Museo Nacional del Prado
Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES
Prado ir neapšaubāma un centrālā Madrides zīme, viens no būtiskākajiem un senākajiem mākslas muzejiem pasaulē. Šobrīd muzeja īpašumā ir aptuveni 30 000 mākslas darbu, ekspozīcija, kā jau parasti lielajos muzejos, ir ļoti plaša, tāpēc tai būtu vēlams pieiet selektīvi. Kolekcijas gleznieciskās virsotnes pieder spāņu meistaru rokai - tās ir Djego Velaskesa šedevrs Las Meninas un Fransisko Goijas jutekliskās mahas: La maja desnuda un La maja vestida. Arī citi Velaskesa hrestomātiskie darbi - „Bredas atdošana", „Hercogs Olivaress uz zirga" un „Bakha triumfs" jeb Los Borrachos - ir starp muzeja pērlēm. Tāpat arī vajājoši trauksmainās El Grekogleznas - viņa traģisma pilno svēto astēniskās figūras rada vienu no vispaliekošākajiem iespaidiem. Savukārt Surbarans, Muriljo, Karenjo de Miranda, relatīvi mazāk populārie spāņu gleznotāji, šeit pārstāvēti ar labākajiem darbiem. Prado Goijas kolekcija ir apjomīga - 135 gleznas, bez jau minētajām mahām iespaidīgi ir arī liriski pastorālais „Rudens", skaudri dokumentējošā „Nemiernieku nošaušana naktī uz 1808. gada 3. maiju", nekomplimentējošais „Karlosa IV un viņa ģimenes portrets" un baisie „Sārts", „Koloss" un „Saturns aprij savu bērnu". Savukārt muzeja flāmu skolas pērles ir Hieronimusa Bosha fascinējošie „Pasaulīgo prieku dārzs" un „Septiņi nāves grēki" - cilvēcisko baudu un šausmu kokteilis, kas negribot liek domāt par mākslinieku kā apsēstu vai gluži otrādi - ļoti asredzīgu, tāpat arī nevajadzētu palaist garām Pētera Brēgela Vecākā „Nāves triumfu". Itāļu skolu pārstāv Rafaēla, Karavadžo un jo īpaši izteiksmīgie Ticiāna darbi, no kuriem izceļas neparastā „Veneras pielūgšana", savādais motīvs, domājams, ņemts no grieķu autora Filostrata darbiem. Savukārt vienīgais „īstais", toties tiešām autora ģenialitāti apliecinošais Rembranta darbs ir senā valdnieka Mausola sievas Artemizijas portrets.
2007. gada 30. oktobrī tika atklāta Prado muzeja jaunā piebūve - Rafaela Moneo projektētais sarkano ķieģeļu paviljons, kas ārēji līdzinās kādai 20. gs. 30. gados būvētai villai vai bibliotēkai un tiek salīdzināts ar aisbergu, no kura pirmajā mirklī redzama tikai pavisam neliela daļa. Iekšienē atklājas grandiozas telpas, kurās nolasāma Moneo kaislība pret dizainu un vienlaikus „citāti" no vecā Prado nama, piemēram, masīvās durvis. Rafaels Moneo spējis meistarīgi iedvest šim mūsdienu arhitektūras auglim vecā Prado garu, liekot skatītājiem sajust abu atšķirīgo ēku vienojošos elementus. No modernā foajē gigantiskās logu rindas paveras skats uz barokālo Villanueva galeriju, muzejus savieno brīnišķīgi dārzi, kas vienlaikus ir kā atgādinājums par Prado nama pirmsākumiem - kādreiz tas bija botānisko un zooloģisko studiju centrs.
Paseo del Prado
Atvērts no 9.00 līdz 19.00, slēgts pirmdienās.