Lietas, kas jāizdara
Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES
Kralja Petra I. Vienas ielas stāsts
Savā ziņā Belgrada ir pilsēta, kas prasmīgi apguvusi mākslu stāstīt stāstus. Kaut ārēji tās eklektiskais karos un konfliktos daudz cietušais arhitektoniskais veidols grūti dēvējams par skaistu, tai piemīt unikāla spēja no pīlēna uzburt gulbi - turklāt mirkļos, kad to vismazāk gaidi. Viens no tādiem piemēriem ir Kralja Petra I iela, kas atrodas pašā pilsētas centrā un šķietami neatšķiras no citām līdzīgām ielām.
Ja dosieties turp no Studentu skvēra puses, ceļā ir viena no jaunās Belgradas spilgtākajām zīmēm - šī gada sākumā durvis vērušais Hotel Suqare Nine. Pirmā dizaina viesnīca Serbijas galvaspilsētā. Tās projekta autors ir viens no pazīstamākajiem mūsdienu brazīliešu arhitektiem Isay Weinfled, kurš savulaik pārstāvējis Brazīliju arī Venēcijas arhitektūras biennālē. Pati ēka ir monumentāls perfektuma etalons, gandrīz kā tās, ko zīmē bērnu grāmatās - pieci stāvi, katrā septiņi logi, kurus izceļ divi kā ūdens piles vienādi kupli sazaļojuši puķu podi. Gluži kā grāmatu lodziņus, tos gribas aiz viena stūra aizķeksēt un vērt vaļā. Akmens un koka ēkas fasāde ar perfekti grafiskajiem bēši brūno toņu laukumiem ir nevainojama kā supermodele, kuras godu vēl pieskata ārdurvīs manāmais apsargs.
Sānu jaunajai viesnīcai piespiedusi, blakus stāv tāda salīkusi, bet joprojām moža večiņa - viena no vēsturiskajām Belgradas ēkām, tiesa, ar pamatīgu dzīves plaisu fasādē. Kā divas pasaules, kas piespiedu kārtā satikušās, taču īsti nesarunājas. Vēl pāris soļus tālāk ir Etnogrāfijas muzejs, bet vēl pārdesmit metrus - Vase Carapica un Kralja Petra I ielas krustojums. Pie vienas no mājām ielas otrajā pusē piestiprināta divu grāmatu akmens lieluma akmens plāksne, uz kuras uzdrukāta melnbalta kāzu fotogrāfija. 20. gadsimta sākuma salonfoto - līgava celīšus kopā salikusi sēž greznā baltā kleitā, cēla un majestātiska. Līgavainim rokās ir balti cimdi. Paraksts zem bildes vēsta, ka fotogrāfija ir no kādas privātkolekcijas. Kopumā visas ielas garumā ir 63 šādas plāksnītes, fotogrāfiju veidolā uzburot stāstu par tās kādreizējiem iemītniekiem laikposmā no 19. gadsimta līdz pagājušā gadsimta 40. gadiem. Tiesa, tām nav faktoloģiska (ne visi fotogrāfijās attēlotie personāži šajos namos patiešām kādreiz dzīvojuši), bet drīzāk asociatīva precizitāte. Fotogrāfijās fiksētas spožas sava laika Belgradas personības un caur tām - arī pilsētas likteņstāsts. Tās it kā iedzīvina vēsturisko atmiņu, vienlaikus radot gluži fizisku turpinājuma sajūtu. Daļa fotogrāfiju ir no privātiem arhīviem, daļa - no Lietišķās mākslas muzeja un Ebreju kultūras muzeja arhīviem. Tās tapušas mākslas un sociālā projekta The Corso ietvaros un uzdrukātas uz speciālām keramikas plāksnēm, lai nevainojami izturētu jebkuras dabas kaprīzes.
Savukārt pati iela savā ziņā ir tāds kā Belgradas mikrokosmos. Pilsēta pilsētā - dzīvs organisms, kas atrodas nemitīgā mainībā. Daļa vēsturiskās arhitektūras vēl saglabājusies, citur pa vidu iespraukušās sociālisma laika brutālās „kastes", kas šobrīd izskatās laika krietni samīcītas. Mazas bodītes, darbnīcas un dizaina veikaliņi. Ja dosieties pa kalnu lejup, uzdursieties sulu bāram „Elixir", kura piedāvājumā ir tikai un vienīgi visdažādākie veselības kokteiļi visādiem dzīves gadījumiem. Galdiņi izlikti arī ārpusē un var atlaisties spilvenos gandrīz uz trotuāra. Mazliet tālāk ir Dorian Gray - restorāns ar dekadentu Viktorijas laika inspirētu interjeru, baltiem galdautiem un internacionālu virtuvi.
Dažus kvartālus tālāk - tāda mītiska vieta uz Belgradas skatuves kā „Loki". Leģendārs ielas barbekjū kiosks, kas gan vairs nav kiosks, jo pirms pāris gadiem mainījis atrašanās vietu un tagad ir kabatas formāta ātrā ēstuve Kralja Petra 1 un Gospodar Jovanova ielas pirmajā stāvā. „Loki" ir vienīgais šāds iestādījums, kas joprojām atvērts 24 stundas diennaktī un gadu gaitā nav zaudējis ne kripatas kvalitātes. Te gandrīz vienmēr ir kolorīta publika, īpaši, ja gadās ietrāpīt nakts otrajā pusē, kad klubu sirotājiem sakārojas ko spēcīgāku, ar ko piesiet dūšu. Nevilšus šī vieta uzjunda asociācijas ar Helsinku grila kioskiem, kam piemīt tikpat mītisks kolorīts. Viens no Kralja Petra I ielas jaunpienācējiem ir vīna veikals Fino Vino, kura interjers šķiet teju kā no Wallpaper lappusēm izkāpis. Dīvainākais, ka tad, kad šī iela no viena gala līdz otram izstaigāta, patiešām ir sajūta, ka pabūts veselā pilsētā. Un fotogrāfijas pie namu sienām joprojām neiziet no prāta, ne tikai kā stāsts par to „kā bija", bet „kā ir".








