GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Berlīne

Baudītāja ceļvedisEsenceKultūra· Muzeji· Galerijas· Laikmetīgās kultūras mezgls· Teātri· KinoKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesMaršrutiLietas, kas jāizdaraVērts zinātFilmaVērts izbaudītInsider's view

IZVĒLIES OBJEKTU

Sammlung BorosDekoratīvās mākslas muzejsJüdische MädchenschuleHalle am WasserSophiensaeleKinoteātris ArsenālsRadialsystem VHebbel-am-UferDeutsches TheaterBerliner EnsembleJüdisches Museum BerlinBrücke-Museum BerlinMuseum BerggruenMuseumsinselKW Kunst-Werke BerlinPergamonmuseumGemäldegalerieBauhaus-Archiv (Museum für Gestaltung)Hamburger Bahnhof (Museum für Gegenwart)Fotogrāfijas muzejs (Helmut Newton Foundation)Sammlung HoffmannNeue Nationalgalerie« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · vācija · Berlīne · Kultūra ·

Sammlung Boros

Autors: 0 ATSAUKSMES

Sammlung Boros

 

Sammlung Boros ir vācu kolekcionāriem Kristianam un Karenai Borosiem piederoša mākslas telpa, kuras mājvieta ir izbijis Otrā Pasaules kara laika bunkurs. Kaut publikai tā atvērta jau kopš 2008. apmeklējums joprojām iespējams tikai noteiktos laikos, iepriekš piesakotiesSammlung Borosmājas lapā un vienlaicīgi 12 cilvēkiem – organizētas tūres ietvaros, gida pavadībā. 

No ārpuses pelēkā betona ēka, kurā ir tikai vienas ieejas durvis, izskatās pēc savdabīga mauzoleja. Hitlera galvenā arhitekta Albert Speer uzraudzībā to 1942. gadā projektējis arhitekts Karl Bonatz. Ēkas veidolam iemiesojot itāļu palazzo neoklasikas atblāzmu apvienojumā ar pašpārliecinātu brutalitāti. Kaut no funkcionālā viedokļa šis 38 metrus garais un 16 metrus augstais bunkurs ar betona sienām divu metru biezumā tapa kā bumbu patvertne apmēram 2000 cilvēkiem, tā idejiskā noslodze bija krietni vien ietilpīgāka. Kā savdabīgam piemineklim tam bija jāiztur pēdējā cīņa, kas vedīs uz Vācijas uzvaru un Hitlera nākotnes Vācijas vīziju. Ideoloģisku motīvu vadīts Albert Speer bija apsēsts ar tā dēvēto “drupu vērtības” konceptu – proti, viņa laikā projektētās ēkas tika celtas tā, lai būtu estētiski pievilcīgas arī kā drupas vēl pēc daudziem tūkstošiem gadu. Būtībā bunkurs tapa kā savveida cietoksnis, kas stoiciski un majestātiski stāvēs drupu kaudzes vidū par ko kara laikā bija pārvērtusies Berlīne un arīdzan Drēzdene. Tiesa, kaut no arhitektoniskā viedokļa šī vīzija īstenojās, bunkura tālākais liktenis izvērtās pilnīgi citāds. 1945. gadā agrākā bumbu patvertne pārtapa cietumā, kur krievu armija ieslodzīja vācu karagūstekņus. Savukārt 1949. gadā tas turpināja dzīvi kā tekstila un vēlāk dažādu eksotisku augļu (banānu, apelsīnu utt.) noliktava, kurus toreizējā Austrumvācijā ieveda no Kubas. Pēc mūra krišanas, 90. gados, te atradās Vācijā leģendārākais tehno mūzikas klubs un tā laika reiva pārtijas joprojām pieder pilsētas trauksmainākajai mitoloģijai. Pēdējā še notika 1996. gadā un bunkura fasāde joprojām glabā gan ložu pēdas, gan reiva kultūrslāņu nospiedumus. Pēcāk bunkurs ilgi stāvēja tukšs, līdz 2003. gadā – kā savas vairāk kā 700 vienību lielās mākslas kolekcijas mājvietu, to iegādājās reklāmas magnāts un kolekcionārs Kristians Boross (Christian Boros). Kaut ēkas fasāde, kurai ir vēstures pieminekļa statuss, saglabājusies nemainīga, tās iekštelpas tikušas rekonstruētas un pielāgotas mākslas darbu eksponēšanas vajadzībām. Tiesa, ņemot vērā sienu biezumu un komplicēto struktūru, šis process bijis gana sarežģīts. No sākotnējām 120 telpām 40 tikušas likvidētas jeb pārbūvētas, tādējādi variējot griestu augstumu. Oriģināli augstākajā punktā bunkura griesti bijuši vien 2,3 metru augsti, savukārt šobrīd dažā no galeriju telpām tie sasniedz pat 13 metrus, tādējādi savienojot vairākus stāvus. Kopumā bunkurā to ir pieci un vēl atsevišķs pēcāk uzbūvēts jumta stāvs, kur atrodas īpašnieku penthouse. Taču ēkas ārpuse ir pilnībā saglabāt, vien iekštelpas tikušas rekonstruētas, kaut tas bijis ļoti grūti, ņemot vērā sienu biezumu un komplicēto struktūru. No 120 telpām 40 tikušas pārveidotas. Sākotnēji visās griesti bijuši vien 2,3m augsti, tagad daža no tām ir 13 metrus augsta, ik pa mirklim atklājot skatienam vairākus stāvus. Visiespaidīgākais kādreizējā bunkura arhitektūras elements ir tā dēvētās Scissor Stairs, kas izved cauri visiem pieciem bunkura stāviem un ir vienīgā savienojošā stīga, kas ļauj nokļūt no vienas tā telpas otrā. Pār kauliem mazliet noskrien šermuļi, uzzinot, ka to filigrāni pulēto koka margu reiz darinājuši koncentrācijas nometnēs ieslodzītie. Tai vienlaikus iemiesojot šīs vietas absurdumu - kāpēc gan bumbu patvertnei būtu bijusi vajadzīga kāpņu marga, kas savā būtībā ir amatniecības meistardarbs?

Brīvības bunkurā nav arī šobrīd – te iespējams pārvietoties vien striktā gida pavadībā, nelielai grupiņai kopā un fotogrāfēt ir kategoriski noliegts. Tiesa, Sammlung Boros veltītais instagram šķirklis atklāj, ka nevienam vien izdevies to paslepus pārkāpt. 

Vēsturei nenoliedzami ir savi spoki un klīstot pa labirintam līdzīgo galeriju plejādi, kas tiek mākslīgi apgādāta ar skābekli (jo bunkuram likumsakarīgi nav logu), tie gluži nevilšus šķiet līdzāsstāvoši. Šīs sajūtas virtuozi režisējot arī bunkurā eksponētajiem mākslas darbiem, kas neprognozējamā un dīvainā veidā atdzīvina šīs drupas, apliecinot to dzīvotspēju un vienlaikus arī hameleonisko spēju pielāgoties laikam. 

Reinhardtstrasse 20, 10117

Foto - Publicitātes materiāli

05/2018

sammlung-boros.de

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: