GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Stambula

Baudītāja ceļvedisEsenceKultūra· MuzejiKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesMaršrutiLietas, kas jāizdaraVērts zinātSpa un labākie saloniFilmaInsider's view

IZVĒLIES OBJEKTU

Museum of InnocenceSALT GalataMisir ApartmentBasilica CisternMošejasTopkapı Sarayı un Dolmabahçe SarayıLielās Pils Mozaīku muzejs (Büyük Saray Mozaikleri Müzesi)SantralistanbulElgiz Laikmetīgās Mākslas muzejsSakip Sabanci muzejsPera MuseumIstanbul Modern« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · turcija · Stambula · Kultūra ·

Museum of Innocence

Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES

Museum of Innocence

Museum of Innocence noteikti ir viens no neparastākajiem pasaules muzejiem. Tā idejas autors ir turku rakstnieks, Nobela prēmijas laureāts Omars Pamuks (Omar Pamuk). Muzejs ir rakstnieka tāda paša nosaukuma romāna vizualizācija jeb, precīzāk, abi – romāns un muzejs, tapuši vienlaicīgi. Tas ir pirmais šāda veida muzejs pasaulē. Kādas mīlestības mauzolejs, kurai bija lemts uzplaiksnīt, bet tā arī palikt nepiepildītai. Muzeja mājvieta ir sarkani nokrāsots vēsturisks 19. gadsimta nams bohēmiskajā Çukurcuma rajonā. Atbilstoši romāna mitoloģijai tajā kādreiz dzīvojusi galvenā varoņa Kemal mīļotā meitene Füsun. Abu attiecību stāsts rit 20. gadsimta 70. gadu Stambulā, laikā, kad turīgie stambulieši mēģināja sevi definēt atbilstoši rietumu vērtībām, un Stambula, gluži kā šobrīd, atradās krustcelēs – starp Eiropu un Āziju. Jaunā, modernā laika zīmēm un Islāma sociālajiem un morālajiem ierobežojumiem. Kemal pārstāv pilsētas jaunos haute bourgeoisie, savukārt Füsun ir viņa nabadzīgā māsīca. Veikala pārdevēja, kura sapņo kļūt par kinoaktrisi. Kamal ar viņu iepazīstas, pirkdams rokassomiņu savai tā brīža līgavai (cita starpā, tā atrodama arī starp muzeja eksponātiem). Pēc divus mēnešus ilgām, trauksmainām attiecībām, uzzinot par Kemal saderināšanos, Füsun no viņa dzīves pazūd. Tā arī nespēdams atgūties no zaudējuma sāpēm, visu atlikušo mūžu (pa vidu gan liktenis abus atkal saved kopā, lai vēlāk izšķirtu pavisam), Kemal kā apsēstībā kolekcionē visu, kas ar viņu saistīts. Visu, kam viņa pieskārusies – matu sprādzes, kurpes, pusizdzertas kafijas krūzi, kino biļetes, pulksteņus, kas sen vairs nerāda, avīžu izgriezumus, loterijas biļetes, sāls trauciņus, atslēgas, konservu kārbu attaisāmos, ģimenes fotogrāfijas, plastikāta ēdienu maketus... Mīlestības apmāts, viņš nonāk pat tik tālu, ka zog lietas no viņas mājas. Muzeja ekspozīcija sākas ar gigantisku stikla vitrīnu, kurā eksponēti 4213 Kamal rūpīgi savāktie Füsun laikposmā no 1978. līdz 1984. gadam izsmēķēto cigarešu gali. Katrs filigrānā precizitātē piesprausts ar adatu. Gluži kā Demjena Hērsta slavenie taureņi. Turklāt pie katra no izsmēķiem ir datums un vietas nosaukums jeb atmiņu fragments ar ko tie saistīti. Daži ir nosmērēti ar lūpukrāsu vai Füsun iecienīto ķiršu saldējumu. Uz daža ir kafijas pēdas. Tādējādi jau ar pirmajiem soļiem apmeklētājā nojaucot jebkādas robežas starp fikciju un realitāti. Muzejam ir četri stāvi un tā ekspozīciju veido 83 koka vitrīnas, katra no tām veltīta atsevišķai romāna nodaļai un katra – stāsts pats par sevi. Mazas, lietu piesātinātas mizanscēnas iz dzīves, kura reiz bijusi. Kāpjot arvien augstāk pa mazajām, šaurajām trepēm, jūti kā tiec arvien vairāk ievilkts stāstā, kas nepieder tev, bet vienlaikus šķiet tik ticams, it kā patiešām būtu noticis. Un nav jau arī nekāda iemesla tam neticēt, jo lietas ir īstas. “Tas ir pateicoties paša Pamuka meistarībai un mākslinieciskajam veikumam,” saka muzeja direktors Esra A. Aysun. “Viņa ideja, kurā sapludināta realitāte un fikcija, bija radīt muzeju kā lielu “brīnumu kabinetu”, kurš kalpo kā mājvieta vēl 83 atsevišķiem brīnumu kabinetiem. Vienlaikus es redzu mūsu muzeju gan kā mākslas darbu, gan kā savveida pilsētas muzeju. (kāda, starp citu, Stambulā nav – red.) Mēs eksponējam objektus, kas bijuši klātesoši šīs pilsētas dzīvē no 1950. līdz 1980. gadiem, un būdami romāna naratīva liecinieki, tie vienlaikus ir arī Stambulas dzīves liecinieki konkrētajā laika periodā.”

Pamuka romāns tika publicēts 2008. gadā, savukārt muzejs durvis vēra 2012. gada aprīlī. Taču patiesībā viss sācies jau krietni agrāk – 1999. gadā, kad Pamuks iegādājās namu Çukurcuma rajonā. Kādreiz pazīstams kā grieķu, armēņu un levantiešu rajons, Çukurcuma joprojām saglabājis izteikti kosmopolītisku raksturu. Mazās ieliņas, kas stiepjas stāvus kalnā, ir pilnas kolorītu bodīšu un antikvariātu. Runā, ka šajā apvidū to esot vismaz 150. Piedāvājumam pārstāvot visu te reiz mitušo kultūru zīmes – osmaņu, turku, grieķu, ebreju... Liela daļa izlikta turpat uz ietves – veci krēsli, mēbeles, sen pagājušas bērnības lietas.

Apkārtnes antikvariātu pērles lielā mērā ir arī muzeja neparastā krājuma fundaments. Tā kolekciju Pamuks sācis veidot jau 90. gadu beigās. Bieži lietas vispirms tikušas iegādātas un tikai pēc tam nokļuvušas romānā. Savukārt citas tā arī nav tikušas ne vienā, ne otrā – viņu stāsts izveidojies citādi. Muzejs esot izmaksājis gandrīz Nobela prēmijas ekvivalentu – 1,5 miljonus dolāru.

Muzeja augšstāvā ir askētiska gulta un krēsls, uz kura (kā paredz romāna mitoloģija) Pamuks sēdējis, uzklausot jau veco Kemal. Turpat netālu ir sols, uz kura apsēžoties šķiet, ka vēl sajūtat abu vīru klātbūtnes ēnas. Mansarda istabai ir zemi griesti un zem gultas pastumts čemodāns – acīmredzot vēl no Kamal ceļojuma uz Eiropu, kurā viņš devās kopā ar Füsun, cerot, ka pēc viņas šķiršanās no vīra, abiem beidzot izdosies būt kopā. Liktenis diemžēl viņus izšķīra uz mūžu – Füsun gāja bojā avārijā ceļā uz Parīzi. Uzraksts pie sienas vēsta: "Kemals pirmoreiz izstāstīja, kas ar viņu noticis, trīs stundu sarunā restorānā. Kad izlēmu uzrakstīt romānu par viņa mīlestību uz Füsun, mēs nenovēršami kļuvām draugi. Septiņus gadus – starp 2000. gada martu un 2007. gada februāri, es daudzas naktis sēdēju viņa jumtistabā uz krēsla un klausījos viņa stāstu.”  Turpat ir arī romāna manuskripta lappuses, ar neskaitāmiem svītrojumiem un Pamuka ilustrācijām. Mērojot ceļu lejup pa kāpnēm, šķiet, ka gaiss telpā ir piesūcies bezgalīgu skumju. Kā Pamuks apgalvo savā “Mazo muzeju manifestā” - “Muzeju nākotne ir mūsu pašu mājās.” “Es arī ticu, ka cilvēki šodien vēlas, lai muzeji kļūtu daudz individuālistiskāki. Mēs visi esam noguruši no atsvešinātiem mākslas objektiem. Mēs vēlamies piedzīvot un zināt to individuālos stāstus,” saka muzeja direktors Esra A. Aysun.

Tiesa, vienlaikus viņš atzīst, ka uzmeklēt Kemal un Füsun laika reminiscences mūsdienu Stambulā ir diezgan neiespējami: “Dienu jo dienas tā kļūst par aizvien grūtāk izpildāmu misiju, tā kā pilsēta tiek aizvien pārbūvēta un pārbūvēta, un šodien jo īpaši valda nepārprotama vēlēšanās apslēpt pagātnes dzīvju zīmes. Daži mazi restorāni Vecās Stambulas sānielās, iespējams, ir vienīgā iespēja šo sajūtu vēl piedzīvot...” 

Çukurcuma Caddesi, Dalgıç Çıkmazı
2, 34425, Beyoğlu
www.masumiyetmuzesi.org

 

11/2013

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: