GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Ženēva

EsenceKultūraKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesMaršrutiLietas, kas jāizdaraVērts zināt

IZVĒLIES OBJEKTU

Gastronomijas, mākslas un arhitektūras maršruts Ženēvas apkaimē« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Fransisko Goijas “Kaprīzes”. 10 lietas, kas jāzina

Pikaso ceļš līdz Gernikai

Igaunijas Nacionālā muzeja jaunā ēka Tartu

Mākslas ceļi ved uz Atēnām

Kultūrpilsēta Fondazione Prada

Galamērķi · Eiropa · šveice · Ženēva · Maršruti · Maršruti

Gastronomijas, mākslas un arhitektūras maršruts Ženēvas apkaimē

Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES

Gastronomijas, mākslas un arhitektūras maršruts Ženēvas apkaimē

Esot Ženēvā, īpaši ņemot vērā tās atrašanās vietu pie viena no gleznainākajiem ezeriem Eiropā, būtu grēks aprobežoties tikai ar pilsēttūrismu un neizbraukāt tā piekrastes ciematiņus. Tiesa, ja gribat to darīt lēni un izgaršojot, rēķinieties, ka varat “iestrēgt” vismaz uz nedēļu. Īpaši, ja pa ceļam vēl iegriezīsieties vīna laukos un vīndarītavās ezera krasta nogāzēs un šim rituālam piedienošajās degustācijās. Kā nekā, šajā apkārtnē top visi labākie Šveices vīni, kas pārējās Eiropas veikalu plauktos visbiežāk nenonāk – ņemot vērā to ražošanas augstās izmaksas, kas padara tos nenonkurētspējīgus, piemēram, ar Spānijas, Itālijas vai Vācijas vīniem. Taču vīni Šveicē ir labi!

Apmēram stundas braucienā no Ženēvas meklējams neliels ciemats Vevey, kurš slavens ar savu “Eifeļa torni” - gigantisko ezera vidū “iedurto” metāla dakšu. Astoņus metrus augstā skulptūra, kuras autors ir mākslinieks Jean-Pierre Zaugg, atrodas tieši iepretim Alpu sniegotajām virsotnēm. Vizuālais iespaids, īpaši vēl mazliet mākoņainā dienā, saulei jau laižoties uz rieta pusi, ir satriecošs. Jautājums, protams, kāpēc dakša un kāpēc tieši šajā vietā? Vevey ir pārtikas giganta Nestlé dzimtene un dakša simboliski tika “iesprausta” ezerā 1995. gadā – par godu turpat iepretim esošā Alimentarium pārtikas muzeja desmitajai dzimšanas dienai.

Foto: Gastronomijas, mākslas un arhitektūras maršruts Ženēvas apkaimēFoto: Gastronomijas, mākslas un arhitektūras maršruts Ženēvas apkaimēFoto: Gastronomijas, mākslas un arhitektūras maršruts Ženēvas apkaimē

Muzeja mājvieta ir kādreizējā Nestlé mītne, pagājušajā gadā tas vēra durvis pēc vērienīgas rekonstrukcijas un, jāteic, ir visai kolorīta institūcija. Dibināts 1985. gadā, tas savulaik kļuva par pirmo pārtikas muzeju pasaulē. Līdz ar rekonstrukciju, muzeja patstāvīgā ekspozīcija ne tikai kļuvusi interaktīva (kā nodeva laikam muzejā ir arī “gastroselfiju siena”), bet tai ir arī trīs gana aktuālas tematiskās sadaļas – Pārtika. Sabiedrība un Ķermenis. Ļaujot izsekot gan tam, kā laikam ritot mainījušies cilvēku priekšstati par gastronomiju un veselīgu dzīvesveidu, gan prognozēt iespējamos nākotnes dzīvesstila paradumus. Cita starpā, apmeklētājiem tiek piedāvāts dalīties dienišķajā ēdienkartē un paraudzīties, kā ar to visu tiek (vai netiek) galā mūsu gremošanas sistēma. Jāteic, to spilgti un pat nedaudz naturāli vizualizē sarkanam gaitenim līdzīga gremošanas sistēmas instalācija – ļaujot vārda vistiešākajā nozīmē pabūt visa šī procesa iekšienē, vienlaikus apbrīnojot filigrāno mehānismu, kas nepaguris darbojas katrā no mums. Turklāt muzeja ekspozīcija un tā krātuve ir digitalizēta, tādējādi tam kļūstot par vienu no šī brīža pilnīgākajiem pārtikai un ēšanas paradumiem veltītajiem informācijas centriem pasaulē. Katrā ziņā, šī ir brīnišķīga vieta izglītojošai un pārdomas rosinošai ģimeniskai vizītei, aktuālākos iespaidus pēcāk var pārrunāt turpat muzeja kafejnīcā. Jāteic, arhitektoniski iespaidīga ir arī pati 20. gadsimta sākumā neoklasikas stilā celtā muzeja ēka – tai vizuāli raisot asociācijas ar izmeklētām gardēžu vakariņām, kurās dāmas mēdz ierasties pērlēs, bet kungi – uzvalkos.

Foto: Gastronomijas, mākslas un arhitektūras maršruts Ženēvas apkaimē
Villa Le Lac. Foto: Patrick Moser

Savukārt pāris kilometrus tālāk – jau atpakaļ uz Ženēvas pusi, rodams vēl kāds leģendārs pieturpunkts. Šoreiz arhitektūras cienītājiem – Villa Le Lac jeb Ezera villa, kuru 20. gadsimta modernisma arhitektūras klasiķis Lekorbizjē laikposmā no 1923-24.gada cēla saviem vecākiem. Šis fakts, protams, projektam piešķir vēl papildus virsvērtību, jo tas, ar kādu mīlestību tas radīts, še esot ir gluži fiziski sajūtams. Un, ahhh, var tikai balti apskaust arhitekta vecākus, kuriem bija iespēja baudīt dēla režisēto skatu pa logu – satriecošu kalnu un ezera panorāmu, kurā šķietami vispār neiejaucas civilizācija. Ja nu vienīgi kāds garām slīdošs laivotājs vai peldētājs. Vienlaikus Villa Le Lac iemieso leģendāro Lekorbizjē “mašīnas dzīvošanai” esētiku – tās ziemeļu un rietumu fasādes klāj galvanizēta tērauda pārklājums, savukārt dienvidu fasādi – alumīnija pārklājs. Ārēji lakoniskais betona nams, kura kopējais apjoms ir tikai 60m2, bija arī viens no pirmajiem arhitekta projektiem.

Foto: Gastronomijas, mākslas un arhitektūras maršruts Ženēvas apkaimē
Villa Le Lac. Foto: Patrick Moser

Ar savu ilggadējo kompanjonu un brālēnu arhitektu Pjēru Ženerē (Pierre Jeanneret), kurš arī piedalījās nama tapšanā, viņi ļoti ilgi esot meklējuši tam atbilstošu vietu. Pietiekami nomaļu un iedvesmojošu vienlaikus. Villa kļuva arī par placdarmu Lekorbizjē slavenajiem “pieciem arhitektūras punktiem”, iemiesojot trīs no tiem – plakanu jumta konstrukciju, uz kuras iespējams novietot arī sauļošanās krēslu un, ja ir vēlēšanās, izmantot to kā dārzu; tā dēvēto atvērto plānojumu, kas ietver pārvietojamas un dažādi adaptējamas iekštelpu konstrukcijas u.c. Diemžēl arhitekta tēvs dēla celtajā namā paguva nodzīvot tikai mazliet ilgāk par gadu – viņš nomira 1924. gadā, savukārt viņa māte – pateicoties gēniem vai dēla radītajai estētikai, še mitinājās līdz 1960. gadam – savai simtajai dzimšanas dienai. 2016. gadā Villa Le Lac tika ierindota UNESCO mantojuma sarakstā un šodien tai ir muzeja statuss, tiesa, šurp dodoties ņemiet vērā, ka publikai tā atvērta vienīgi sestdienās un svētdienās.

Foto: Gastronomijas, mākslas un arhitektūras maršruts Ženēvas apkaimē

Vēl pāris kilometrus uz priekšu, Bellevue ciematā, daba savulaik radījusi kādu ūdenskritumu, kam bija lemts spēlēt visai nozīmīgu lomu cita 20. gadsimta ģēnija – ready-made ciltstēva, slavenās skulptūras – pisuāra Le Fountain (1917) autora Marsela Dišāna karjerā. 1946. gadā Dišāns sešus mēnešus pavadīja Šveicē, piecas dienas kā fonu savai romantiskajai dēkai ar mīļāko Mēriju Reinoldsu (Mary Reynolds) izvēloties Ženēvas ezeru. Pāris apmetās tolaik gleznainā vietā – mazā viesnīcā pašā krasta klints malā, ar gana skanīgu, bet visai trafaretu nosaukumu – Hotel Belevue. Šajā apkaimē ezera krasts ir izteikti stāvs un Le Forestay, kas sākas vien pārdesmit metrus no kādreizējās viesnīcas, ir viens no apvidus iespaidīgākajiem ūdenskritumiem.

Foto: Gastronomijas, mākslas un arhitektūras maršruts Ženēvas apkaimē

Tam ir trīs pakāpes un krūmu puduru ieskauts pavasaros tas rēcot un vāroties steidzas pretim ezeram. Kā vēsta mitoloģija, kaislību pārņemtajam Dišānam, ūdenskritums, kas – ārēji acij apslēpts, burtiski izlaužas no zaļojošu zaru čemura, raisījis asociācijas ar vagīnu. Mākslinieks to iemūžināja veselā foto sērijā un vēlāk iepludināja savā pēdējā izcilajā meistardarbā - instalācijā “Étant donnés: 1. La chute d'eau, 2. Le gaz d'éclairage” (Given: 1. The Waterfall, 2. The Illuminating Gas; 1946 - 1966), kura šobrīd atrodas Filadelfijas Mākslas muzeja patstāvīgajā ekspozīcijā. Darbu veido senas, laika apbružātas durvis ar atslēgas caurum, kurā ielūkojoties kā klints spraugā vīd kailas sievietes ķermenis bez kaunuma apmatojuma. Ar izgaismotu lukturi rokā viņa guļ krūmāju biezoknī.

Tiesa, šodien ainava apkaimē ir krietni mainījusies un tai ir visai maz kopīga ar reiz Dišāna fotogrāfijās fiksēto, taču ūdenskritums joprojām ir savā vietā un gāžas ar tādu pat spēku kā sendienās.

Foto: Gastronomijas, mākslas un arhitektūras maršruts Ženēvas apkaimē

Turpat netālu – Cully ciemata galvenajā skvērā, rodams vēl kāds ar Dišāna vārdu saistīts pieturpunkts – KMD (Kunsthalle Marcel Duchamp) jeb mazākais muzejs pasaulē. Tiesa, kaad še nokļūsiet – nemeklējiet ēku! KMD ir objekts īstenā Dišāna stilistikā un tapis kā veltījums viņa darbam Boîte-en-valise jeb kastei čemodānā, ko mākslinieks savulaik radīja kā savveida pārnēsājamu miniatūru monogrāfiju, kurā apkopotas 69 viņa darbu reprodukcijas. Laikposmā no 1935. līdz 1940. gadam viņš izveidoja divdesmit šādas kastes, katru ievietojot mazliet atšķirīga dizaina brūnā ādas čemodānā. KMD ir kā laterna vai uz tās staba novietots futrālis, kur – kā miniatūrā “leļļu mājā,” regulāri mainās “ekspozīcijas”. Muzeju 2010. gadā izveidoja 2009. gadā dibinātā Association Kunsthalle Marcel Duchamp un, neraugoties uz miniatūro apjomu, tas ir pilntiesīgs Šveices muzeju asociācijas biedrs. Lieki piebilst, KDM “apmeklējums” ir bezmaksas un tas ir atvērts 24 stundas diennaktī, turklāt ekspozīcija aprīkota ar īpašu gaismas sensoru sistēmu, kas to izgaismo, līdzko pietuvojaties. Papildu piedzīvojumu mākslas baudījumam piešķir arī ezera tuvums – lai kas arī “muzejā” konkrētajā mirklī netiktu izstādīts, ezera panorāma miniatūrajā telpā ienāk kā neatņemama tās sastāvdaļa.

Foto: Gastronomijas, mākslas un arhitektūras maršruts Ženēvas apkaimē

Ženēvas ezera piekrastes ciematiņos meklējams arī kāds ne mazāk kolorīts gastronomisks galamērķis – Auberge de Dully jeb vietējo valodā dēvēts vienkārši par “cāļu vietu.” Šarmants ceļmalas krogs, kura piedāvājumā jau kopš 1964. gada ir tikai divi un pēc nemainīgas receptes gatavoti ēdieni – grilēts cālis vai jērs. Tiesa, jērs vairāk ir kā vēl viena izvēles iespēja – īstenā šīs vietas specializācija, protams, ir cālis. Un tā kā sienas grezno vesela autosporta leģendu plejāde – ir skaidrs, ka cienītāju tam netrūkst. Kad te mazliet pirms septiņiem iegriežos, tieši tobrīd notiek saimnieku, pavāru un viņu palīgu apspriede pirms drīza darba cēliena.

Foto: Gastronomijas, mākslas un arhitektūras maršruts Ženēvas apkaimē

Iekštelpās ir silti un mājīgi – gluži kā mājas virtuvē. Turpat uz atklātās uguns uz mietiem sasprausti griežas un pamazām brūninās tās dienas vakariņām paredzētie cāļi. Smaržo kārdinoši, smaidošs pretim iznāk saimnieks un uzreiz piedāvā vīnu. Tā teikt, lai laiks līdz maltītei aizritētu lietderīgā omulībā. Auberge de Dully lepojas arī ar iespaidīgu vīna pagrabu, kura krājumos ir vairāk kā 10 000 pudeļu. Aiz ēstuves loga vīd neliela veranda, kas vienlaikus kalpo kā Château de Dully's garšaugu dārzs, savukārt aiz tās – ezers un Alpi, kas, saulei rietot, pamazām iekrāsojas maģiski rozā. Mēness ir gandrīz pilns, uguns aicinoši sprakšķ atvērtajā krāsns mutē un gaisā virmojošās smaržas pamazām ir atmodinājušas visas garšas kārpiņas. Ko gan vairāk var vēlēties pilnai laimei un lieliskas dienas noslēgumam!

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: