāle, kas šo statusu gan iemantojusi tikai pēc otrā pasaules kara. Iepriekš te atradusies pareizticīgo baznīcas pakļautībā esoša banka. 19. gadsimta beigu arhitektūras paraugiem pieder arī tagadējā Iekšlietu ministrijas ēka, vienā ielas malā gar to ved brīnišķīga, ēnaina krāšņu koku aleja. Tiesa, pašu ēku labāk nemēģināt fotografēt - vietējiem miličiem tas diezin ko nepatīk...

Foto: Lietas, kas jāizdaraFoto: Lietas, kas jāizdaraFoto: Lietas, kas jāizdaraFoto: Lietas, kas jāizdara

- Viena no spilgtākajām, vēl dzīvajām Kišiņevas vecās arhitektūras zīmēm ir krievu pareizticīgo katedrāle. Tā atrodas pašā pilsētas centrā, 1836. gadā izveidotajā Katedrāles parkā, kura teritorija aizņem deviņus hektārus. Parkam ir astoņas ieejas un izteikti taisnas alejas, kas visas ved katedrāles virzienā. Ideja par katedrāles celtniecību esot radusies jau 1812. gadā, kad Besarābija tika pievienota Krievijai un par guberņas centrālo pilsētu kļuva Kišiņeva. Katedrāles celtniecības darbi sākti 1830. gadā un ilguši sešus gadus. Dienvidos no tās atrodas zvanu tornis, kuru 1962. gadā, īsi pirms ziemsvētkiem, iznīcinājuši padomju varas pakalpiņi un tas atjaunots tikai 80. gadu beigās. Savukārt pašā katedrālē tikusi iekārtota izstāžu zāle un kā katedrāle tā atkal sākusi darboties tikai 1989. gadā. Netālu no katedrāles atrodas arī otrs ievērojamākais pilsētas vēstures objekts - 1840. gadā par godu krievu uzvarai pār turkiem celtā Triumfa arka. Tieši tai iepretim, Stefan cel Mare avēnijas otrā pusē - monstrozi izslējusies 1964. gadā celtā valdības ēka, tipisks padomju neoklasikas paraugs.

Foto: Lietas, kas jāizdaraFoto: Lietas, kas jāizdaraFoto: Lietas, kas jāizdara

- Kišiņevas Etnogrāfijas muzejs ir viens no retajiem apskates objektiem, kurā patiešām vērts iegriezties. Kaut tas noteikti nepieder iespaidīgākajiem pasaules muzejiem, tas kalpo kā vismaz neliels pieturpunkts pirmskara Moldovas vēsturē. Un neizdemolēts. Ieejas maksa ir niecīga un visticamāk būsiet vienīgais apmeklētājs. Jebkurā gadījumā ārvalstu ciemiņš šai muzejā ir ļoti liels notikums. Muzejs celts 1905. gadā un ir vienīgā ēka Moldovā, kuras arhitektūra izturēta austrumu stilā.

Foto: Lietas, kas jāizdara

- Kaut mazliet novirzoties no pilsētas galvenās dzīslas un ieklīstot sānielās brīžiem šķiet, ka esi nonācis kādā lauku sādžā - ar sašķiebtām namu kāpnēm un maziem pagalmiņiem, Kišiņevai nenoliedzami piemīt savs kolorīts. Un, ja vien mazliet tam ļausieties, piemēram, iztēlojoties savas acis kā lēni slīdošu kameru - dzīvs kino garantēts. Brīžiem pat šķiet, ka šai ačgārnībai un haosam piemīt savs skaistums. Avīžu izgriezumiem un sludinājumiem aplīmētas namu fasādes un balkoniņi, kas ir vesela fotostāsta vērti. Jo kur gan vēl ko tādu redzēsiet - daudzdzīvokļu nami burtiski apauguši visdažādākajām neprātīgākajām konstrukcijām, tā teikt, katrs ceļ, ko grib. Brīvs fantāzijas lidojums. Stikloti, restoti vai pat mūra sienas apņemti balkoni, ar jumtiņiem kā strazdu būriem. Citviet par pilsētas seju īpaši nedomājot (piemēram, iepretim galvenās bankas ēkai) pašā centrā lepni plīvo tikko izžauta veļa.

Foto: Lietas, kas jāizdaraFoto: Lietas, kas jāizdara

- Kišiņevā kolorītu iespējams atrast it visā, arī vienkārši pārvietojoties no punkta A uz B. Var jau braukt ar taksi vai staigāt kājām, bet vismaz vienreiz jāpamēģina vietējais trolejbuss. Tas maksā vienu levu un ar to pārvietojas lielākā daļa vienkāršo pilsētas iedzīvotāju, nereti arī kāds rūpnīcu direktors vai valsts iestādes darbinieks. Drebošs, klabošs un pārbāzts kā siļķu muca, trolejbuss ir īsts lēciens atpakaļ laikā. Nobraukts līdz pēdējam. Turklāt, arī iekļūt tajā ne vienmēr ir tik vienkārši - reizēm nākas palaist garām vairākus spēkratus, kamēr vienā izdodas iestūķēties. Iekrampējies augšējā stienī un gaidi līdz sava pieturai. Pa vidu visiem spraucas konduktore. Tantuks, kam abos sānos milzīgas pakas ar banknotēm. Pasažieri tās turpina dot un dot, bet vietas kļūst mazāk un mazāk. Ne mazāk kolorīts ir arī brauciens mikroautobusā. Tas maksā 3 levas un, lai arī izgrabējis, tiek uzskatīts par pakāpi augstāku. Adatai nav, kur nokrist, bet, iekāpjot kādai smalkāk ģērbtai kundzei, šoferis teciņiem atnes no bagāžas tabureti un iebiksta ejā pa vidu - lūk, dāmai sēdvieta...

Foto: Lietas, kas jāizdara

- Vīna kvalitātes ziņā ar Moldovu nevar sacensties neviena no bijušās Padomju Savienības valstīm. Turklāt pēdējos gados tas tiek arvien augstāk novērtēts arī Eiropas prestižajās izsolēs. Salīdzinoši zemā vīndarīšanas procesā izmantotā ķīmijas procenta dēļ tiekot uzskatīts arī par vienu no tīrākajiem pasaulē. Divas no Moldovas slavenākajām vīndarītavām - valstij piederošās Circova un Milestii Mici, atrodas apmēram stundas brauciena attālumā no Kišiņevas. Pirmā ir slavena ar stāstu kā tās apakšzemes labirintos reiz divas dienas maldījies kosmosa pionieris Jurijs Gagarins. Un arī ar pompozām degustācijas telpām, Putina vizīti un visai aroganto attieksmi pret viesiem - franču vīndarītavu šarmu un viesmīlību te nemeklējiet. Viss joprojām kā padomju laikos, ja iepriekš nepieteiksi vizīti - neiekļūsi. Savukārt Milestti Mici pat iekļuvusi Ginesa rekordu grāmatā kā lielākā pazemes vīna ražotne pasaulē. Iespaidīgi pagrabi gan ir arī Cricova, taču, ja jāizvēlas, kuru no abām apskatīt - Milestti Mici noteikti ir labāka izvēle. Teritorijā, kur šobrīd atrodas vīndarītava, pirms 200 gadiem bijušas smilšakmens raktuves, iegūtos akmeņus izmantojot māju celtniecībai. Vēlāk tika atklāts, ka šajā vietā ir piemērots klimats vīna glabāšanai. Milestti Mici tika atvērta 1969. gadā un praktiski visa iespaidīgā ražotne atrodas 30 - 80 metrus zem zemes 55 kilometru lielā teritorijā. Būtībā vesela pilsēta, ar ielām, kuru labirintos nezinātājs var apmaldīties pirmajās piecās minūtēs. Kopumā visā teritorijā glabājoties 35 litru vīna. Pārvietošanās notiek automašīnā un, protams, gida pavadībā. Īpašā telpā - 85 metrus zem zemes, rodama vīndarītavas zelta kolekcija, tās daļa atrodas vēl atsevišķā telpā - aiz slepenām smilšakmens durvīm. Astoņdesmito gadu vidū, kad bijušais PSRS līderis Mihails Gorbačovs izdeva savu slaveno „sauso likumu", daži vietējās izpildvaras pārstāvji to uztvēruši pārlieku centīgi, iznīcinot vīna pudeles un mucās salejot benzīnu, lai sabojātu vīnu. Tiesa, Milestti Mici palikusi neskarta, kaut daudzas Moldovas vīndarītavas pamatīgi cietušas. Publikai vīna darītava durvis vērusi tikai pirms astoņiem, deviņiem gadiem, taču vīna tūrisms Moldovā joprojām ir gauži neattīstīts un lielākā daļa viesu esot vien tie, kuriem vīna darītavas apmeklējums iekļauts kādā Kišiņevā notiekošas konferences programmā. Iespējams, tālab arī nelielā vīndarītavas veikaliņa pārdevēja tūlīt naski aizslēdz bodi, kad esam veikuši pirkumu. Tiesa, mazāku nekā iecerēts, jo norēķināties ar kredītkarti te iespējams tikai tad, kad aparātam tīk darboties un mēs acīmredzami neesam ietrāpījuši īstajā dienā...
Vīna kvalitātes ziņā gan valstij piederošās vīna darītavas pēdējos gados pārspēj privātie vīndari. Septiņas no tām - Château Vartely, Acorex, Purcari, Dionysos-Mereni, Lion Gri, Bostavan un DK-Intertrade, apvienojušās, lai izveidotu Moldovas vīna ģildi, kas nodarbojas gan ar pašu ražotā vīna, gan visas valsts promociju. Kā labākā un prestižākā minama Purcari vīndarītava, kas atrodas netālu no Ukrainas robežas. Viens no tās lepnumiem ir Negru de Purcari - vīns, kura buķeti veido Cabernet -Sauvignon un Moldovai raksturīgo Rara Neagra vīnogu sajaukums. Taču ne mazāk izcils ir arī Purcari Sauvignon un Pinot Noir. Īpaši tīkama ir arī cena - ļoti labs vīns Moldovā maksā vidēji 10 - 12 eiro. Reitingu ziņā Purcari seko Château Vartely vīndarītava, kuras baltvīnu klāstā īpašas nobaudīšanas vērts noteikti ir Traminer - no Moldovas dienvidos augušām vīnogām.

Foto: Lietas, kas jāizdaraFoto: Lietas, kas jāizdara

- Ja jums ir viena brīva diena Kišiņevā, noteikti vērts aizbraukt līdz Orheiul Vechi - senam alu klosterim, kas atrodas 50 kilometru attālumā no Moldovas galvaspilsētas. Ceļā jārēķina apmēram stunda, jo kā lielākoties Moldovā, to kvalitāte ir slikta - ielāps pie ielāpa un pamatīga kratīšanās. Orheiul Vechi ir vietējo lepnums, valsts nozīmīgākais tūrisma objekts, taču īpašas ilūzijas nelolojiet - sajūtu ziņā daudz iespaidīgāks ir ceļš līdz tam. Moldovas dabas ainava, vīna lauki un lauku ciemati ar zili krāsotajām mājiņām un izgleznotajām logu ailēm. Katrai blakus ir mazs dārziņš, kur vasarās krāšņi zied puķes. Vienīgais, kas krietni bojā apkārtnes ainavas krāšņumu, ir ceļmalas atkritumi - no garāmbraucošo mašīnu logiem Moldovā joprojām tiek mests viss iespējamais un to savākt neviens neuzskata par savu pienākumu. Alu klosteris atrodas apmēram 60 metru augstumā, klintīs virs Raut upes un 13. gadsimtā to šajā vietā izcirtuši pareizticīgo mūki, kas šeit dzīvoja līdz pat 18. gadsimtam. Pēc ilgāka pamestības perioda 1996. gadā mūki atgriezās, restaurēja klosteri un tā nelielā klintī cirstā kapela joprojām kalpo kā baznīca apkārtnes ciematu iedzīvotājiem. Šobrīd teritorijā, kur atrodas klosteris, tiek mēģināts izveidot ko līdzīgu brīvdabas muzejam. Ieeja maksā 15 levas (ārzemniekiem), 3 - vietējiem, teritorijā atrodas gan neliels arheoloģijas muzejs, un starp pārējām arī viena vietējo māja, kuras interjers saglabāts kā sendienās. Citādi visapkārt rit vietējā ciemata ikdienas dzīve un, ņemot vērā valsts vāji attīstīto tūrisma infrastruktūru, ciemiņi te sevišķi bieži neiegriežas. Uz klosteri augšup ved kāpnes un tur jau tas ir - neliels, bet savā ziņā skaists. Miniatūra baznīca, zvanu tornis un mazs lodziņš. Ienākot dievnamā, skatam paveras maza istabiņa, neliels altāris un kādas piecas klintīs cirstas celles tam līdzās. Šķību aci uz ciemiņiem noraugās vietējais mūks, kas vientuļi te dzīvo jau veselu mūžību. Vismaz tik ilgi, šķiet, nokalpojis viņa talārs... Aiz klostera sienas atrodas arī neliela akmens platforma, no kuras paveras brīnišķīga apkārtnes panorāma.
Lielākā daļa tūristu ir pareizticīgie, kas šurp dodas, piemēram, iesvētīt krustiņus. Uz klostera sienām gan atrodama arī visai dīvaina un vienlaikus mazliet baisa lasāmviela krievu valodā. Uz A4 formāta lapām sadrukāti dažnedažādi ārpasaulīgi vēstījumi - „Pirms ienesiet šeit kādus produktus, noplēsiet svītru kodu, jo katrā no tiem iekodēts sātana skaitlis 666"; „Sievietēm nebūs vīrieša drēbēs staigāt un vīriešiem sieviešu, jo tas nāves grēks"; vai arī „Būs laiki, kad nākšot telefoni bez vadiem un ka jauniešiem tie ļoti populāri būs, jo antikrists caur tiem ar viņiem runās, cilvēki no tiem piemetīsies dažādas slimības un pasaules gals tad vairs nebūs tālu".
Apkārtnē atrodas arī trīs viesu nami, kur var gan pārnakšņot (vidēji 35 levas par nakti), gan vienkārši papusdienot (vienam cilvēkam - 170 levas). Moldovā ciena kārtīgas pusdienas un galdā tiek celts viss iespējamais, sākot no nacionālās zupas zamass (vistas zupa ar pašu gatavotiem makaroniem), kāpostu tītenīšiem līdz mamaliga jeb koši dzeltenai maltas kukurūzas biezputrai. Pēdējā ir neiedomājami sātīga un tiek griezta ar rupju kokvilnas diegu. Visbeidzot - kopā ar sīpoliem sutināta aitas gaļa, kas tiek pasniegta kopā ar omleti un bryndza sieru. Un, protams, neiztrūkstošais mājas vīns, kas te rodams katrā sevi cienoša saimnieka pagrabā.

Foto: Lietas, kas jāizdaraFoto: Lietas, kas jāizdaraFoto: Lietas, kas jāizdaraFoto: Lietas, kas jāizdaraFoto: Lietas, kas jāizdara

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: